Berlīnes Komiskajā operā notikusi XX gadsimta dižgara vācu komponista Hansa Vernera Hences (1926–2012) operas Bakhantes/The Bassarids pirmizrāde, ko iestudējis diriģents Vladimirs Jurovskis un Komiskās operas intendants un galvenais režisors Berijs Koskis. Bakhantes pirmo reizi skanēja 1966. gada vasarā Zalcburgas festivālā. Šī ir monumentāla mūzikas drāma vienā cēlienā, tās pamatā ir Eiripīda luga. Libreta autori ir Vistans Hjū Odens un Česters Kalmans, opera skan angļu valodā, tai ir četrdaļīga simfonijas struktūra.
Katra nots ir aktrise
Interesi par Bakhantēm atdzīvināja 2018. gada Zalcburgas festivālā tapušais grandiozais jauniestudējums – diriģenta Kenta Nagano un režisora Kšištofa Varlikovska kopdarbs (šīs izrādes ieraksts ir pieejams DVD un Blu-ray formātā). Tagad savu interpretāciju piedāvā Berlīnes Komiskā opera – viens no interesantākajiem, radoši drosmīgākajiem teātriem pasaulē, kas pierāda, ka opera ir dzīva, enerģijas un ideju pilna, magnetizējoša māksla. Bakhantes ir tas unikālais, perfektais gadījums, kad izrādē saslēdzas diriģenta un režisora darbs – tā ir absolūta mūzikas un teātra saplūsme, Vladimira Jurovska un Berija Koska savstarpējās sapratnes apliecinājums.
Vācijā dzīvojošais krievu maestro Vladimirs Jurovskis ir pazīstams ar ārkārtīgi nopietnu iedziļināšanos partitūrā – viņš ir pētnieks un jaunatklājējs, kurš intuitīvi jūt teātra garu. Diriģenta lasījumā katra nots kļūst par izrādes pirmā plāna aktrisi, katra intonācija ir dramaturģiski pamatota. Iepriekš Komiskajā operā Vladimirs Jurovskis un Berijs Koskis kopā iestudējuši Arnolda Šēnberga Mozu un Āronu. Eiropā strādājošais austrālietis Berijs Koskis ir nenogurdināms, asprātīgs un jautrs muzikālā teātra reformators. Viņš jau septiņus gadus veiksmīgi vada Berlīnes Komisko operu un paspēj iestudēt izrādes visā pasaulē. Berija Koska uzvedumi, kurus nereti var dēvēt par šoviem, nekad nav stīvi. Tie allaž ir provokatīvi un izaicinoši un pierāda, ka arī kičs var būt intelektuāls. Režisors virtuozi atbrīvo operu no banalitātēm un pasniedz to kā gudru, pievilcīgu, seksīgu un uzbudinošu mākslu.
Kauja orķestra bedrē
Izrādē Bakhantes Vladimirs Jurovskis un Berijs Koskis meistarīgi akcentē gan arhaismu, gan laikmetīgumu. Izrādes veidotāju galvenā koncepcija ir iesaistīt senajā mītā visus klātesošos – gan māksliniekus, gan klausītājus. Darbība risinās ap orķestra bedri un ir maksimāli pietuvināta skatītājiem, daļa orķestra mūziķu atrodas uz skatuves (bedrē visiem nepietiek vietas, Hences opera prasa palielinātu orķestra sastāvu). Šķiet, ka darbība iespiežas skatītāju zālē.
Bakhantes ir asiņaina traģēdija, kas vēsta par politisku demagoģiju, populismu un masu pavedināšanu. Tā iezīmē pirmatnējo konfliktu starp jutekliskumu un askētismu, instinktiem un saprātu, kaisles pilnām pārmērībām un racionālu kontroli. Jaunajā uzvedumā orķestra bedre kļūst par šo pretējo principu kaujaslauku. Uz skatuves ir uzbūvēts koka kāpņu amfiteātris: Berijs Koskis iestudē izrādi kā lakoniski, minimālistiski noformētu sengrieķu drāmu. Hansa Vernera Hences operai ir dabas stihijas spēks, un režisors pilnībā uzticas mūzikai un diriģentam. Parasti Berijam Koskim patīk sarīkot episkas bakhanālijas un balagāniskas orģijas, taču šoreiz viņš visus pārsteidz un neilustrē to, ko tāpat var sadzirdēt.
Izrāde Bakhantes ilgst divas stundas un divdesmit minūtes bez pārtraukuma. Priekšnesums notiek ar pilnu zāles apgaismojumu, faktiski gaismu partitūra paliek nemainīga visu laiku (pirmizrādē varēja dzirdēt ironisku komentāru – cik ļoti ir paveicies gaismu māksliniekam!). Tāds ir režisora princips – šeit nevienam nav kur paslēpties, ne no pārējiem, ne no sevis. "Šai operai nav jēgas, ja mēs domājam, ka tai ar mums nav nekāda sakara," saka Berijs Koskis. "Tas ir stāsts par Penteju un Dionīsu ikvienā no mums. Mēs esam Tēbu tauta, kas sākumā ir uzticīga savam jaunajam valdniekam Pentejam, bet pēc tam to savaldzina Dionīss," piebilst režisors.
Nekas viņas neapturēs
Kad Tēbu troni ieņem Pentejs, pilsētā ierodas svešinieks, kurš publiski apšauba valdnieka autoritāti. Par godu dievam Dionīsam viņš atmodina cilvēku instinktus un iesaista Tēbu tautu trakulīgās, izlaidīgās dzīrēs. Viņam seko arvien vairāk cilvēku, kuru vidū ir Penteja māte Agave. Šis svešinieks ir pats Dionīss. Pentejs ir izmisumā, viņš grib aizliegt bakhanālijas, taču pirms tam vēlas savām acīm redzēt, kādās orģijās piedalās viņa tauta. Valdnieks pārģērbjas par sievieti un dodas uz Kitairona kalnu, kur Tēbu sievietes ar Penteja māti priekšgalā ļaujas bakhiskai ekstāzei. Šajā neprātīgajā rituālā dāmas slavina Dionīsu, un nekas nespēj viņas apturēt. Bakhantes notur Penteju par lauvu, Agave metas viņam virsū un norauj galvu. Sievietes saplosa savu valdnieku gabalos. Agave uzsprauž dēla galvu uz efejām apvīta tirsa un līksmodama atgriežas Tēbās. Kad iestājas apskaidrība, viņa pārdzīvo satricinājumu – ak vai, tā nav lauvas, bet mana dēla galva!
Berijs Koskis spēj iedvesmot gan solistus, gan kora māksliniekus, un viņi atver savu aktierisko potenciālu. Dievu Dionīsu graciozi atveido amerikāņu tenors Šons Panikars, Dionīsa brālēnu Tēbu valdnieku Penteju izcili spēlē vācu baritons Ginters Papendells. Penteja mātes Agaves tēlā iejūtas vācu mecosoprāns Tanja Ariane Baumgartnere, viņas māsas Autonojas lomā – vācu soprāns Vera Lote Bekere. Tēbu valdnieka gvardes kapteiņa lomā neatvairāms ir norvēģu baritons Toms Ēriks Lī. Dievišķīgi erotisku spriedzi palīdz noturēt dejotāju grupa (horeogrāfs Oto Pihlers) – Berija Koska izrādes vienmēr ir fiziski aktīvas, ķermeniski plastiskas.
Ja vēlaties dzirdēt reti atskaņotu XX gadsimta otrās puses šedevru neordinārā uzvedumā, ieplānojiet operas Bakhantes apmeklējumu.
Bakhantes
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Berijs Koskis
Berlīnes Komiskajā operā 2., 5., 10. novembrī, 2020. gada 26. jūnijā
www.komische-oper-berlin.de