Preļžokažs (1957) ir viens no mūsdienu dejas vispāratzītiem līderiem. Viņa darbi tiek uzvesti labākajos pasaules teātros, tostarp Maskavas Lielajā teātrī, Milānas La Scala un Ņujorkas baletā. Viņa apbalvojumu kolekcijā ietilpst - Benois de la danse, Bessie Award, Les Victoires de la musique un Globe de Cristal. Viņam piešķirtie trīs Francijas valsts apbalvojumi (Mākslas un literatūras, Goda leģionu un Pēc nopelniem). Francijas pilsētas Eksanprovansas Nacionālā horeogrāfijas teātra vadītāja amats nav traucējis viņam iegūt skandalozi nekaunīga meistara statusu un būt skandalozi provokatīvam - Preļžokaža Kazanova un Pasludināšana tika aizliegtas pirmizrādes priekšvakarā: autoru apsūdzēja pornogrāfijā.
Parīzes opera, protams, riskēja, 1994. gadā šim avangardistam pasūtot baletu. Tomēr nekļūdījās: Parks izrādījās teju klasiska izrāde. Kopš tā laika Grand Opera visu paaudžu mākslinieki sapņo par dejošanu par Parka galvenajās lomās un saplūšanu visilgākajā, visreibinošākajā, visneaizmirstamākajā skūpstā horeogrāfijas vēsturē. Tagad par to sapņo arī visi Marijas teātra mākslinieki, bet skūpstās tikai trupas galvenās zvaigznes, spīdošā Jekaterina Kondaurova un Konstantīns Zverevs, izsmalcinātā Viktorija Briļova un Aleksandrs Sergejevs.
Preļžokažs Parku no Parīzes uz Sanktpēterburgu pārveda 2011. gadā un par to ir apmierināts: "Krievi ne tikai ir dejotāji ar skaistām līnijām, tādas ir visur. Krieviem ir teju dzīvniecisks spēks, kas nekam nelīdzinās. Tas man atgādina manas saknes. Manus vecākus - albāņu kalniešus. Mums arī piemīt šī ķermeņa lepnība."
Un tomēr Parks/Le Parc pilnībā ir franču uzvedums, kas skatītāju aizved uz Versaļu, uz Saules karaļa pili un savaldzināšanas rituāliem, kas aprakstīta XVII un XVIII gadsimta kurtizāņu literatūrā. Baleta trīs daļas ir savienotas vienā lielā mīlas piedzīvojumā, saplūstot Klēves princesei, Bīstamajiem sakariem un Maiguma pasaules kartei.
Tjerī Leprī dekorāciju konstruktīvisms izceļ Ervē Pjēra pēc vēsturiskā parauga darinātos izsmalcinātos kostīmus, kas veidoti pēc Luija XIV laika gravīrām un zīmējumiem. Gorana Vežvoda elektroniskā mūzika uzsver Mocarta mūzikas apburošo skaistumu. Horeogrāfijā sajaucas klasika, baroks un modernā deja. "Es neatzīstu dalījumu mūsdienu un klasiskajā kustībā. Tā visa ir ķermeņa valoda un to var izmantot jebkurā kontekstā. Jo vārds "mīlu" nepieder tikai pagātnes literatūrai. Patiesībā nav nekā tāda, ko nevarētu izpaust dejā. Es uzskatu, ka tā ir spēcīga māksla, kas spēj izpaust gan klusumu, gan nāvi, gan mīlestību," saka Preļžokažs.
Marijas teātra orķestri izrādē diriģēs maestro Mihails Sinkevičs.