Dziesmu svētku virsdiriģents, viens no tikko klajā nākušās grāmatas Izredzētie varoņiem Jānis Dūmiņš aicina domāt par Latviju, ne tikai savu labumu
Cieši turēdamies savai kundzei pie rokas un sirsnīgi smaidot, uz grāmatas par visu laiku Latvijas Dziesmu svētku virsdiriģentiem atklāšanu šonedēļ Mazajā ģildē ieradās Jānis Dūmiņš. Astoņdesmit sešus gadus vecais diriģents, kuru kāpjam Mežaparka Dziesmu svētku estrādes "kancelē" redzējušas teju visas paaudzes, diriģēs arī šajos Dziesmu svētkos. "Esmu jau sirmu galvu," J.Dūmiņš saka. Taču rokas runājot kustas tik enerģiski un emocionāli, ka tām var sekot līdzi kā aizraujošam stāstam. "Šodien Latvija ir ļoti bagāta ar koriem. Ne velti pasaules labākas koris ir no Latvijas — Kamēr," Dūmiņš stāsta. Gaidot šīs vasaras Dziesmu svētkus, J.Dūmiņš aizdomājies par it kā neparastiem, bet patiesībā ļoti svarīgiem uzdevumiem, ko dziedot mēs varētu darīt Latvijas labā.
Nevar vienkārši dziedāt
"Esmu nodzīvojis garu mūžu. Nepateikt to, kas tev visu mūžu bijis svarīgi, nebūtu pareizi," J.Dūmiņš norāda. Viens no leģendārākajiem virsdiriģentiem uzskata, ka Dziesmu svētki šajā ļoti grūtajā brīdī varētu palīdzēt Latvijas lauksaimniekiem. "Nepadoties! Nezaudēt latvietību — nevis teorētiski, bet pavisam vienkārši ikdienas dzīvē! Kas tad ir tā latvietība bez gotiņām, piena, laukiem?" J.Dūmiņš uzskata, ka arī trešajai tautas atmodai astoņdesmito gadu nogalē milzīgu spēku un vienotības garu deva Dziesmu svētki. Latvijas sabiedrības spēja sanākt kopā un dziedot pateikt, ko domā, uz kādu mērķi grib iet. "Tagad atkal pienākuši grūti laiki — izkustas visi pamati. Tādēļ mēs nevaram vairs dziedāt vienkārši tikai skaistuma pēc." Diriģents lēš, ka mūža laikā Latviju izbraukājis krustu šķērsu savas četrdesmit reizes. "Esmu ticies ar cilvēkiem Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē. Tādēļ varu teikt, ka dziesma cilvēkus vieno un var celt idejām. Tas šajos Dziesmu svētkos mums varētu būt virsuzdevums." J.Dūmiņš vēlas pačukstēt lasītājiem, ka šogad Dziesmu svētki būs vareni. Repertuārs ir ļoti skaists un nopietns, un kori to ilgi gatavojuši. Diriģents cer, ka svētki palīdzēs Latvijai tikt vaļā no gaušanās viļņa, kas to pārņēmis. "Pie manis nāk un prasa: vai tiešām ir tik slikti? Es saku, nav gan! Katram cilvēkam taču ir iespēja pielikt savu roku un vērst Latvijā visu uz labu. Nu tad cīnīsimies, nevis gaudīsimies!" J.Dūmiņš apņēmīgi saka.
Kā bezdelīgas ligzda
Pirmoreiz pie Dziesmu svētku diriģenta pults J.Dūmiņš stājās 1955.gadā. "Dziesmu svētki var būt tikai tad, kad ir daudz labu koru," diriģents piebilst. Viņš izpētījis, ka jau XIX gadsimtā — trīsdesmit, četrdesmit gadu pirms Pirmajiem Vispārējiem Latvijas dziesmu svētkiem 1873.gadā, sāka veidoties latviešu kori. "Viņi gatavojās. Šīs saujiņas dažādos Latvijas novados jau ļoti labi dziedāja." Sajūta stāties daudzu tūkstošu dziedātāju priekšā diriģentam esot tik saviļņojoša, ka, kāpjot pa trepēm līdz pultij, nejūt kājas. "Diriģents dzīvo dziesmā jau ilgi pirms pacēlis rokas pret kori. Tādēļ viņš nejūt trepes zem kājām, nejūt neko citu. Tikai dziesmu." Savus bērnus — lielā Dziesmu svētku kora dalībniekus — J.Dūmiņš salīdzina ar bezdelīgas ligzdu. "Viņiem jāpalīdz, tā ligzdiņa jābūvē ilgi un rūpīgi — pa vienam akmentiņam. Jāskatās, vai tas stūrītis nebrūk, vai šis stūrītis ir kā nākas." Diriģents, kurš nedzīvo dziesmā, bet uzskrien tikai uz skatuves skaisti, profesionāli nodiriģēt, nepanāk nekādu rezultātu. "Jo tur nav dvēseles iekšā." Par jauno grāmatu Izredzētie, kurā līdztekus stāstiem par 75 visu laiku Dziesmu svētku virsdiriģentiem ir arī stāsts par pašu J.Dūmiņu, viņš priecājas, taču uzsver: svarīgi ir raudzīties nākotnē, ne tikai pagātnē. Lielas cerības J.Dūmiņš liek uz jaunajiem, talantīgajiem virsdiriģentiem. J.Dūmiņš uzskata, ka viņiem jāspēj ne tikai labi diriģēt, bet — celt cilvēku pašapziņu, vienot spēkus Latvijas nākotnei. Meistars pats Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparkā kāps "kancelē", lai diriģētu leģendāro E.Melngaiļa Rīgas torņa gala zīle.