Karsta jūlija nakts. Zem Provansas zvaigžņotajām debesīm Žaks Deridā runā par spokiem un kino. Viņā uzmanīgi ieklausās Izabella Ipēra un simtiem citu Ēksanprovansas festivāla apmeklētāju – brīvdabas teātrī Théâtre de l’Archevêché, kas ierīkots bijušās arhibīskapa pils pagalmā, notiek Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas Laika un vilšanās triumfs pirmizrāde Kšištofa Varlikovska režijā.
Orķestra bedrē – diriģentes un klavesīnistes Emanuelas Aimas 2000. gadā izveidotais baroka ansamblis Le Concert d’Astrée, kas kopš 2004. gada ir Lilles operas rezidējošais kolektīvs. Hendeļa oratorijas jauniestudējums ir Ēksanprovansas festivāla, Lilles operas un Kānas teātra kopražojums. Lillē to varēs redzēt 2017. gada janvārī.
Pagājušajā nedēļā Laika un vilšanās triumfs tiešraidē no Ēksanprovansas festivāla tika pārraidīts kanālā Mezzo, kurā vairākas reizes būs skatāms atkārtojumā.
Laika un vilšanās triumfs ir Hendeļa pirmā oratorija, viņš to komponējis 22 gadu vecumā. Libreta autors ir kardināls Benedeto Pamfili. Pirmatskaņojums notika 1707. gadā Romā, kur tajā laikā saskaņā ar pāvesta dekrētu operas izrādes bija aizliegtas. Opuss uzreiz guva panākumus, un daudzu āriju motīvi, kurus dzirdam Triumfā, vēlāk pārceļoja uz Hendeļa operām. Laika un vilšanās triumfs piedāvā nevis raksturus, bet alegoriskus tēlus un simbolus – Daili, Baudu, Laiku un Vilšanos. Režisora Kšištofa Varlikovska radošā grupa ilgi meklēja dramatisku un teatrālu atslēgu oratorijas interpretācijai: kā parādīt teātrī darbu, kas nav domāts teātrim?
Negadījums Hendeļa diskotēkā
Par izrādes galveno varoni Kšištofs Varlikovskis ir izvēlējies Daili. To atveido franču koloratūrsoprāns Sabīne Devjela. Viņa tēlo meiteni, kura zaudē mīļoto narkotiku lietošanas izraisītā negadījumā naktsklubā. Šis puisis uz skatuves "klubīgi" raustās Hendeļa mūzikas ritmā – it kā tas būtu kāds reivs – un regulāri apciemo meiteni viņas fantāzijās. Par traģisko negadījumu skatītājus uzveduma sākumā informē daudzu Kšištofa Varlikovska izrāžu videomākslinieka Denī Gegēna uzņemtā melnbaltā filma – tajā piedalās visi četri dziedātāji, kas atveido oratorijas tēlus.
Mēs nonākam klubā, kurā jaunieši ļaujas seksuālām un citām pārmērībām. Šajā Hendeļa diskotēkā ballējas Daile ar savu puisi, kas skūpsta arī citus puišus un rij tabletes. Jau šajā filmā var novērtēt dziedātājas Sabīnes Devjelas aktierisko potenciālu – un viņa vēl nav izdvesusi nevienu skaņu. Dailes mīļotais pārdozējis narkotikas un slimnīcā mirst – tāds ir ievadstāsts, ar kuru klausītājus iepazīstina filma. Pēc drauga zaudēšanas Daile mēģina tikt galā ar savu dzīvi.
Oratorijas sižetā Dailes sabiedrotais ir Bauda (viņu tēlo viens no interesantākajiem jaunajiem kontrtenoriem argentīnietis Franko Fadžoli) – šis personāžs aicina Daili ne par ko neraizēties, negrimt eksistenciālās pārdomās par dzīves jēgu, tikai ļauties uzdzīvei un jaunībai. Kšištofs Varlikovskis ļauj noprast, ka Bauda ir Dailes brālis, kuram turklāt arī bijušas simpātijas pret māsas bojāgājušo puisi.
Daile un Bauda nodibina "arodbiedrību", lai pretotos Laika un Vilšanās morālei, kas aicina aizdomāties par patiesām vērtībām, dvēseles glābšanu un mūžīgo dzīvi. Oratorijas finālā Daile padodas, atsakās no visiem kārdinājumiem, atrod Dievu un pārceļas uz klosteri. Kšištofa Varlikovska izrādē Laiks (amerikāņu tenors Maikls Spairss) un Vilšanās (itāļu kontralts Sāra Mingardo) iemieso Dievu, kas pret Daili un Baudu izturas stingri un mīloši vienlaikus – kā pret saviem bērniem. Šajā skatuves versijā Laika un vilšanās triumfs ir stāsts par dīvainām ģimeniskām attiecībām, kas ievietots mistiskā telpā, kurā dzīves un nāves robežpunktā satiekas dievi, pusdievi, spoki, dēmoni un klubu jaunatne.
Izrādē ir jūtams dramatisks spriegums – publika klausās Triumfu ar aizturētu elpu un neuzdrošinās to pārtraukt ar aplausiem, kad izskan skaistākās, slavenākās ārijas. Parasti baroka operas iestudējumos skatītājiem ārkārtīgi patīk uzgavilēt dziedātājiem izrādes laikā.
Daile atceras Mazo ģildi
Izrādes emocionālais un psiholoģiskais centrs ir soprāna Sabīnes Devjelas atveidotā Daile – viņa dzied un tēlo fenomenāli. Solistei ir svaiga, dzidra un ļoti izteiksmīga balss. Šajā karjeras posmā viņa daudz dzied Mocartu un franču komponistu mūziku. Viņa studējusi ne tikai vokālo mākslu, bet arī muzikoloģiju un čella spēli – viņas muzikalitāte ir visaptveroša.
2011. gada rudenī kopā ar Francijas senās mūzikas ansambli Les Ambassadeurs Sabīne Devjela uzstājās Starptautiskajā Baha kamermūzikas festivālā Rīgā Mazajā ģildē. Dziedātāja atceras, ka šī ir viena no skaistākajām zālēm, kurā viņai nācies dziedāt. "Koka grīda Mazajā ģildē bija notīrīta tik perfekti, ka es gandrīz paklupu paklanīšanās brīdī!" sarunā ar KDi saka Sabīne Devjela.
Francijā 30 gadu vecā māksliniece jau ir labi pazīstama, un izrāde Laika un vilšanās triumfs var padarīt viņu par lielu pasaules mēroga zvaigzni. Jāpiebilst, ka pavisam drīz Sabīne Devjela dosies dekrēta atvaļinājumā un uz skatuves plāno atgriezties 2017. gada sākumā. Dailes lomā viņa demonstrē tādu aktiermeistarības pakāpi, kādu Kšištofa Varlikovska iestudētajās operās sasniedz kanādiešu soprāns Barbara Hanigena un drāmās – franču dīva Izabella Ipēra.
Ar sieviešu raksturiem poļu režisors strādā vispamatīgāk un visdziļāk. Viņš vienmēr pamodina vēlmi darīt vairāk – ne tikai spoži dziedāt un žilbināt ar koloratūrām. Ko Kšištofs Varlikovskis dara ar savām aktrisēm, ka viņas uz skatuves spēj sasniegt tādu atklātības un dramatisma stāvokli?! Mākslinieces, kas strādā ar šo meistaru, zina, ka neviens cits viņas neievedīs tik dziļi teātra mežā kā Kšištofs Varlikovskis. Viņas uzticas un seko.
Diriģentes varoņdarbs
Kšištofa Varlikovska tuvākā domubiedre Laika un vilšanās triumfā ir iestudējuma muzikālā vadītāja diriģente Emanuela Aima. Viņa studējusi pie leģendārā senās mūzikas speciālista Viljama Kristi, un baroka mūzika Emanuelai Aimai ir asinīs. Iestudējums pierāda, kāpēc viņu uzskata par ģeniālu un nepārspējamu šā repertuāra interpreti. Viņa diriģē emocionāli un tajā pašā laikā precīzi, Emanuela Aima ir ļoti uzmanīga pret katru noti un izceļ katru instrumentu. Katru skaņas līniju uzzīmē tīri un skaidri. Hendelis viņas lasījumā ir kustīgs, atbrīvots no glancētas spozmes, barokāla manierīguma, nevajadzīga rotaļīguma un saldenuma. Diriģente elpo kopā ar orķestri un dziedātājiem, to var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt katrā Emanuelas Aimas kustībā.
Lieliskā diriģente kopā ar izcilo orķestri un solistiem baroka mūziku ievada klausītājiem zem ādas, tādējādi pastiprinot izrādes apdullinošo efektu. Kšištofa Varlikovska un Emanuelas Aimas Hendelis ir psiholoģiski skaudrs, nevis atraktīvi valdzinošs.
Atmiņu epizodes atkārtošanās
Izrādes vizuālā telpa ir kino un spoku pasaule. Skatuve iekārtota kā kinozāle ar daudzām krēslu rindām. Kino ir gaismas, ēnu, atmiņu, fantāziju un vēlmju patvērums. Iestudējuma estētisko un dramaturģisko virzienu ietekmējusi amerikāņu režisora un fotogrāfa, provokatīvā mākslas izvirtuļa Lerija Klārka darbi, kas balansē uz jauniešu pornogrāfijas robežas, un japāņu klasiķa Hirokadzu Koreedas fantāziju drāma After Life (1998). Šīs filmas darbība risinās starpstacijā, kurā nedēļu pavada nesen miruši cilvēki, kam jāidentificē savas dzīves patīkamākais mirklis – to varēs saglabāt un piedzīvot mūžīgi; tātad paradīze ir šīs vienīgās atmiņu epizodes bezgalīgā atkārtošanās.
Var ilgi censties atminēt kodus, ar kuriem ir pilnas poļu režisora izrādes. Kinozāles atmosfēra agrāk tika uzburta viņa iestudētajā Leoša Janāčeka Makropula līdzeklī Parīzes operā, un kino estētika ir jaušama gandrīz katrā viņa uzvedumā. Kšištofa Varlikovska izvēlētos simbolus vajadzētu paskaidrot, jo tie nav nejauši.
Žaks Deridā pulcē spoku meitenes
Laika un vilšanās triumfā pirmās daļas beigās uz skatuves izveidotās kinozāles rindas aizpilda spoku meitenes – no dzīves pāragri aizgājušas skaistules. Kādu filmu viņas skatīsies? Kšištofs Varlikovskis izspēlē filosofisku joku, kādi viņam ļoti patīk, – tiek demonstrēts Žaka Riveta un Žaka Lika Godāra iedvesmotās neatkarīgās britu filmas Ghost Dance (1983) fragments. "Tas ir Žaks Deridā!" – sačukstas operas klausītāji Arhibīskapa teātrī. Ēksanprovansas festivāla intelektuālā, inteliģentā publika pareizi uztver Kšištofa Varlikovska mājienus. Estēti visu saprot un novērtē.
Režisora Kena Makmalena filmas Ghost Dance centrā ir filosofs Žaks Deridā, kuru intervē jaunā aktrise Paskāla Ožjē. Viņi sarunājas par spokiem un kino. Ekrānā redzam, ka Paskālu Ožjē fascinē Žaka Deridā personība. Viņa jautā – vai jūs ticat spokiem? "Tā ir kino būtība – māksla ļaut spokiem atgriezties," atbild Žaks Deridā. Jaunas sievietes un pieredzējuša vīrieša saskarsme ar flirta elementiem filmā liek aizdomāties par Dailes un Laika mijiedarbību Hendeļa oratorijā.
Svarīgas ir vēl dažas personiskas nianses: aktrise Paskāla Ožjē arī ir meitene spoks – viņa mirusi 25 gadu vecumā gadu pēc Ghost Dance pirmizrādes. Viņas māte ir ievērojamā franču aktrise un scenāriste Bila Ožjē, kura sadarbojusies ar Žaku Rivetu, Luisu Bunjuelu, Klodu Lelušu, Margaritu Dirasu, Raineru Verneru Fasbinderu u. c. Bila Ožjē draudzējas ar Kšištofu Varlikovski. Pēc meitas nāves viņa neesot varējusi skatīties filmu Ghost Dance. Pagājušajā nedēļā Bila Ožjē atbrauca uz Ēksanprovansu, lai apmeklētu izrādi Laika un vilšanās triumfs, un pirmo reizi pēc traģiskā notikuma 1984. gadā atkal skatījās Ghost Dance fragmentu.
Galva griežas kā propelleris
Savas idejas Kšištofs Varlikovskis allaž iztur dažādu mākslas darbu – visbiežāk kino, literatūras un filosofijas – augsnē, kurā tās nobriest un pieņemas spēkā. Triumfa sagatavošanas un iestudēšanas procesā viņam palīdzēja mūsdienu franču rakstnieces Kristīnes Ango darbi. Jaunajā izrādē ir klātesošs britu dramaturģes Sāras Keinas lugu depresīvais gars un incestuālais zemteksts. Izrādās, Hendelis var būt drūms un infernāls. Triumfa mūzika ir rekviēms sapnim, kas atbilst Kšištofa Varlikovska koncepcijai. Hendelis – tā ir ļoti naksnīga mūzika. Tā izraisa halucinācijas. Tā ir mūzika, kuru var – un vajag – klausīties, kad iestājušās grandiozas paģiras un rodas sajūta, ka galva griežas kā propelleris.
Kā mums tikt uz paradīzi? Kā sasniegt mūžību? Hendeļa versijā Daile aiziet uz klosteri. Kšištofs Varlikovskis, kas pret baznīcu noskaņots kritiskāk, izrādes varonei ieskicē citu maršrutu. Lai nokļūtu paradīzē, vispirms ir jāmirst. Sabīnes Devjelas varone baltā kleitā iziet cauri reliģiskam rituālam, kura finālā klusu pārgriež sev vēnas. Viņas pēdējā ārija, kura noslēdz oratoriju, ir vokālās un dramatiskās mākslas augstākais punkts.
Mākslas aprindās Kšištofs Varlikovskis ir ikona – uz pirmizrādi Ēksanprovansā atbrauca aktrise Izabella Ipēra, kinorežisore Klēra Denī un māksliniece Sofija Kalla. Pajautāju Izabellai Ipērai par iespaidiem. Viņas atbilde bija lakoniska: "Magnifique! Formidable!" ("Brīnišķīgi! Lieliski!") "Vai pamanījāt, ka Daile uz skatuves tīra zobus – tieši tāpat kā es Varlikovska izrādē Fedra(s)?" piebilda Izabella Ipēra.
Izrāde
Georga Frīdriha Hendeļa oratorija Laika un vilšanās triumfs
Diriģente Emanuela Aima, režisors Kšištofs Varlikovskis
Théâtre de l’Archevêché Ēksanprovansā līdz 14. jūlijam
Izrādes ieraksts – kanāla Mezzo ēterā
http://festival-aix.com/en