"Mūzikai ļoti nepatīk gulēt apputējušos plauktos. Mūzikai jāatrodas uz pultīm, orķestrī, mūziķu gādīgo roku aprūpētām, sagaidot orķestra Sinfonietta Rīga jauno, 16. sezonu, uzsver tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē. Sezonas atklāšanas koncertprogrammā, kas Normunda Šnē vadībā izskanēs Lielajā ģildē 18. septembrī plkst. 19, skaidri nolasāms Sinfonietta Rīga oriģinālais un gadiem rūpīgi koptais rokraksts. Tajā iekļauti gan XVIII gadsimta Vīnes klasiķu opusi – "simfonijas tēva" Jozefa Haidna 1765. gadā tapusī 28. simfonija un Ludviga van Bēthovena Pirmais klavierkoncerts, kura solists (muzicējot iepriekš izziņotā Jevgeņija Sudbina vietā) būs Taškentā dzimušais uzbeku pianists, Londonas Starptautiskā klavierkonkursa laureāts Behzods Abduraimovs, gan latviešu jaunās mūzikas pirmatskaņojums. Beidzot to piedzīvos Agnetas Krilovas Otrā simfonija, kas savu tikšanos ar klausītāju gaidījusi jau kopš iepriekšējās, lokdauna apcirptās sezonas.
Uz kādu pasauli?
Agnetas Krilovas Otrā simfonija Uz jauno pasauli radniecīgā nosaukuma dēļ vedina atcerēties čehu nacionālromantiķa Antonīna Dvoržāka 9. simfoniju No jaunās pasaules, taču šī asociācija maldina. Agnetas Krilovas partitūrā autores domas un sajūtas klejo pāri vecās un jaunās pasaules robežstāvokļiem. "Šis ir darbs, kas tik ļoti atbilst šībrīža situācijai pasaulē, ka tam pat reizēm grūti noticēt. Tie ir dziļi subjektīvi cilvēka meklējumi un mēģinājumi atrast atbildes: vai mums ir nepieciešama jauna pasaule? Kāda ir šī pasaule, kurā mēs dzīvojam? Vai, balstoties uz pagātni, mēs varam zināt, kas mūs sagaida nākotnē?" par simfonijā iekodētajām individuālajām un kolektīvajām priekšnojautām saka Normunds Šnē.
"Simfoniju Uz jauno pasauli es rakstīju interesantā laikā, kad mēs neviens nezinājām, kā slavenais vīruss ietekmēs mūsu dzīvi un kādas sekas tas atstās nākotnē. Tas manī arī viesa pārdomas par to, kas būs. Bija skaidrs, ka tā, kā bija, vairs nebūs. Bet, kā būs, to neviens nevar pateikt," stāsta komponiste Agneta Krilova, atminoties, kā tieši nedēļu pirms simfonijas pirmatskaņojuma dzīve valstī tika apstādināta.
"Kad rakstīju, man vēl bija citas sajūtas. Man šķita, ka pasaule varbūt mainīsies uz labu, ka tā kļūs cilvēciskāka, saprotošāka un empātiskāka. Šobrīd šķiet, ka ir noticis tieši pretēji. Tomēr šķiet, ka ir jāizdzīvo abi posmi. Bija brīdis, kad jutāmies visi kopā un bijām ļoti saprotoši un iejūtīgi, bet pēc tam sākās arvien lielāka sabiedrības šķelšanās un komunikācijas karš. Es to tiešām izjūtu kā kara situāciju: kādreiz karoja ar ieročiem, tagad ārkārtīgi spēcīgs ierocis ir sociālie tīkli. Tā ir vieta, kur cilvēki var emocionāli, vārdiski cits citam uzbrukt, un tas ir tikpat sāpīgi un nāvējoši, kā tas ir fiziski," atklāj komponiste. "Bet tik un tā man ir sajūta, ka, izejot cauri abiem šiem viļņiem – empātiskajam un karojošajam, pasaule un cilvēki mainīsies. Uz kuru pusi? Es nezinu, bet pēc visa pārdzīvotā nemainīties nav iespējams. Šis ir mūsu ceļš uz jauno pasauli. Tas nenozīmē, ka tas noteikti būs kaut kas labs. Kā kuram." Agneta Krilova ļauj ielūkoties savās personiskajās sajūtās un pārdomās, komponējot simfoniju pārmaiņu laika epicentrā. "Es par to nevarēju nedomāt, un mana simfonija ir mans stāsts par mūsu jauno pasauli ar daudziem jautājumiem. Simfonijas 4. daļā var dzirdēt SOS signālu no Morzes ābeces: trīs īsas skaņas, trīs garas. Pasaule sauc palīdzību."