Par pēdējo sniegu

11. janvārī Kārlis spēlēs vienu koncertu Nacionālā teātra Lielajā zālē, kas arī pašam būs liels piedzīvojums. "Uz teātri cilvēki nāk skatīties un klausīties. Koncertzālē nāk iedzert, satikties, cits citam apjautāties: kā iet? Tāds tusiņš vairāk," Kārlis pamato vietas izvēli - iepriekšējā albuma 16 stundu koncertus viņš spēlēja teātra Jaunajā zālē, kur joprojām piedalās arī improvizētajās izrādēs Īstā bērnība un Īstais teātris.

Katrs 11. janvāra koncerta apmeklētājs iegūs arī albumu Gultnes. "Sarakstīju kopā ap divdesmit dziesmu, bet beigās uz ražošanu ir aizsūtītas deviņas. Paliek tās, kas iztur paša kritiku. Pēdējā laikā rakstīju dziesmas bez mērķa izdot albumu, bet beigās nonācu līdz tam, ka cilvēki sāka prasīt to albuma formātu, jo nevarot tikai tāpat internetā ielikt. Disks būs kā atmiņa par to, ka esi bijis koncertā. Citur to nebūs, jo pašam tāds albuma formāts vairs nav pārāk interesants. Kopš visus mīļākos diskus man nospēra kopā ar mašīnu, es savu disku kolekciju neesmu atjaunojis un dzīvoju tādā vieglā gājienā - kas patrāpās, to paklausos. Ja pazūd, neuztraucos. Citreiz cilvēki iekāpj pie manis mašīnā, brauc garus gabalus un jautā: kāpēc nekas neskan? Man laikam pietiekami daudz jau galvā skan," stāsta Kārlis.

Kā rodas dziesmas? Ienāk prātā, un viņš tās pieraksta, līdzko tiek pie tādas iespējas, vai nofiksējas atmiņā un paliek tās, kas neaizmirstas? "Drīzāk ir tas otrais variants - es nekad īsti nepierakstu dziesmas. Cits iet meditēt, cits malku krāmēt, es paņemu ģitāru un retu reizi pēkšņi attopos ar gatavu dziesmu. Kas tas ir, es īsti tagad neņemos filozofēt un spriest, vienkārši man tā sajūta dikti patīk. Tēma ir uzreiz, bet pie vārdiem pēc tam jāpastrādā, lai izklausās pieklājīgi un pašam nav kauns. Citu kritēriju nav. Kādreiz es mēģināju to procesu kaut kādā veidā ietekmēt: paņemšu un tagad uztaisīšu hitu. Un hitus droši vien arī varētu salīmēt, sataisīt, sadomāt… Bet kad gatavs, tas jau ir tik ļoti apnicis un noriebies, ka labāk tomēr palikt pie tā, kas atnāk pats. Tas turas ilgāk."

Kārlis savulaik spēlēja un dziedāja grupā Dull Doll kopā ar Arni Račinski. Vēlāk bija Oceanfall, no kuras repertuāra joprojām šis tas skan koncertos, un no tās sastāva Kārlim joprojām līdzās ģitārists Māris Bīmanis. Koncertā ar Kārli spēlēs arī viņa bērnības elki Juris Kroičs un Gints Sola (abi - Jauns mēness), par kuriem labākus kompanjonus viņš nevarot iedomāties, piedziedās un klavieres spēlēs Anete Kozlovska.

Varētu teikt, ka Kārļa daiļradi diktē nepieciešamība. Pēc ilgākas klusēšanas viņš atgriezās ar soloalbumu Uz manām plaukstām, ko pats veikalā dalīja par brīvu. Nu jau ir iznākuši divi viņa sacerētu šūpuļdziesmu albumi, un tās tapušas, lai būtu ko dziedāt saviem bērniem, ja zināšanas par tradicionālajām šūpuļdziesmām aprobežojas ar aijā žūžū. "Pirmajā albumā dziedāju pats, bet otrajā pierunāju citus foršus tētus to iedziedāt. Tie ir visādi mani draugi - Dīvs Reiznieks, Andris Keišs, Mārtiņš Sirmais. Es nekad neko neesmu radījis vieglāk kā šūpuļdziesmas - ver tik muti vaļā un dziedi. Jo mūsu mīlestība pret bērniem ir tik tīra manta, ka tur nekas nav jāpiedomā. Kā gribu runāt, tā runāju. Kad man ir jārunā ar sevi vai ar cilvēkiem, kas apkārt, tur jau es sāku piedomāt, lai parādītu sevi labāku, nekā esmu, un tas arī to mūziku droši vien ietekmē - tur es maldos, cīnos un peros pa tām nebūšanām, kurās esmu iekūlies. Patiesībā gandrīz jebkura no manām dziesmām der kā šūpuļdziesma. Manī nav tā naida vai to dusmu, ko izgrūst. Vismaz mūzikā tās nenāk. Kur tad? Es vienkārši aizeju paskaldīt malku. Pilsētniekam, kuram ir centrālapkure, gan jau ir kaimiņtante, pie kuras aiziet izskaldīties. Laba ideja būtu, līdzīgi kā ir atlētikas zāles, uztaisīt Rīgā centru, kur nāk pilsētnieki, maksā naudu par pakalpojumu un skalda malku, ko pēc tam aizved un pārdod vai, vēl labāk, uzdāvina vientuļiem cilvēkiem. Pēc tam noteikti arī foršāk domājas, ja ir darīta kāda reāla lieta, nevis bez jēgas raustītas atsperes trenažieru zālē," Kārlis pauž ideju, aicinot uzņēmīgus cilvēkus to arī realizēt. Būtu mazāk dusmu pasaulē un vairāk siltuma: Kārlim ir dziesma par pēdējo sniegu, un pavasari šogad noteikti būšot vairāki, ja viens no tiem ir atnācis jau janvārī.