Gatavojoties Samsung Smart Sessions koncertiem, kuros klasiskās, akadēmiskās vērtības sastapsies ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām, Vestards Šimkus, Katrīna Neiburga un elektroniskās mūzikas duets Elvi/Dunian savas atšķirīgās pasaules un mākslas medijus arvien ciešāk savij vienotā domā un mākslas darbā. Ažiotāža ap šo XXI gadsimta mākslu "saules pinumu" jau labu laiku ir tik liela, ka sākotnēji viena plānotā koncerta vietā nācies izsludināt vēl otru un drīz – arī trešo. Tie notiks 9., 10. un 11. decembrī kinoteātrī Splendid Palace.
"Tā būs vispersoniskākā programma, kādu es jebkad esmu spēlējis. Samsung Smart Sessions ir unikālākais projekts, kādā es līdz šim esmu iesaistījies," atzīst pianists Vestards Šimkus, daudzu zemju publikas mīlulis, kurš tikko atgriezies no kārtējās koncertturnejas. Šoreiz viņa uzstāšanās ceļi veduši tepat Eiropā – uz Londonu un Madridi. No saulainās Spānijas viņš taisnā ceļā paspēja uz brīvdabas fotosesiju Latvijas pirmajā sniegā, izkāpa no džipa un pusotru stundu vienā mierā bradāja pa sniegu, pozējot Dienas fotogrāfam Aivaram Liepiņam. Vestards sniedz vairāk nekā piecdesmit koncertu gadā, apceļodams vai visu pasauli, spēlē gan klasiku, gan jauno mūziku un pats savas kompozīcijas. Taču projektu, kas top pašlaik, viņš lolo un gaida ar īpaši aizrautīgu interesi.
"Tas būs unikāls koncerts ne tikai man pašam, bet visai Latvijas kultūras telpai, jo līdz šim nevienā koncertā Latvijā akadēmiskās mūzikas pianists nav sadarbojies ar elektroniskās mūzikas pārstāvjiem." Mūziku pavadīs izsmalcinātas un izdomas bagātas videoprojekcijas, kuru autorei Katrīnai Neiburgai šis ir īpašs piedzīvojums, neraugoties uz iespaidīgo līdzšinējo radošo pieredzi, arī operas iestudējumu vizuālās telpas veidošanā.
Kopīgs lēciens nezināmajā
"Šis, protams, ir projekts, kurā es atļaujos darīt daudzas tādas lietas, kādas parasti nedaru," atzīstas Vestards Šimkus. Parasti koncertos viņš spēlē, izmantojot tikai telpas dabisko akustiku, solo vai kopā ar citiem sava žanra mūziķiem, cenšoties visu uzmanību vērst tikai uz atskaņojamo mūziku un pat atstājot klausītāju zāli tumsā, gaismu fokusējot tikai uz to skatuves vietu, no kuras nāk mūzikas skaņas. Taču šoreiz viņš uzstāsies "neakustiskā" telpā, izmantojot skaņas pastiprinājumu, kopā gan ar viņam līdz šim pasvešās elektroniskās mūzikas pārstāvju radīto skaņu pasauli, gan ar videoprojekcijām – "mākslas veidu, kuru ļoti cienu, bet kuru citkārt es savos solokoncertos diez vai piekristu iekļaut, jo tas visdrīzāk funkcionētu kā elements, kas novērstu uzmanību no mūzikas", pianists ir atklāts. "Taču gaidāmajā koncertā, pateicoties manis īpaši izvēlētajai un sastādītajai klaviermūzikas programmai un Elvi/Dunian radītajām elektroniskās mūzikas kompozīcijām, kurām koncerta gaitā ar savām klavieru improvizācijām pievienošos arī es, skanēs pavisam citāda mūzika, kurā elektroniskie un akustiskie elementi tiks saplūdināti jaunā substancē.
Arī videoprojekcijas tajā iekļausies kā nepieciešams un pašsaprotams punkts uz i. Tādēļ te jārunā nevis par triju atšķirīgu mākslas žanru sastapšanos, bet par vienotu mākslas darbu (bez noteikta žanra), kura veidošanā piedalāmies mēs visi – es, Katrīna Neiburga un Elvi/Dunian," to Vestards uzsver īpaši. Jaunajā mākslas darbā atradusies vieta gan vācu operģēnija Riharda Vāgnera Izoldes mīlas nāvei (no operas Tristans un Izolde), gan franču impresionista, kolorīto un eksotisko skaņu gleznu meistara Morisa Ravela Spāņu rapsodijai (Šimkus transkripcijā klavierēm), gan slavenā amerikāņu minimālista Filipa Glāsa trakajam skrējienam Mad Rush, ko atvēsina Vestarda Šimkus gotiskā prelūdija un fūga Ziemeļu vējš un uzkarsē Melnais čarlstons. Tie visi ir pianistam īpaši tuvi skaņdarbi, saistīti ar viņa mūzikas studiju dzīves un ceļojumu iespaidiem un izjūtām Vācijā, Spānijā un ASV.
"Pasaulē ir bijis simtiem, iespējams, pat tūkstošiem mēģinājumu savienot akadēmisko un neakadēmisko mūziku, taču tie vienmēr ir atdūrušies pret to, ka tie tomēr ir divi dažādi ceļi. Tas ir kā skatīties uz divām gleznām
vienlaikus. Mūsu uzdevums šajā projektā ir uzgleznot nevis diptihu, bet vienu skaistu gleznu, kurā apvienotas abas šīs pasaules, kas viena otru lieliski papildina," Vestardam piebalso Elviss Zants no Elvi/Dunian. Šķiet, tā ir arī gluži dabiska vienas paaudzes mūziķu saprašanās: Artūrs dzimis 1986. gadā, savukārt Elviss (1983) ir tikai gadu vecāks par Vestardu, kuram augustā apritēja 28 gadi.
Elastīgais akadēmisms
Vestards teic, ka tas, ko jaunu šajā projektā sev atklājis, ir apjausma, ka tā sauktā "akadēmiskā mūzika patiesībā spēj būt daudz elastīgāka un daudznozīmīgāka, nekā daudziem, ieskaitot mani, tas varētu šķist. Protams, līdz zināmai robežai, jo šādā programmā diez vai iederētos Bēthovena vai Lista mūzika, taču tie Vāgnera, Ravela, Glāsa un manis paša komponētie skaņdarbi, kuri skanēs koncertā, ir pietiekami ilustratīvi un asociācijas rosinoši, lai iedvesmotu gan Katrīnu, gan Elvi/Dunian tiem pieskaņot savas – pārsteidzoši atbilstošās – mākslinieciskās vīzijas. Ikreiz, kad uz skatuves atskaņoju skaņdarbu, ceru, ka klausītājs kaut ko savā prātā iztēlojas – to it kā pārtulko sev saprotamā valodā. Sadarbojoties ar minētajiem māksliniekiem, man ir tā retā iespēja patiešām redzēt un dzirdēt, ko viņi iztēlojas, klausoties viņa spēlētos skaņdarbus. Tas man nudien ir kas jauns".
Klasika, kvalitāte un inovācijas – šī vērtību triāde piemīt šā gada vasarā sāktajai Samsung koncertsesijai, kur sastopas atšķirīgas kultūras vides, akadēmiskā mūzika tiek savienota ar mūsdienu kultūras elementiem – DJ eksperimentiem, elektronisko mūziku un videoprojekcijām.
Vestards unikālo notikumu gatavo pašā koncertsezonas karstumā – tik tikko, novembra beigās, viņš Londonā un Madridē sniedzis savus šīs sezonas vērienīgākos koncertus: 21. novembrī viņš uzstājās BBC radio tiešraidē un 23. novembrī Londonas Cadogan Hall, ar orķestri Russian Virtuosi of Europe atskaņodams Dmitrija Šostakoviča 1. klavierkoncertu. Savukārt 26. novembrī spēlēja Madrides Nacionālajā auditorijā (lielākajā akustiskajā koncertzālē Spānijā!) ar Madrides simfonisko orķestri. Programmā – Bēthovena 4. klavierkoncerts.
Sajūtu ceļojums
Tātad gaidāms, ka, baudot mūzikas un videomākslas sajūtu ceļojumu, apceļosim Eiropu un Ziemeļameriku? Dzirdot tik primitīvu jautājumu, Katrīna Neiburga tikai iecietīgi pasmaida. Māksliniece priecājas, ka, dodot skaņdarbu koncertierakstus, Vestards nav mēģinājis rosināt kādas noteiktas ainas, bet gan teicis: viss ir tavās rokās. "Es visvairāk iedvesmojos no dabas, un man ļoti nepatīk tāda mūzika, kas uzspiež vizuālos tēlus. Tas nogurdina. Man patīk tāda, kas šādi neuzmācas, un, tikai ilgāku laiku dzīvojot kopā ar mūziku, kaut kas rodas," atklāj Katrīna Neiburga. Mūziķu kopdarbā esot radīta emocionāli tik ļoti uzrunājoša mūzika, ka, strādājot pie koncerta vizualitātes, māksliniecei jācenšas neizkust sentimentā.
"Mūziku papildināšu ar videoprojekcijām, uzsverot mūzikas spēku, kas, pēc manām domām, var būt gan graujošs, gan atjaunojošs, tāpat kā dabas spēki un procesi. Pirmo nofilmēju Filipa Glāsa skaņdarbu," māksliniece
stāsta par skaņu un video ainavu, kurā redzams mežs ar kokiem, kuri brīnumainā kārtā paši slienas augšā. "Jā, jā, tas ir mūzikas augšupceļošais spēks. Ja koku gāž, mūzika un māksla dara pretējo, ļauj kokam piecelties. Vestards spēlē tik enerģiski un pārņemti, ka liekas – viņš tiešām varētu pacelt to, kas nokritis un, liekas, nekad vairs necelsies. Viņā ir ļoti liela enerģija," apstiprina Katrīna Neiburga. Šajā programmā F. Glāsa skaņdarbs ir viņas favorīts līdzās Vestarda Šimkus paša komponētajam Ziemeļu vējam.
Kopš noklausījusies arī to, ko ar pianista muzikālo materiālu paveikuši Elvi/Dunian, māksliniece ir pārliecināta, ka kopīgā darba rezultāts būs kas grandiozs – ļoti jūtīgs, emocionāls un skaists. Šajās dienās, kopš Vestards ir atgriezies Latvijā, šis emocionālais skaistums tiek slīpēts kopīgos mēģinājumos.
Klasiku nevar bakstīt
Elektroniskās mūzikas dueta «konceptuālista» Elvisa simpātijas savukārt piederot Tristanam un Izoldei. "Tas gan ir ļoti tumšs, taču ir interesanti par to domāt. Mēs to vērsīsim austrumu filozofijas virzienā, ņemot vērā to, ka Vāgners bija aizrāvies ar Šopenhaueru, savukārt Šopenhauers ar budismu un austrumu reliģijām." Elvisaprāt, viena no lielajām atšķirībām starp populāro un akadēmisko mūziku ir, ka pirmajai nav nepieciešams konteksts: "Tu uzliec ierakstu, skan, un vai nu patīk, vai nepatīk. Bet ar klasisko, akadēmisko mūziku ir citādi. Tur konteksts dod ļoti daudz: piemēram, ja zini dziļāk, par ko tas ir, kad un kāpēc sarakstīts."
Artūrs runā mazāk. Viņa stihija ir ģitāra, taču viņš redzams arī pie taustiņinstrumentiem un bungām un jūtas pagodināts, ka Elvi/Dunian projektā iesaistīts pēc Vestarda izvēles. "Mēģinām iedziļināties un veidot viņa dotajai mūzikai savu interpretāciju, piešķirt jaunu garšu," Artūrs piebilst, ka akadēmiskā mūzika duetam neesot gluži sveša. "Varu nosaukt vairākus mums abiem tuvus māksliniekus. Vispirms jau minimālistus, kurus koncertā pārstāv Filips Glāss. Viņš ļoti veiksmīgi izmanto elektroniku un savieno mūziku ar attēlu, kino." Duetu īpaši iedvesmojis Stīvs Reihs, kurš jau pirms laba laika atļāvies izmantot ambientu skaņu un ierakstus.
Vizualizējot koncertu, elektroniskā mūzika esot labs sabiedrotais Katrīnai Neiburgai, jo "klasisko mūziku negribas bakstīt un aizskart. Elektronikai ir vieglāk likt bildi klāt". Kādi mūzikas izteiksmes līdzekļi mākslinieci iedvesmo visvairāk? Melodija (radiniece līnijai vizuālajā mākslā)? Harmonija (krāsa)? Ritms un pulss? Faktūra? Formas dramaturģija? "Vienkārši kopējā noskaņa. Nemēģinu mūziku preparēt. Nav tā, ka nāku kā balta lapa. Man ir idejas, kuras jau sen esmu gribējusi nofilmēt, un tagad ir atradies īstais brīdis." Mežs, kas redzams projekta reklāmas materiālos un YouTube sižetos, ir tikai viena no vizuālajām vidēm. "Mežs nav galvenais. Galvenais ir kustība, virzība uz augšu. Negribas, lai cilvēkiem rastos sajūta, ka tas ir kino."
Klaviermūzika Katrīnai Neiburgai esot tuva jau sen. "Varu dienām un nedēļām klausīties, kā Glens Gūlds spēlē Bahu. Man ir tāds ieradums: ja reiz sāku klausīties kādu skaņdarbu, tad turpinu vismaz divas nedēļas pēc
kārtas – mājās, braucot mašīnā, visur. Protams, ja jāstrādā pie konkrētas operas vai koncerta, ir jāklausās tas, pie kā strādā. Tad sveša mūzika nepalīdz," secinājusi māksliniece, kura ar mūziku vispirms sastapusies bērnībā nīstajās klaviermūzikas stundās, bet pēcāk, jau vīdžejojot klubos. Tagad viņa ir jau piedalījusies vairāku Latvijas Nacionālās operas iestudējumu tapšanā, sākot ar Vāgnera Klīstošo holandieti un turpinot ar Tosku, Jevgeņiju Oņeginu, Lucia di Lammermoor un šīs sezonas jauniestudējumu Dauka. Tikko Permā pabeigts darbs Prokofjeva operas Laulības klosterī iestudējumā, tuvākās nākotnes plānā – Loengrīns Viļņā, Tanheizers Maskavā un Prāgā. Vienlaikus viņa gatavo arī muzeja iekārtojuma koncepciju Azerbaidžanā, Baku, senā uguns pielūdzēju templī. Samsung Smart Sessions mākslu satikšanās projektā Katrīna Neiburga izbaudot daudz lielāku brīvību nekā operā, jo "nav sižeta, ir iespējams brīvs plūdums un nebija nekādu noteikumu no ārpuses. Šī ir mana meditācija par šo mūziku, dabas un arī cilvēka spēku".
Vestards Šimkus sadarbībā ar Katrīnu Neiburgu un Elvi/Dunian
Kinoteātrī Splendid Palace 9.XII plkst. 18; 10., 11.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 19–29