Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Orķestra Kremerata Baltica festivāla recenzija. Aizstāvot cilvēcības robežas

Orķestra Kremerata Baltica XVI ikgadējā festivāla fokusā – komponista Mečislava Veinberga simtgade un pirmā sadarbība ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu

Orķestra Kremerata Baltica festivāls, kas intensīvi piepildīja trīs vakarus Dzintaru Mazajā koncertzālē no 6. līdz 8. septembrim, bija veltīts poļu ebreju komponista Mečislava Veinberga (1919–1996) simtgadei. Savulaik totalitārajā Staļina režīmā represētā un vēlāk gandrīz aizmirstā komponista, 22 simfoniju, koncertu, daudzu kameropusu, arī kinomūzikas autora, radošais mantojums pēdējos gados atdzimst, tieši pateicoties vijolnieka Gidona Krēmera un orķestra Kremerata Baltica neatlaidībai.

 

Austrumu robeža

Desmitā simfonija laminorā op. 98 festivāla atklāšanas koncertā uzrunāja ar jaudīgu, taču grūti panesamu emocionalitāti – uzsvērti raupju un tumšu, skaudri smeldzīgu un brīžiem pat bezcerīgu cilvēciskajā neaizsargātībā. Tik dziļš izmisums bija Gidona Krēmera spēlētajās kadencēs, tik cilvēciskas bija solo vijoles, čella un alta sarunas! Smagajam, intensitātē neatslābstošajam Veinberga vēstījumam tikai festivāla noslēgumā stājās pretī citas viņa pasaules šķautnes – līdz pat melodiskajam, mūzikas valodā demokrātiski vienkāršajam un pat slāviski tautiskajam Concertino vijolei un orķestrim, taču arī tajā Gidons Krēmers ar saviem domubiedriem izcēla skumjās realitātes zemtekstus.

Bet par festivāla atklāšanas koncertu jāatceras, ka tā nosaukums bija Austrumu robeža, programmas lielāko daļu veltot rumāņu XX gadsimta komponistu Džordžes Enesku, Bohuslava Martinū un Dinu Lipati devumam. Enesku Ārija un Skercino bija solista vijolnieka Džeralda Bidvas zelta stunda, Dinu Lipati Symphonie concertante uzmanības centrā bija pianistu Sergeja un Andreja Osokinu saspēle, viņi izgaršoja gan šīs mūzikas poētiskumu, gan ritmiski sarežģīto dejiskumu.

 

Pietrūkst viena koncerta?

Savulaik, kad Kremerata Baltica festivāls vēl mājoja Siguldā, tas notika visgaišākajā laikā tūliņ pēc Jāņiem un turpinājās veselu nedēļu, apdzīvojot dažādas koncerttelpas. Tolaik tas piedāvāja arī kamermūzikas nakts koncertu šaurā, intīmā klausītāju lokā, pēc kura siguldieši varēja baltā naktī kājām doties mājup. Rudens elpa, arvien pieaugošais dzīves temps un arī vilcienu saraksts šādu dāsnumu izslēdz jau saknē. Taču nepazūd sajūta, ka festivāla mākslinieciskajam vadītājam Gidonam Krēmeram gribējies saglabāt vismaz daļu no kādreizējās kamermuzicēšanas burvības.

Šķiet, ka tieši tāpēc sestdienas, 7. septembra, koncertam Krēmers, Bahs un Apkalna bija trīs apjomīgas daļas un vakars – pretēji gaidītajam! – noslēdzās ar Kremerata Baltica mūziķu saspēli kameransambļos no Alīnas Vižines un Zanes Kalniņas dueta (eleganti izpildītajās Bohuslava Martinū Piecās vieglās etīdēs divām vijolēm) līdz deviņu mūziķu sastāvam. Tas ļāva tuvāk iepazīt Kremeratas mūziķus un apliecināja, ka šajā lieliskajā vienībā ikviens var būt solists. Tomēr šī koncerta daļa īsti neiederējās pēc ērģelnieces Ivetas Apkalnas spilgtā, vērienīgā snieguma Johana Sebastiāna Baha Solmažora fantāzijā, kam saspēlē ar orķestri sekoja Marģera Zariņa barokāli stilizētā, vitāli priekpilnā Concerto innocente daļa, Ērika Ešenvalda ērģeļkoncerta Okeāna balss majestātiskais un vienlaikus noslēpumaini apgarotais elpojums un piedevā nospēlētās Jāzepa Vītola Viļņu dziesmas augošais spēks.

Līdzās Ivetas Apkalnas debijas sadarbībai ar Kremerata Baltica šī vakara uzmanības centrā bija agrāk še neredzētais diriģents Fuads Ibrahimovs, kurš savaldzināja ar muzicēšanas temperamentu un atklājās kā īsts izsmalcinātu, jūtīgu nianšu burvis. Izdevies ir kārtējais Gidonam Krēmeram un viņa orķestrim radītais jaundarbs – Andra Dzenīša Leaves Leaving Leipzig – pārliecinošs savā mērķtiecīgajā, precīzajā racionālajā konstrukcijā, kas tomēr ne uz brīdi nekļūst tēlaini indiferenta vai emocionāli bezpersoniska. Profesionāli veidotais darbs un tajā atrastā jaunā kompozicionālā ideja dara šo opusu atšķirīgu no citiem, apliecinot, ka Andris Dzenītis nav no tiem, kas visu mūžu komponē vienu skaņdarbu.

 

Mūslaiku hronikas

Laikam jau Gidonam Krēmeram neviena koncertprogramma nekad nešķitīs pilnībā pabeigta. Tās vienmēr ir radošā tapšanas un pārveides procesā un tiek nemitīgi koriģētas teju līdz pat "trešajam zvanam". Arī mērķtiecīgie un rūpīgi noslīpētie konceptuālie projekti pastāv, pārmainoties un katru reizi piedāvājot kādu jaunatradumu, papildinājumu, pārkārtojumu vai muzikālu komentāru. Tāpēc nevar, vienu reizi noklausoties, teikt: mēs to jau dzirdējām.

To apliecināja festivāla noslēgumā atskaņotais Kremerata Baltica jaunākais audiovizuālais projekts, Mečislava Veinberga simtgadei veltītais koncerts Mūsu laika hronikas, kura muzikālais saturs bija manāmi papildināts, salīdzinot ar jūnija sākumā ģenerālmēģinājumā Rīgā dzirdēto. Labi atceros, kā ģenerālmēģinājumā Mūzikas namā Daile Maija Kovaļevska dziedāja skaudri traģisko šūpuļdziesmu, kas tobrīd bija visā uzvedumā vienīgais vokālais skaņdarbs. Savukārt Kremerata Baltica festivālā Dzintaru koncertzālē Ievas Paršas ekspresīvajā sniegumā izskanēja veseli trīs skaņdarbi: divas dziesmas un vokalizācija kāda instrumentāla opusa kulminācijā. Arī kolēģe Maruta Rubeze no Latvijas Radio, kura klātienē vēroja Hroniku pasaules pirmizrādi Amsterdamas Muziekgebouw koncertnamā, apliecina, ka nule aizvadītajā svētdienā Jūrmalā piedzīvojām jau citu koncertuzveduma versiju.

Nav nejaušība, ka audiovizuālā projekta Mūsu laika hronikas nosaukums asociējas ar padomju varas apkaroto, 60. un 70. gados slepeni izplatīto, ar roku pavairoto pagrīdes izdevumu Kārtējo notikumu hronika. Gidons Krēmers vēlējies šajā projektā runāt par mākslinieka likteni un dzīves izvēlēm, par komunisma un holokausta postu un tā radītajām sekām. Tas tiek darīts nevis dokumentāli, bet uzrunājot ar mākslinieciskām metaforām. Brīžiem tēli ir arī ļoti konkrēti: militāra datorspēle vai atombumbas sprādziena "sēne" kaila, neaizsargāta bērniņa fonā.

Koncertuzvedums, kurā mūziku papildina videotēli, tapis sadarbībā ar Krievijas režisoru Kirilu Serebreņņikovu: scenāriju un videosaturu veidojuši viņa teātra jaunie, talantīgie mākslinieki Artjoms Firsanovs, Aleksejs Venzoss un Valerijs Pečeikins. Mūziķi nesteidzīgi, cits pēc cita uznāk uz pustumšās skatuves un šķietami iesnaužas. Klusumu pirmais pārtrauc Gidona Krēmera vijoles solo – smeldzīgas vientulības balss.

Sapņa estētikā veidotā, tēlaini daudznozīmīgā vēstījuma skanējumu veido Mečislava Veinberga dažādu žanru skaņdarbi un to fragmenti no simfonijas līdz kvartetam, dziesmai un pat mundri dzīvespriecīgajai multiplikācijas filmas Bonifācija brīvdienas mūzikai. Kas konkrēti – pat netiek precizēts, jo viss kopā rada lielu Mečislava Veinberga mūzikas metaskaņdarbu, kura izpildījumā līdz ar Gidonu Krēmeru un viņa orķestri piedalās pianists Georgijs Osokins un dziedātāja Ieva Parša. Daļu robežas iezīmē četri gadalaiki – Gidonam Krēmeram īpaši tuvā tēma, kuru viņš attīstījis iepriekš radītajās programmās. Uzveduma posmus gan norobežo, gan savieno ekrānā redzamās poļu dzejnieka Juliana Tuvima (1894–1953) vārsmas par katram gadalaikam neizbēgamajām skumjām un cerībām.

Starp citu, manuprāt, par ekrānu veiksmīgāks risinājums bija Mūzikas nama Daile skatuves raupjā ķieģeļu siena, uz kuras tēli bija izplūdušāki, ne tik taustāmi. Bet var arī neskatīties un nelasīt, bet vienkārši klausīties, jo Mečislava Veinberga mūzikas pasauli Gidons Krēmers ar saviem domubiedriem atklāj ļoti jūtīgi, patiesi, emocionāli piepildīti. Tas nevar neuzrunāt, ja vien koncertzāles krēslā nesēž koka gabals. Toties ne vien nepārprotami skaidri, bet arī ar veselīga humora devu savu pilsonisko nostāju Gidons Krēmers ar domubiedriem pauda, atskaņojot Veinberga galopu, kuram fonā uz ekrāna vērojām ironiskas Vladimira Putina vizualizācijas te huzāra, te slaucējas, te mūķenes paskatā.

Atliek vien pievienoties Gidona Krēmera cerībai, ka viņa baltiešu ģimene – Kremerata Baltica – tā arī turpinās savu Baltijas ceļu mūzikā, atbalstot mākslas patieso sūtību – aizstāvēt cilvēcības robežas. Jau ārpus Kremerata Baltica festivāla, sākot Mazās ģildes kamermūzikas ciklu, pirmdienas vakarā izsmalcināti niansētā un pilnasinīgi dzīvā tango un kamerdžeza mūzikas pasaulē veda kremeratiešu vibrofonista Andreja Puškareva un čellistes Tatjanas Rediko dueta vakars. Īsumā – skanējums, ko no vibrofona spēj izvilināt Andrejs Puškarevs (viņš pats arī izcils aranžēšanas meistars), viņa pieeja mūzikai un saviļņojums, ko tas viss kopā rada, liecina, ka mums ir darīšana ar patiesi ģeniālu mūziķi. Novērtēsim!

Top komentāri

apnicis
a
Kādas cilvēcības robežas? Cik var dumji muldēt? Nu, ir ebreju ceļš mūzikā, par to viņi sanem naudu, un basta.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja