Turpinoties nāves pļaujai, kas gada pirmajā mēnesī ļoti retinājusi ievērojamu Latvijas kultūras personību rindas, no šīs pasaules 87 gadu vecumā šķīrusies viena no spilgtākajām personībām latviešu mūzikā – pianiste Jautrīte Putniņa, brīvdomātāja un jaunu ceļu gājēja dzīvē un mākslā.
Neatkārtojami radoša
Jautrīte Putniņa paliks atmiņā ar individuālām un spilgtām mūzikas interpretācijām un ļoti radošu pieeju mūzikai. Pianiste aizrāvās ar senās taustiņinstrumentu mūzikas un cita maz spēlēta repertuāra popularizēšanu, nepieredzēti izteiksmīgi, tēlaini un jēgpilni šo mūziku atskaņojot uz klavierēm. Daudz laika Jautrīte Putniņa veltījusi baroka meistaru Johana Sebastiāna Baha, Fransuā Kuperēna mūzikai, turklāt pārsvarā izvēloties citiem instrumentiem – vijolei, ērģelēm, klavesīnam – radītu skaņdarbu pārlikumus. Nozīmīga un paliekoša vērtība ir viņas veiktajiem Jāzepa Vītola, Volfganga Dārziņa, Leonīda Vīgnera un citu latviešu komponistu ieskaņojumiem.
Apguvusi klavierspēli Valmierā un vēlāk Rīgā, Jautrīte Putniņa ātri kļuva par pieprasītu pedagoģi Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijā. Taču pianistes radošā mūža vislabākie gadi ritēja laikā, kad spilgtas un principiālas personības nebija padomju režīmam tīkamas. Savas tiešās valodas un rīcības dēļ, arī skaudīgu un gļēvu kolēģu dēļ Jautrīte Putniņa pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados krita nežēlastībā: viņai vairāk nekā divdesmit gadu (!) tika liegts gan pedagoģiskais darbs, gan koncertdarbība Rīgā un tās tuvumā. Viņa turpināja strādāt Liepājā un dzimtajā Valmierā. Atgriezusies Rīgā, klusām strādāja pedagoģiskajā skolā...
Uz lielās skatuves Jautrīte Putniņa atgriezās tikai Latvijas tautas atmodas sākumā, kad pašai jau tuvojās sešdesmitā jubileja. Arī atgriešanās sastapa pretestību. Kā atminas pianistes dēls, kinorežisors un scenārists Māris Putniņš, vispirms nācies spēlēt "pārbaudes koncertu" speciālai komisijai... Atgriešanās koncertu, kurš pārsteidza ar jaunu, ļoti spilgtu Johana Sebastiāna Baha, angļu virdžinālistu un Jāzepa Vītola skaņdarbu lasījumu, kāds viņas amata brālis pat centās aizslaucīt ar iznīcinošu recenziju. Par laimi, tas nebija pēdējais vārds.
Izdarīja neiespējamo
"Jautrītes Putniņas pirmais koncerts Lielajā ģildē bija sensācija," atminas komponists un mūzikas publicists Imants Zemzaris. "Tajā vakarā zālē, manuprāt, bija ienākusi Eiropa. Vai pianiste no Francijas, Beļģijas? Nē, esot no Rīgas," sev raksturīgajā esejista manierē viņš 1988. gadā rakstīja recenzijā laikrakstā Literatūra un Māksla. "Lielā Baha Čakona kreisajai rokai. Kā dramatisks daudzplānu monologs, kā grēksūdze. (..) Senie angļu virdžinālisti. Viņu pasaule atklājās tēlpilna, arī teatrāla, arī subjektīvi skatīta, tāpēc tik saistoša. Te daudz sievišķīgas kaprizitātes, neaprēķināmības, skats pusslēpts aiz vēdekļa. Skats uz mirkli pamests arī pa logu: bungas sit daudz skaļāk par stabulīti. Vai gan ne tieši tā kā dzīvē? Jauns skats uz (Jāzepu) Vītolu. Neprovinciāls. Izrādās, Vītols jāpasniedz kā lielā stila Viduseiropas klavierstila komponists."
"Runāja tieši to, ko domāja, nebaidījās no autoritātēm. Aiz iekšējās spītības viņa izdarīja to, kas patiesībā nav iespējams," tā mammu raksturo viņas vienīgā atvase, kinorežisors Māris Putniņš. "Diplomātiskums un pārdomāta rīcība, iespējams, būtu darījusi manu dzīvi nedaudz vieglāku. Un tomēr – es sajūtu krūtīs ko neiznīdējamu, kādu spēku, kādu kodu, kas manī eksistē pats par sevi. Tas nav maināms. Negribas nosaukt to par patriotismu, jo tas skan pārāk merkantili. Tas nav nekas praktisks vai noderīgs. Drīzāk šis kods traucē saprātīgi uzvesties," Jautrīte Putniņa atzinusi intervijā Edgaram Raginskim (Satori, 2010).
Pateicoties mākslinieces iniciatīvai, dzimtajā Valmierā, kura viņu titulējusi par savu goda pilsoni, tika iedibināts ikgadējais Valmieras Senās mūzikas festivāls, vēlāk – Ziemas mūzikas festivāls. Arī mūža nogalē Jautrīte Putniņa turpināja koncertēt, pirms tam gan vienmēr piedraudot, ka tas būs pēdējais koncerts. Bet pirms patiešām pēdējā koncerta 2016. gada novembrī viņa tā neteica...
2010. gadā Jautrīte Putniņa saņēma Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Pasniegt pianistei Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu gan esot nācies braukt uz Valmieru, kur viņa savās bērnības mājās vadīja mūža nogali.
Arī atvadīšanās no mākslinieces notiks viņas dzimtajā pusē – Valmieras krematorijā (Kocēnos) 31. janvārī plkst. 14.