Simfonija saucas Miegs, un tai nepietiek ar vienu diriģentu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi izkliedēsies pa visu koncertzāli, un atskaņojumu pārraudzīs divi diriģenti – Andris Poga un Guntis Kuzma. Lielkoncertā kā ik gadu muzicēs arī Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestris un koris. Vakara diriģentu plejādi rotā arī Jānis Liepiņš un Aleksandrs Viļumanis, un programmā līdzās pirmatskaņojumam būs trīs latviešu komponistu jubilāru simfoniskie darbi: Agra Engelmaņa (193–2011) Mūzika simfoniskajam orķestrim, ainas no Romualda Kalsona (1936) operas Pazudušais dēls un Pētera Vaska (1946) Pirmais čella koncerts, kura solists būs Somijas čellists Marko Ilonens.
Par vai pret?
Jaunais komponists un kontrabasists, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis Kristaps Pētersons arvien ir spējis ieintriģēt un pārsteigt ar neordinārām idejām. Tām mūzikā bieži mēdz būt par šauru, tāpēc radošie meklējumi ved muzikālā/instrumentālā teātra, starpžanru, pat starpnozaru un neprognozējamu skaņu piedzīvojumu virzienā. Tā tapuši multimediālie opusi un kinematogrāfiski iztēlojošās skaņu gleznas (piemēram, Elle un Paradīze), elektroakustiskā pastaiga mežā (Pasaka par Kurbadu) un opera lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu, pat izgudrojot īpašu kompozīcijas tehniku šīs spēles tulkojumam skaņu valodā. Tagad Kristaps Pētersons pievērsies simfonijas žanram, kas taču ir t. s. abstraktās, absolūtās mūzikas kronis. Vai pašam komponistam pirmā simfonija ir liela uzdrošināšanās, robežšķirtne, pārbaudījums?
"Drīzāk nē, jo mūsdienās šis žanrs ir miris. Līdz ar to vairs nav tāda liela smaguma rakstīt šajā formā. Man nav jāpiedalās simfonistu konkursā. Bet ir jārēķinās ar milzīgo pagātnes simfoniju klāstu," komponists atzīst. Bet simfonijas taču joprojām raksta!? "Nu labi, tad teikšu maigāk – tas šodien ir margināls žanrs. Man tā liek domāt tas, ka tie autori, kas man ir tuvi, simfonijas nav rakstījuši," argumentē Kristaps Pētersons, kura mūzikas izjūtai īpaši tuvi ir Ģērģs Ligeti, arī Frīdrīhs Hāss un Magnuss Lindbergs. "Ligeti un Lindbergs ir orķestra krāsu lielmeistari, bet ne simfoniķi, jo formveide ir cita. Tiesa, simfonijas cikls ir tuvs romānam, izvērstam literāram darbam – no šāda skatpunkta raugoties, gan ar šo žanru viss varētu būt kārtībā," uzskata Pētersons.
Miegs ir kā simfonija
Tad kāpēc Kristaps Pētersons tomēr ķēries pie simfonijas? "Tāpēc, ka skaņdarba tēma – Miegs – ir tāda, kas mūzikā pieprasa šādu formu. Miegam ir četras fāzes, un katrai ir sava loma. Ceturtā ir REM jeb Rapid Eye Movement – miegs ar ātrajām acu kustībām. Interesanti, ka miegā mūs sasniedz arī ārpasaules trokšņi, bet, kad iekrītam visdziļākajā miegā, tie mūs vairs nespēj sasniegt. Miegs ir interesants fenomens. Ļoti vilinošs tāpēc, ka to ir grūti noskaidrot un izanalizēt," komponists norāda, ka miega pētījumi uzplaukuši tikai pēdējā laikā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai.
Miegam ir ļoti konkrēta funkcija – informācijas apstrāde, un tieši tas arī veidojot saikni ar simfonijas – sonātes ciklu, kas, piemēram, nebūtu iespējams bez izstrādājuma. "Pats svarīgākais: ir jābūt spilgtam galvenās un blakus partijas kontrastam un reprīzei. Bet, jo es vairāk stāstu, jo garlaicīgāk būs klausītājam," komponists teic, ka daudz labprātāk runātos pēc pirmatskaņojuma. Pēdējais, ko viņš ļauj uzzināt, ir tas, ka simfoniskajā Miegā laidīšoties sešas simfoniskā orķestra grupas dažādās koncertzāles vietās.
Simfoniju Kristapam Pētersonam pasūtīja Latvijas koncerti, bet tēmas un žanra izvēle bija paša komponista ziņā. "Nebija nekādu ierobežojumu. Jau labu laiku nebiju rakstījis simfoniskajam orķestrim un ļoti gribēju to darīt," Kristaps Pētersons ar prieku pirmatskaņojumu uzticējis LNSO, kurā pats spēlē. Tiesa gan, šoreiz viņš atradīsies klausītāju zālē. Senāk pārsteidzoši ražīgais komponists, kurš citu pēc cita īsā laikā radījis daudzus lielus, vērienīgus darbus, simfonijas rakstīšanai ziedojis veselu gadu. Kaut kas cits (piemēram, dziesmas ar Paula Cēlana dzeju) tapis tikai brīžos, kad darbs iekļuvis strupceļā. Nākotnē tapšot "kaut kas saistībā ar teātri. Bet tā noteikti nav ne opera, ne dramatiskais teātris". Žanriski savas vēlmes komponists vēl neesot noformulējis, taču uzmanības fokusā varētu būt vēsturiskā baltvācu kultūra un tās komunikācijas formas.