Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Kad pieņem dakteris Vāgners? Alvis Hermanis Parsifālā mums visiem iesaka ārstēties

Režisora Alvja Hermaņa iestudētais Riharda Vāgnera Parsifāls Vīnes Valsts operā ir provokatīva izrāde, kurā koncepcija saplūst ar mūziku un vizualitāti

Ja pieņemam, ka (oper-)mākslai ir jābūt skaistai, pārsteidzošai un satraucošai, var droši teikt, ka Alvja Hermaņa Vīnes Valsts operā iestudētais Parsifāls ir tieši šāds. Šī ir konceptuāla un izaicinoša izrāde, kura sasaucas ar Alvja Hermaņa Bastīlijas operā Parīzē uzvesto Hektora Berlioza Fausta pazudināšanu, – toreiz, 2015. gada decembrī, bija liels skandāls, publika un kritika svilpa un ūjināja. Šoreiz, 30. martā Vīnē notikušajā Parsifāla pirmizrādē, pār režisoru un viņa radošo komandu arī pāršalca spēcīgs "bū!" vilnis, kam sekoja asas, pat iznīcinošas recenzijas Austrijas plašsaziņas līdzekļos. To saturu neatkārtošu, ar austriešu kritiķiem nepolemizēšu; kam interesē – visu var sameklēt internetā, nekas netiek slēpts vai noklusēts.           

Nervi atkal čupā

Parsifāla iestudējumā Alvis Hermanis iekāpj tādā kā Doktora Hausa teritorijā. Šo darbu režisors iecerējis kā veltījumu un atzīšanos mīlestībā Vīnei XIX un XX gadsimta mijā, uzsverot tā laika pilsētas nozīmi pasaules kultūras vēsturē. Iestudējumā satiekas divi Vāgneri – vācu komponists Rihards Vāgners (1813–1883) un austriešu arhitekts Oto Vāgners (1841–1918).

Parsifāla darbību Alvis Hermanis pārceļ no agrīnajiem viduslaikiem Spānijā uz Vīni ap 1900. gadu – uz Oto Vāgnera projektēto psihiatrisko slimnīcu. "Pareizāk sakot, tā ir pilsēta pilsētā. Milzīgs komplekss, kas sastāv no parka, kurā ir trīsdesmit ēkas. Šeit pirms vairāk nekā simt gadiem Oto Vāgners kopā ar kolēģiem uzcēla vietu, kurā Vīnes iedzīvotāju smadzenes satikās ar 20. gadsimtu. Šī vieta saucās – nervu klīnika. Jeb parastā valodā – trakonams," savā pērn izdotajā Dienasgrāmatā raksta Alvis Hermanis. "Visa Parsifāla pasaka ir aizstāta ar ceļojumu dažādos apziņas līmeņos."

Vīni laika posmā no 1880. gada līdz Pirmajam pasaules karam režisors salīdzina ar Silīcija ielejas nozīmi mūsdienās – tā bija cilvēces nākotnes laboratorija un intelektuālais centrs, kurā notika Svētā grāla meklējumi. Alvja Hermaņa Parsifāls akcentē Vīnes lomu mūzikas, mākslas, arhitektūras, literatūras, filosofijas, zinātnes un medicīnas attīstībā.  

Saulaini zeltīta gaisma

Savā Vīnes Parsifālā – tāpat kā Parīzes Fausta pazudināšanā – Alvis Hermanis nosaka sabiedrības diagnozi, piedāvā ārstniecības kursu un sludina humānisma idejas. Fausta pazudināšana viņa interpretācijā bija kosmiski futūristiska traģēdija ar zinātnieku Stīvenu Hokingu viesmākslinieka lomā, savukārt Parsifāls ir Vīnes greznībā slīgstoša, retrostilā ieturēta postfreidiska mistērija ar reliģijas, mākslas, psihoanalīzes un fantastikas elementiem.

Parsifāla scenogrāfijas autors ir pats Alvis Hermanis. Jauniestudējuma veidošanā piedalījušies viņa pastāvīgie domubiedri – kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis. Skatuves noformējumā precīzi tiek citēta Oto Vāgnera arhitektūra. Alvis Hermanis uzskata, ka viņš "būvēja tiltus no tagadnes nākotnē".

Oto Vāgners ir viens no svarīgākajiem Vīnes modernā vizuālā tēla autoriem, viņš ne tikai cēla ēkas, bet arī izstrādāja pilsētas transporta (virszemes metro) sistēmu – stacijas, tiltus, viaduktus. Oto Vāgners bija izcils dizainers, viņš rūpīgi pārdomāja katru interjera detaļu. Viņš ir Vīnes sakrālās arhitektūras lielmeistars, visos projektos par prioritāti viņš izvirzīja funkcionalitāti – vai tā būtu baznīca, metro stacija vai slimnīca, Oto Vāgners pievērsa uzmanību apgaismojumam, pārskatāmībai, siltināšanai, ventilācijai, drošībai. Viņa darbs pierāda, ka to visu var ideāli savienot ar dižu skaistumu. Par to vēsta Alvja Hermaņa scenogrāfija.

Parsifāla varoņi apdzīvo greznu jūgendstila templi – Oto Vāgnera projektēto psihiatriskās slimnīcas kompleksu, kurā ietilpst arī baznīca. Arhitekts vēlējies, lai tas būtu multikonfesionāls dievnams (šī ideja atbilst Parsifāla būtībai), taču līdzekļu trūkuma dēļ XX gadsimta sākumā tas tika uzcelts kā katoļu baznīca. Uz Parsifālu atceļojušas eņģeļu skulptūras, kuras rotā baznīcas fasādi. Viens no izrādes galvenajiem vizuālajiem tēliem ir baznīcas altāra zelta kupols, kas atgādina uz pusēm sagrieztu citronu.

Parsifāla iestudējumi mēdz būt drūmi un smagnēji, šis Parsifāls izstaro saulaini zeltītu gaismu, kura vienlaikus ir dievišķīga un klīniska. Baznīcai un slimnīcai ir daudz kā kopīga. Skatītāju zālē visu izrādes laiku ir ļoti gaišs.      

Parsifāla pirmā cēliena beigās notiek mirdzošā grāla atklāšanas svinīgā ceremonija, kurā viesojas XIX un XX gadsimta mijas Vīnes VIP personas – Gustavs Mālers, Arnolds Šēnbergs, Gustavs Klimts, Egons Šīle, Johanness Brāmss, Pēters Altenbergs un citas prominences.

Traks var palikt!

Lielākā daļa operas personāžu – Amfortass, Kundri un Svētā grāla bruņinieki – Alvja Hermaņa versijā ir nervu klīnikas pacienti, kurus dakteri Gurnemancs un Klingzors ārstē ar Parsifāla mūziku un citām metodēm (farmaceitiski preparāti, hipnoze utt.). Vecais bruņinieks Gurnemancs un ļaunais burvis Klingzors, kuri operā nesatiekas, konkurē viens ar otru neklātienē – katrs savā slimnīcas nodaļā. Viņi sacenšas par pacientu uzticību un praktizē divas dažādas pieejas.

Izrādes programmā režisors skaidro: Klingzors ir cinisks, Gurnemancs ir ticīgs. Klingzors domā, ka var atrast grālu ar zinātniskām un intelektuālām metodēm. Viņš mēģina ārstēt visas slimības ar ķīmiskiem preparātiem, tabletēm. Savukārt Gurnemancs tic transcendences spēkam, viņš ir pārliecināts, ka dziedināšanā var palīdzēt lūgšana. Vai šo personāžu konfrontācija simbolizē cīņu starp "ķīmiju" un homeopātiju?   

Abi savā praksē izmanto vāgnerisku terapiju cerībā, ka trakonama pacientu traumētās dvēseles var izārstēt ar Parsifāla mūziku. Slimnieki ienirst Vāgnerā tik dziļi, ka Parsifāls materializējas – leģendas varonis ierodas psihiatriskajā slimnīcā no cita laikmeta. Alvis Hermanis uzsver, ka Parsifāls nav pacientu iztēles auglis – viņš ir reāls personāžs. Režisors piebilst, ka šis tēls nav iecerēts kā parodija vai karikatūra Monty Python stilā, kaut gan dažas ainas ar Parsifāla piedalīšanos izskatās komiski – piemēram, viņa parādīšanās trešajā cēlienā pēc vairāku gadu prombūtnes un cīņas ar Klingzoru. Parsifāls zelta bruņās, kuras uzvilcis par godu Lielajai Piektdienai, ir kā neveikls Dzelzs vīrs no Holivudas blokbastera. Viņš var nevis izpestīt, bet pārbiedēt vai izsmīdināt Svētā grāla bruņiniekus – klīnikas pacientus.   

Ar smadzenēm nepietiek

Bruņinieku kopiena ir slima, viņiem ir nepieciešama palīdzība – tas viss ir iekodēts Vāgnera libretā. Kā zināms, bruņinieki piedzīvo garīgo krīzi, viņu līderim, Svētā grāla karalim Amfortasam, ir nedziedināma brūce. Šajā iestudējumā bruņiniekiem ir problēmas arī ar fizisko un mentālo veselību. Tas nav spa kūrorts, kurā viņi uzturas. Vīnes vēsturisko klīniku kā izrādes darbības vietu Alvis Hermanis izvēlējies arī tāpēc, ka "visos laikos sabiedrībai ir bijusi nepieciešama ārstēšana, jo īpaši šodien".

Intervijā laikrakstam Wiener Zeitung viņš saka: "Mūsu sabiedrība ir slima. Mēs dzīvojam pragmatiskā, racionālā sabiedrībā – šis horizontālais līmenis ir labi organizēts. Mums pietrūkst garīgās vertikāles. Mēs esam pārņemti ar patēriņu, taču tas mūs nedara laimīgus. Nekad agrāk cilvēki nav bijuši tik vientuļi, pat tie, kuriem ir ģimene. Viņi nerunā pietiekami daudz ar saviem bērniem."

Alvis Hermanis meistarīgi apspēlē Svētā grāla tēlu: Svētā grāla karalim Amfortasam brūce ir galvā (iespējams, viņš ir kāda eksperimenta upuris), un grālu izrādē simbolizē smadzenes. Lai atrastu šo svētlietu, ar smadzenēm/intelektu nepietiek – ir vajadzīga godaprāta, garīguma un žēlsirdības kombinācija. "Es neizvēlos padarīt Parsifāla stāstu sarežģītāku, bet gan vienkāršāku, kur tas iespējams. Vāgners piedāvā telpu intelektuālām interpretācijām, taču stāsts paliek mitoloģisks, tādējādi Parsifālam ir jādarbojas kā poētiskai metaforai. Mans uzdevums ir radīt poētiskus tēlus, kuri veicinātu skatītāju fantāziju," savu pieeju izrādes programmā raksturo režisors.

Alvja Hermaņa piedāvātā Parsifāla koncepcija ir interesanta un provokatīva, taču tajā ir problemātisks aspekts. Neviens ar savu patvāri uz Tulu nebrauc, neviens audeklus uz Piebalgu neved. To var atļauties tikai Alvis Hermanis. Vīnē viņš ir iestudējis pārāk "vīnisku" izrādi, padarījis Parsifālu vēl "parsifāliskāku". Režisora fanus no Latvijas un ārzemju tūristus, kuru Vīnes Valsts operā ir daudz, var uzbudināt Vīnes jūgendstila skati un Zīgmunda Freida dīvāna klātbūtne Parsifālā, taču austriešu kritiķi pārmet režisoram plakātismu un vizuālo klišeju izmantošanu. Viņi nav tik laimīgi, ka jādodas Alvja Hermaņa sarīkotajā vāgneriskajā ekskursijā uz Vīnes 14. rajonu, kur atrodas Oto Vāgnera arhitektūras šedevrs. Viņiem tas nešķiet oriģināli. Ceļam uz glābšanu esot cits maršruts.

Vokālās enerģijas avots

Izrādes trumpis ir grandiozā muzikālā kvalitāte. Lielisko Vīnes Valsts operas orķestri diriģē maestro Semjons Bičkovs. Šajā Parsifālā ir labākais solistu sastāvs, kādu var iedomāties. Garākā loma ir nevis titulvaronim, bet Gurnemancam, kuru spoži atveido vācu bass Renē Pape – viņam pirmizrādē tika veltītas visskaļākās ovācijas. Amfortasa tēlā iespaidīgi iejūtas kanādiešu basbaritons Džeralds Finlijs. Klingzoru cienījami dzied vācu baritons Johens Šmekenbehers.

Titullomu pārliecinoši atveido britu tenors Kristofers Ventriss, kurš dziedājis Parsifālu Baireitā, Parīzē, Londonā un Amsterdamā. Dziedātājs atzīst, ka Alvja Hermaņa piedāvātā interpretācija atmodinājusi viņā jaunu interesi par šo tēlu. "Šajā izrādē notiek vairāk nekā citos iestudējumos. Taču viss, ko mēs spēlējam šajā vidē, precīzi atbilst Parsifāla libretam," uzsver Kristofers Ventriss.

Aktieriski visinteresantākais tēls šajā izrādē ir Kundri – viņa piedzīvo visdramatiskākās pārvērtības. Alvja Hermaņa iestudējumā Kundri lomā debitē zviedru dramatiskais soprāns Nīna Stemme, kura ir radījusi neaizmirstamus Turandotas, Brīnhildes, Elektras un Izoldes raksturus. Kundri ir noslēpumaina liktenīgā sieviete, kura savulaik smējusies par krustā sisto Jēzu un ir bijusi spiesta ceļot cauri gadsimtiem. Katrā cēlienā Kundri ir citāda, viņas dziedājums ir gan lirisks, gan dramatisks. No dziedātājas loma prasa pārdomātu savas vokālās enerģijas sadalījumu – Nīna Stemme šajā tēlā ir fantastiska. Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne ir izveidojusi ļoti elegantu viņas varones siluetu.      

Hipnoze uz Freida dīvāna

Kundri ir diezgan histēriska klīnikas paciente, pirmajā cēlienā viņa tiek iesprostota baltā būrī, lai pasargātu viņu no citiem slimniekiem. Savukārt otrajā cēlienā, kurā Kundri pārvēršas par erotisku pavedēju, viņa guļ uz Freida dīvāna un viņu hipnotizē Klingzors. Starp citu, šis cēliens risinās klīnikas patoloģijas nodaļā – šeit Klingzors veic eksperimentus ar līķiem, cenšoties tos atdzīvināt. Tas, kuram ir piekļuve Svētajam grālam, var uzvarēt nāvi un sasniegt mūžīgo dzīvi – šis ir viens no daktera mērķiem.  

Kundri ceļo laikā un telpā, ar viņu strādā abi ārsti, tāpēc varone atsauc atmiņā Sabīni Špīlreinu, kuru saistīja attiecības ar Karlu Gustavu Jungu un Zīgmundu Freidu. "Šīs izrādes kontekstā Kundri tēls ir jāuzlūko no sieviešu emancipācijas viedokļa," Parsifāla programmā saka Alvis Hermanis. "Tajā laikā sievietes bija uz robežas starp tradīcijām un moderno dzīvesveidu, starp apspiešanu un brīvību. No vienas puses – sievas un mātes loma, no otras – jaunas iespējas. Kundri ir starp šīm pasaulēm, pārvietojas no vienas pasaules uz otru."

"Mana Kundri ir vecmodīga un ļoti teatrāla! Viņai ir jāizkliedz savas sāpes. Kundri nav traka, taču viņu vajā vainas apziņa, un tas ietekmē viņas uzvedību," pēc pirmizrādes sarunā ar KDi norāda Nīna Stemme. "Kundri raksturā Vāgners ir ielicis daudz no tā, ko vēlāk pētīja Freids un Jungs. Vīriešiem visos laikos ir bijis grūti tikt galā ar sievietes spēku, un tā ir vīriešu problēma. Esmu atteikusies no visām intervijām pirms Parsifāla pirmizrādes, nevēlējos izteikties par Kundri, jo tas uzreiz ieliktu viņu rāmjos. Kaut gan, šķiet, pašai Kundri patīk atrasties būrī. Es, būdama dziedātāja un aktrise, nekad neesmu rāmjos vai būrī – esmu absolūti brīva. Šajā profesijā mani iedvesmo brīvība, kāda ir Izabellai Ipērai. Es viņu mīlu!" uzsver Nīna Stemme. Tuvākajos gados Kundri lomu viņa dziedās arī citos operteātros.

Viņi dziedē mūsu brūces

Parsifāla finālā Alvis Hermanis efektīgi paspilgtina Kundri nozīmi; kādā veidā – lai tas paliek noslēpums. Tuvojoties beigām, izrāde kļūst statiskāka: trešajā cēlienā koncepcija sevi izsmeļ (skatuves centrā svinīgi guļ milzu smadzenes), un pirmajā plānā izvirzās mūzika un balsis. Alvis Hermanis operu iestudējis ļoti operiski – tā, lai solistiem būtu ērti dziedāt, un Parsifālā ir brīži, kuros šķiet, ka darbība buksē un režisora uzburtajā teatrālajā realitātē iestājas pauzes un pārrāvumi.

Šajā iestudējumā Alvis Hermanis dalās savās jutekliskajās, romantiskajās pārdomās par Parsifālu. Par pacientiem pārvēršas arī operas skatītāji – skaidrs, ka daudzus tas kaitina. Alvis Hermanis mums visiem iesaka ārstēties un pierakstīties uz pieņemšanu pie Vāgnera; var izvēlēties Rihardu vai Oto, var uzreiz pie abiem – tepat Vīnes Valsts operā. Procedūra ilgst piecas stundas un piecpadsmit minūšu. Tie, kuri pirmizrādē skaļi kliedza "bū!", droši vien nesaprata, ka šajā monumentālajā pasaules glābšanas pasākumā Vāgneri un kompānija mēģināja dziedēt mūsu brūces. Trakie nezina, ka ir traki.    
 
Alvja Hermaņa iestudētās operas Parsifāls ierakstu 19. aprīlī plkst. 19 varēs noskatīties uz Rīgas kinoteātra Splendid Palace ekrāna.

Parsifāls
Diriģents Semjons Bičkovs, režisors Alvis Hermanis
Vīnes Valsts operā 9., 13., 16.IV; 2018. gada 29.III, 1., 5.IV
www.wiener-staatsoper.at

 

Top komentāri

ahāāā
a
Domāju, ka gara veselībai par labu nenāk, ja kāds sevi bez pamata uzskata par ģēniju, kuram atļauts pilnīgi viss... Domāju, ka Hermanim bija talants, bet ar visatļautību viņš ir to pazudinājis.
are
a
Pretīgi un neizglītoti. Vāgners ir izcils, Hermanis vien pārejoša pubertātes pumpa. Pāries un aizmirsīs.
ģēnijējs
ģ
Vēlu arī pašam ģēnijam labu veselību, kas mums visiem nepieciešama, lai naizklimstam gara spokainē!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies ainavu arhitekte Gundega Lināre

Pirmdien, 4. novembrī, mūžībā devusies profesijas māte, vēstnese un skolotāja - ainavu arhitekte Gundega Lināre (18.07.1944.-04.11.2024.), ar dziļām skumjām vēsta Latvijas Ainavu arhitektu aso...

Kim? rezidences balvu iegūst Karlīna Mežecka

Kim? rezidences balvu 2025 ieguvusi jaunā māksliniece Karlīna Mežecka, kura 2025. gada rudenī dosies uz Ņujorku un pavadīs divus mēnešus prestižajā ISCP (Starptautisko darbnīcu un kuratoru pro...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja