Pārceļam norunāto tikšanos par pāris stundām, tomēr Jānis joprojām izskatās kā tikko pamodies un saguris — iepriekšējā vakarā svinējis
Pēdējā laikā Jānis esot pilnībā mainījis virzienu uz rietumiem un pašlaik mēģinot "bīdīt štelles" Anglijā, ko tomēr esot pagrūti darīt, sēžot Čarlstonā Rīgā, jo labāk būt tur uz vietas. Viņa bāze esot Bristolē. "Krieviju negribas nemaz vairs — esmu astoņus gadus pa turieni ņēmies. Tas kā mazam bērnam rotaļlietu — vajag, vajag, vajag, un tad… ai, vairs nevajag. Joprojām šad tad aizlidoju uzstāties gan ar
Tavi gaidāmie solokoncerti būs Cēsīs un Talsos, nevis Rīgā vai Jūrmalā. Kāpēc tāda izvēle?
Manas šā mirkļa sajūtas ir tādas, ka neprasās taisīt koncertus krievu galam glamūrīgajā Jūrmalā, kas, manuprāt, nav vairs aktuāla, un arī ne Rīgā. Kur nu vēl tagad vasarā! Aktuālāks un modīgāks ir viss dabiskais un latviskais — tuvāk pie kaut kādām gleznainām vietām, kur var stāvēt ārā un elpot svaigu gaisu, kur debestiņa virs galvas un apkārt putniņi čivina. Latvija ir lauki, mežiņš, upīte, ezeriņš. Jābrauc pie dabas. Kad ir laiks, paņemu savu sīko (Emīlam ir gads un trīs mēneši — U.R.) un tinos prom. Jo dziļāk mežā, jo labāk. Kur nav civilizācijas, kur neķer mobilais.
Purvciemā, kur tu dzīvo, jau arī mežs ir tuvumā, bet mans bērnības mežiņš tur gan ir izcirsts, lai uzbūvētu Go Planet.
Kā var izcirst pilsētā mežu? Pilsēta taču arī ir organisms, un tas ir kā iedurt plaušā nazi un pateikt: staigā tagad ar nazi plaušā. Uzbliezt kārtējo angāru, šķūni, kas tagad ir pustukšs un reti kuram vajadzīgs. Mēs uz zemes esam viesi, kas te atrodas īsu laiciņu. Kas vispār ir laiks — simt gadu — pēc kosmiskajiem kritērijiem? Nekas! Un tu taču ciemos neatstāsi čupu stūrī un savam draugam pa kluso skapī vai atvilktnē neievemsi. Tu pat uzdāvināsi dāvanu, lai kaut ko pēc sevis atstātu. Un, atrodoties ciemos te, uz zemes, nevajag tikai cirst, vajag arī kaut ko iestādīt, lai aiz sevis kaut ko labu atstātu. Tā filosofija ļoti vienkārša — jūties kā mājās, tomēr neaizmirsti, ka esi ciemos.
Astoņdesmitajos speciāli no Rīgas ar autobusu vai vilcienu braucu uz Pērkona koncertiem Cēsīs, Jelgavā, Dobelē. Tagad cilvēki nav kļuvuši slinkāki?
Es pats arī esmu braucis uz koncertiem citās pilsētās. Tas ir vesels piedzīvojums. Tu speciāli brauc, ceļo, esi svešā vietā. Jādomā, kur atrast naktsmājas. Bet no Cēsu koncerta ar vilcienu varēs atbraukt atpakaļ uz Rīgu.
Tu šonedēļ atklāj arī fotoizstādi ar tādu pašu nosaukumu kā koncerti un tava pašlaik aktuālā dziesma — Es tikai smejos.
Šo izstādi es ieteiktu apskatīt, ja ir brīvs brīdis, visiem, kas kaut kādā veidā grib uzlabot sev omu. Tajās bildēs ir jautri vai jauki mirkļi, un tās pamatideja jeb filosofija ir pozitīva un jautra noskaņa, kas arī ietverta šai frāzē Es tikai smejos.
Bet pati šī dziesma ir… nu tik, nu tik ļoooti naivi pozitīva, ka man vairāk atgādina bērnu dziesmu.
Tu esi ārkārtīgi tuvu patiesībai, jo es songus tagad testēju uz savu puiku. Ja sīkajam patīk, tad viss ir kārtībā — songs aizies. Tā arī varētu teikt, ka tas ir bērnu gabals. Tagad man ir sācies tāds periods, ka — es nezinu, kāpēc, — nāk tādi pozitīvie gabali. Nav vairs tā, ka gribētos rakstīt par beibēm un brūnajām acīm. Tas kaut kā ir atbīdījies otrajā, trešajā, septītajā plānā. Es arī atrodu zināmu iedvesmu tekstiem, skatoties uz puiku, jo mazam cilvēciņam viss ir uz sejas un ārkārtīgi vienkārši. Vai nu raudāt, čīkstēt, vai drausmīgi smieties, jo ir forši. Nav nekādas depresijas.
Kaut kas tāds manī ir pamodies — vēlme dot to pozitīvisma dzirksteli vismaz ar savām dziesmām tagad, kad letiņi masveidā brauc prom no šīs valsts. Bankas tagad iet pa burbuli — kas tā par traģēdiju? Lai iet — man ir traģēdija, ka cilvēki brauc prom. Es neesmu politiķis vai baņķieris un citādi palīdzēt nevaru, bet varu vismaz ar to mūzikas spēku viņus uzrunāt. Un ar dziesmu var izdarīt diezgan daudz. Es pats, piemēram, esmu pievērsies kristietībai, pateicoties mūzikai. Es esmu skatījies laikmetam cauri un ieinteresējies par Amerikas vēsturi sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, interesējoties par mūziku. Mūsdienu šovbiznesā visiem liekas, ka naudā ir spēks. Naudā nav nekāda spēka — nauda ir vajadzīga tikai, lai padzertos ūdeni šeit, Čarlstonā. To mēs ļoti labi saprotam tikai tagad, kad šajā industrializācijas laikmetā ir iestājies lūzums. Lūk, mūzikas industrija agonijā raustās. Maikla Džeksona nāve arī ir simboliska. Tā līdzšinējā ēra ir beigusies. Karalis ir nomiris. Paliks tie, kuri varēs paņemt ģitāru un kaut vai tepat visiem nospēlēt un nodziedāt dziesmu. Ģitāra baigi labā lieta — to var paņemt līdzi. Klavieres jau līdzi nepaņemsi. Aizbrauc uz Itāliju, tur katrā mājā dzied.
Vai latvieši vairāk nav tādi koristi, kuri lielākoties baidās dziedāt pa vienam, lai nav pārāk lielas atbildības?
Varbūt. Bet mans fāters ir ļoti labs piemērs, ka var arī viens dziedāt. Viņš vienmēr ar akordeonu mauc dziesmas. Talsos vienā vakarā mājās es apsēdos pie klaķenēm — bija vēl mamma, tēvs un sieva. Kā sākām vakarā visi dziedāt, tā līdz kādiem diviem naktī. Kaut kādas vecās dziesmas un šlāgerus. Nevarējām apstāties. Tā jau saka — dziesmā ir spēks, un tā vieno cilvēkus.
Ja atgriežamies pie tās ēras beigām, kas sakrīt ar Džeksona nāvi. Nebūs taču tagad tikai dziesminieki ar ģitārām.
Tik un tā bez tā visa saglabāsies elki, par kuriem runās vēl simt gadu. Lūk, akadēmiskā mūzika, piemēram, ko klausās jau gadu simteņiem, kaut tādas industrijas agrāk nebija. Es pēdējā laikā tikai akadēmisko mūziku klausos — popmūzika, kas štancēta kā hamburgeri, mani vairs neinteresē. Kādu laiku jau likās, ka tāda mūzika ir aizgājusi kopā ar visām Britnijām Spīrsām un šmīrsām, jo neko vairs nevar pārdot, bet lūk, klikt, un atkal ir tāda Lady Gaga. Un cilvēkiem patīk. Zini, varbūt tas ir banāli, bet es personīgi uzskatu, ka mums, latviešiem, pietrūkst patriotisku dziesmu.
Bija viens
Varbūt man pirms šiem septiņiem gadiem šāds konkurss nelikās aktuāls. Bet tagad tas ir aktuāli, redzot, ka cilvēki mauc projām. Talsos to dara masveidā. Mani draugi, draugu ģimenes. Kas te paliek? Pensijas vecuma cilvēki, kas vairs nevar iemācīties valodu. Varbūt šis patriotisma trūkums no tā, ka neatkarību mēs atguvām bez kādām dižām asinsizliešanām? Vienkārši mums pienācās un mēs to dabūjām: lūdzu, ņemiet!
Tāpēc arī tā valsts tik vieglprātīgi pārdesmit gadu laikā tagad ir sačakarēta?
Tieši tā. Totāli.
Atkal vajadzīga īsta revolūcija?
Es domāju, ka revolūcija briest. Tas viss nav nekas jauns — cilvēks ir tāds radījums, kurš pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Viss atgriežas atpakaļ. Lasīju interviju ar aktieri Uldi Dumpi, viņš teica, ka neatkarība mums ir tāda — krieviski varētu teikt haļava. Es arī atceros, kā vidusskolā braucām uz barikādēm, ēdām sviestmaizes un dzērām kafiju Doma laukumā, dziedājām dziesmas, bet tā jau to neatkarību lielos vilcienos neizcīna, dzerot tēju. To izcīna, ņemot rokās ieročus kā mans vecaistēvs, kurš ir cīnījies par Latvijas neatkarību no
1918. līdz 1920.gadam ar savām asinīm, un tam ir bijusi pavisam cita vērtība. Ja tavs draugs vai brālis, cīnoties par to, būs aizgājis, tu to tik viegli nelaidīsi vaļā.
Varbūt tagad cilvēki ir kļuvuši par pārāk lieliem pacifistiem? Reti kuram ceļas roka šaut savus līdzcilvēkus.
Varbūt. Pēdējais tāds daudzmaz radikālais akts bija mēģinājums uzspridzināt to "atbrīvotāju" jeb Uzvaras pieminekli.
Latviju taču arī 1940.gadā krievi ieņēma mierīgi.
Jā. Un somi dabūja savu neatkarību no krieviem asiņainā karā, bet letiņi pēc daudziem gadiem, lūk, pie barikādēm un ugunskuriem. Ja sākām par manu vecotēvu. Man atsūtīja vēstuli cilvēki, kuri iegādājušies mana vecātēva māju un atraduši dokumentus, kurus viņš bija krievu laikos noslēpis starp mājas sienu baļķiem, lai neatrod, jo par to labākajā gadījumā aizsūtītu uz Sibīriju, bet, visticamāk, nošautu turpat uz vietas. Tie bija dokumenti par apbalvojumiem, kas saņemti par nopelniem neatkarības karā. Es lasu: pienākas ložmetējniekam Jānim Oto dēlam…
Tavs tēvs arī Jānis?
Jā.
Un tu šo Jāņu ķēdīti esi pārtraucis?
Bet varbūt Emīls nebūs mans vienīgais puika un nākamais būs tas Jānis.
****
Es tikai smejos
Fotoizstāde no 30.VII kafejnīcā Silts (Dzirnavu iela 39)
Koncerti 8.VIII Cēsīs un 29.VIII Talsos