Nebūšu vienīgā, pieņemot, ka vislielākie ieguvēji bija tie, kuri vēroja Marisa Jansona mēģinājumus nedēļas gaitā un varēja savām acīm un ausīm pārliecināties, kā tapa Hektora Berlioza Fantastiskās simfonijas brīnišķīgā, aizraujošā interpretācija. Cik taktiski, labestīgi, taču precīzi un neatlaidīgi diriģēšanas lielmeistars panāca no orķestra maksimālo iespējamo. Un kā viņš loloja Raimondu Paulu – solistu pie klavierēm Džordža Gēršvina un paša Paula mūzikā. Tieši mēģinājumos varējām būt liecinieki tam, kā mūsu Nacionālais simfoniskais orķestris piecās intensīvās darbadienās tapa par to izcilo, precīzo un vienlaikus iedvesmoto augstākās klases kolektīvu, kurš 16. septembra vakarā muzicēja Lielajā ģildē. Savukārt Marisa Jansona un Raimonda Paula sastapšanās uz skatuves bija kultūrvēsturisks notikums un unikāls piedzīvojums paša Marisa Jansona radošajā biogrāfijā.
Orķestra pārvērtība
LNSO 90. sezonas atklāšanas koncerts 16. septembrī bija īsti, lieli svētki mūzikai, klausītājiem un orķestrim. Notikums, kuru atcerēsies ilgi. Spilgts. Neatkārtojams. Saviļņojošs. Tas atklāja, cik liels ir LNSO mākslinieciskais potenciāls, ja kolektīvs nonāk pasaules klases maestro rokās un iedvesmojošajā personības laukā. Gribētos tikai, lai atmodinātā orķestra varēšana un muzicēt prieks neizplēnētu un neatslābtu ikdienas rutīnā un skarbajā Latvijas dzīves realitātē, kas visiem zināmu iemeslu dēļ diemžēl neļauj ziedot visus spēkus ekskluzīvi darbam orķestrī.
Jauns, svaigs, elpu aizraujošs bija Hektora Berlioza romantiski eksaltētās Fantastiskās simfonijas lasījums. Šis ir hrestomātisks, zināms programmatiskā, monotematiskā simfonisma paraugs – obligātā mūzikas literatūra neatkarīgi no tā, cik bieži vai reti šis opuss skan mūsu koncertdzīvē (pilnā apjomā to, šķiet, pēdējais atskaņojis Atvars Lakstīgala ar Liepājas simfonisko orķestri Liepājā un Rīgā 2010. gada aprīlī). Taču Mariss Jansons visiem zināmajā stāstā par mūziķa mīlas apmātību un pārkairinātās fantāzijas vīzijām atrod spilgtas, jaunas krāsas, akcentus, pavērsienus, tēlainības nianses. Viņa interpretācijā uzrunā pirmreizība. Turklāt katru reizi arvien citādā izgaismojumā, jo būtībā šī simfonija ir vēstījums par mākslinieka dzīvi un domāšanu.
Marisa Jansona piemērs pierāda arī to, ka nebūt nav nepieciešams neatslābstoši aktīvi un sportiski diriģēt visu laiku. Mūzikas gaitu un ritmu viņš vadīja citā pārredzējuma līmenī – kā kinokamera, kas, filmējot ainavu no augstāka punkta, aptver kopplānu un fokusē uzmanību uz būtisko, zīmīgāko. Fantastiskās simfonijas ritējumā bija brīži, kad maestro Jansons vienkārši piestāja, nolaida rokas un ļāva orķestrim brīvi muzicēt, jo simfoniskie tēli, dinamikas un citas partitūras lasījuma nianses bija precizētas un gana izslīpētas mēģinājumos. Toties būtiskos un izšķirīgos brīžos diriģents ar precīzu un izteiksmīgu žestu ierādīja tēlaini un dramaturģiski svarīgos solo instrumentu un to grupu iekritienus, kontrastus, kulminācijas un dinamiskās atkāpes. Mariss Jansons izcēla zīmīgus akcentus un mūzikas telpiskumu, uzburot mūsu dzirdes maņās krāšņas simfoniskas gleznas: nemieru un mīlas kaisles uzliesmošanu pirmajā daļā, eleganti glamūru valšu balli 2. daļā, ganiņu (angļu raga un obojas) sasaukšanos 3. daļas pastorālajā lauku ainavā (pirmo reizi redzēju, ka obojistam balkona foajē bija iespēja sekot diriģenta žestam monitorā!), draudīgu negaisa tuvošanos dabas un domu klusumā (ar timpānu solo zāles aizdurvē 3. daļas noslēgumā), gājienu uz ešafotu 4. daļā un baisi žvidzinošu grotesko raganu sabatu 5. daļā, kurā opija sapnī iegrimušais mākslinieks nonāk pats savās bērēs. Tādējādi Mariss Jansons veidoja ļoti skaidru formu, efektīvu visa skaņdarba dramaturģiju. Citiem vārdiem – viņš pasniedza Berlioza fantāzijas tēlu ņudzekli pārskatāmā un savstarpēji saistītā perspektīvā, kurai ir sava loģika. Turklāt – tas viss bija dzīvs, tembru un artikulācijas krāsām neparasti bagāts visā plašajā amplitūdā no vismaigākās lirikas līdz sirreālai šausmu filmai.
LNSO spēlēja ar līdz šim nepieredzētu pašatdevi un koncentrāciju, turklāt vēl arī starojot radošā brīvībā, ko nenogalināja bailes kļūdīties. Īpaša bauda bija klausīties pūtēju sniegumā – gan perfektajos ansambļos, gan solo. Tomēr bija arī jūtams, ka pilnskanīgajam simfoniskajam krāšņumam Lielās ģildes telpā ir par šauru un mūziķi uz skatuves ir saspiedušies tik cieši kā siļķes mucā. Nemaz jau nerunājot par to, ka visu starpbrīdi mūziķiem nākas pavadīt rindā uz vienīgo… atvainojiet, bet jūs jau nojaušat, ko.
Divi maestro, divas pasaules
Gan Mariss Jansons, gan Raimonds Pauls ir atskaņojuši amerikāņu XX gadsimta akadēmiskās un džeza mūzikas klasiķa Džordža Gēršvina Rapsodiju blūza stilā. Mariss Jansons izdomāja, ka viņiem šajā mūzikā jāsatiekas uz vienas skatuves dzimtenē. Kā lasāms kādā senā Dienas ziņā, viņš šādu priekšlikumu Raimondam Paulam izteicis jau 1997. gadā, kad viņi satikās Sanktpēterburgā. Sākotnēji Latvijas Nacionālās operas 90. jubilejā 2009. gada nogalē jau reāli iecerētais idejas īstenojums izpalika, jo diriģents atcēla savu ierašanos veselības problēmu dēļ.
Teju divdesmit gadu senā sapņa īstenošana Raimondam Paulam noteikti bija liels izaicinājums un risks, jo Gēršvina Rapsodija ir virtuozs skaņdarbs ar izvērstām klavieru solo kadencēm. Protams, pianistiskās tehnikas kalngalus nesagaidījām, toties Raimonds Pauls nodemonstrēja džeza pianista improvizētāja izdomas un brīvības paraugstundu, pielāgojot skaņdarba faktūru savām iespējām un šarmanti spēlējoties ar piesitiena krāsām. Turklāt viņš katru reizi – mēģinājumos un koncertā – spēlēja atšķirīgu variāciju, citas notis. Tā bija cienīga atbilde Mārča Kūļa izteiksmīgajiem klarnetes solo Rapsodijas sākumā un orķestra enerģijai, kuru atraisīja un virzīja Mariss Jansons, pēc vajadzības meistarīgi izceļot vai "piesedzot" Raimonda Paula sniegumu. Šīs satikšanās virsvērtība bija azartisks un atraisīts radošais dialogs, saspēles prieks.
Bet kurš gan būtu domājis, ka Mariss Jansons jelkad dzīvē diriģēs populārās Raimonda Paula kino un teātra mūzikas (Teātris, Kaligula, Māsa Kerija) svītu? Nu labi, tā vēl ir instrumentāla svīta (Artura Maskata aranžējumā), kuru noslēgumā kuplina kora vokalīze. Bet kurš noticētu, ka Mariss Jansons diriģēs arī estrādes dziesmas – Dzel manī sauli, ko savulaik dziedāja leģendārais duets Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, vai Vernisāžu (no cikla Čaka ielas dziesmas), ko saistām ar Harija Spanovska un Laimas Vaikules balsi? Tiesa, abas aranžētas orķestrim, korim un klavierēm, Vernisāžas tēma arī pārveidota citā žanrā – par sirsnīgu valsi.
Raimonda Paula un Jāņa Petera veltījums latviešu dziesmu klasiķim Emīlam Dārziņam Dzel manī sauli, kas Ērika Ešenvalda koriski krāšņajā un instrumentāli kolorītajā aranžējumā LNSO un Valsts akadēmiskā kora Latvija priekšnesumā ar autoru pie klavierēm pirmoreiz izskanēja šā gada janvārī Latvijas Radio Klasika jubilejas koncertā uz šīs pašas skatuves ar Andri Pogu pie diriģenta pults, Marisa Jansona vadītajā interpretācijā izskanēja siltā, apliecinošā vienkāršībā, to izaudzējot līdz iespaidīgai kulminācijai. Ko vērts bija arī redzēt un sajust, cik neviltotā, azartiskā priekā Mariss Jansons muzicēja, atskaņojot svītu Teātris, – izcēla gan Raimonda Paula mūzikas melodiskumu un spēlēšanos ar klavierpiesitiena krāsām (Teātris, Māsa Kerija), gan sinkopēto ritmu stihiju (Kaligula).
Personības lielums un liela talanta kautrība spilgti atklājās brīdī, kad publika nebeidza prasīt piedevas, taču Mariss Jansons atkal un atkal izbīdīja uz skatuves klanīties Raimondu Paulu, pats palikdams maliņā pie skatuves durvīm. Tā šis vakars teju vai pārvērtās par kārtējo Raimonda Paula 80. jubilejas autorkoncertu, kurš, kā jau ierasts, noslēdzās ar viņa solo – Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt.