Atlikušas tikai trīs izrādes – pēc tam šis brīnums nekur nekad vairs neatkārtosies. Līdz 3. septembrim Simtgades hallē Vācijas pilsētā Bohumā, kas atrodas netālu no Esenes un Diseldorfas, var dzirdēt Kloda Debisī Peleasu un Melizandi, kuru iestudējuši poļu režisors Kšištofs Varlikovskis un franču diriģents Silvēns Kambrelēns.
Operas pirmizrāde 18. augustā atklāja Rūras triennāli – novatorisko laikmetīgās mākslas festivālu, kas notiek Vācijas ziemeļrietumu reģiona pilsētu postindustriālajās telpās.
Koncerts karaļa villā
Rūras triennāli XXI gadsimta sākumā dibinājis leģendārais intendants Žerārs Mortjē (1943–2014), lai reanimētu apgabala dzīvi pēc ekonomiskās krīzes un daudzu smagās rūpniecības uzņēmumu darbības sašaurināšanas. Pamestās industriālās telpas tika pārveidotas par muzejiem un daudzfunkcionāliem mākslas centriem. Gan režisors Kšištofs Varlikovskis, gan diriģents Silvēns Kambrelēns bija Žerāra Mortjē tuvāko domubiedru lokā. Kšištofs Varlikovskis neražo ikdienišķas izrādes, teātris viņam nav rutīna. Peleasa un Melizandes jauniestudējums ir drosmīgs, oriģināls meistardarbs, kādi mūsdienu muzikālajā teātrī netop bieži.
Peleass un Melizande skan Simtgades halles milzīgajā atvērta tipa telpā – tas nav ne teātris, ne koncertzāle. 1902. gadā būvētais industriālais templis vispirms tika izmantots Diseldorfas rūpniecības un tirdzniecības izstādes vajadzībām, kā arī kā domnu ventilācijas cehs. Izrādes scenogrāfiju veidojusi Kšištofa Varlikovska pastāvīgā partnere Malgožata Ščensņaka – mēs vienlaikus nonākam greznā villā, lopkautuvē, bārā un pie izlietņu rindas. Šeit nebūs meža, avota, strūklakas parkā, alas un citu dabas skatu, kuri aprakstīti Morisa Māterlinka lugā. Kad skatītāji ierodas hallē, uz parketa jau ir asinis, kuras steidz satīrīt tumšādains apkopējs. Vakars būs emocionāli smags.
Operai pievienots prologs, kurā angļu valodā tiek citēts teksts no dāņu kinorežisora Kristofera Bo psiholoģiskās romantiskās drāmas Rekonstrukcija (2003). Karaļa Arkela mazdēls Golo satiek Melizandi nevis mežā pie avota, bet pie bāra letes. Viņa ir aizdomīga izskata hiperemocionāla iereibusi sieviete. Opera sākas tajā brīdī, kad mūsu acu priekšā parādās karalis Arkels ar ģimeni – viņi ierodas uz koncertu, kas notiek viņu villā. Bohumas simfoniskais orķestris diriģenta Silvēna Kambrelēna vadībā atrodas skatuves dziļumā, un karaļa ģimene to uzmanīgi klausās.
Baiļu un nežēlības teātris
Orķestris uz skaistām kāpnēm ir daļa no scenogrāfijas. Virs orķestra ir liels horizontāls ekrāns, uz kura tiek projicētas varoņu sejas un mizanscēnu tuvplāni. Vēl viens ekrāns ir bārā. Ko mēs tajā redzam? Mūsdienu poļu nacionālistu demonstrācijas un fragmentus no Alfreda Hičkoka Putniem – lai visiem būtu bail!
Karaļa Arkela ģimenes portretējums izrādē ir atsauce uz šā Vācijas reģiona vēsturē ierakstīto prominento industriālistu Krupu dinastiju (Krupu ģimenes locekļi ir arī Lukīno Viskonti filmas Dievu mijkrēslis prototipi; visas šīs nianses Kšištofam Varlikovskim ir ārkārtīgi svarīgas). Savukārt scenogrāfijas bagātākajā – savrupmājas – daļā var saskatīt Krupiem piederošās Esenes villas Hügel arhitektūras un dizaina elementus. Izrādē viss plūst un transformējas, pārmaiņas notiek varoņu izskatā un dvēselē, mainās apgaismojums – sākumā hallē iekļūst dienasgaisma, taču pamazām aiz logiem satumst.
Kšištofs Varlikovskis, ieklausoties Kloda Debisī mūzikas gleznainajā erotismā un Morisa Māterlinka simbolu pārpildītajā lugas tekstā, aiznes Peleasu un Melizandi uz satraucošu, maģisku pasauli, kurā valda maniakālas briesmas, skaistums un brīvība. Režisors uzskata, ka Debisī ģeniālā mūzika ir vilinošu perversiju pilna. Principiāli svarīgi zināt, ka Melizandes lomu izrādē atveido kanādiešu soprāns Barbara Hanigena – dziedātāja, diriģente un aktrise ar neierobežotām spējām, nepārtrauktu vēlmi izaicināt sevi, izvirzīt arvien sarežģītākus mērķus un gatavību mesties jebkurā radošajā avantūrā kopā ar Kšištofu Varlikovski (šis ir viņu trešais kopdarbs pēc operām Lulu un Dons Žuans).
70. gados franču diriģents un komponists Pjērs Bulēzs bieži kritizēja mūziķus, kuri centās padarīt Peleasu un Melizandi par gludu un izskaistināti gaumīgu operu. Viņš bija pārliecināts: "Peleass un Melizande ir baiļu un nežēlības teātris, un attiecīgi šis darbs ir jāinterpretē." Iestudējums Rūras triennālē atbilst Pjēra Bulēza viedoklim. Režisors Kšištofs Varlikovskis kopā ar maestro Silvēnu Kambrelēnu un dziedātāju Barbaru Hanigenu pārvērš operu par īpašu, ne ar ko nesalīdzināmu pieredzi gan izpildītājiem, gan publikai.
Orķestris psihoanalītiķis
"Šī ir unikāla opera, tā nav līdzīga nevienai citai. Mani interesē pagrieziena punkti mūzikas vēsturē, un Peleass un Melizande – tāpat kā Reinas zelts un Alčeste, kuras iepriekšējos gados skanēja Rūras triennālē, – iezīmē šādu pagriezienu," uzsver diriģents Silvēns Kambrelēns. "Peleass un Melizande nav modernā mūzika, taču tā nav arī romantiskā opera. Peleasu (1902) nav iespējams iedomāties bez Parsifāla (1882). Klodu Debisī iedvesmoja Riharda Vāgnera orķestra krāsas un formas, taču Debisī mūzika ir jau nākamais attīstības posms. Debisī orķestra interlūdijas atgādina par vēlīno Vāgneru, taču dziedājums ir uz robežas starp rečitatīvu un āriju. Dziedājums ir pakļauts valodas ritmam, un tas vieno Debisī ar citiem radikāliem XX gadsimta komponistiem," saka diriģents.
Operas libretā Debisī izmantojis Morisa Māterlinka lugas tekstu. "Māterlinks ir kā Zigmunds Freids. Vārdiem katru reizi ir cita nozīme. Tāpat kā Franca Kafkas darbos tas, kas tiek pateikts, atšķiras no tā, kas ar to ir domāts," piebilst diriģents. "Man patīk šis literārais simbolisms. Līdzīgā tradīcijā ir ieturēta Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils. Debisī rada jaunu muzikālo psiholoģiju. To, ko nepasaka varoņi, pasaka mūzika. Orķestris kļūst par psihoanalītiķi un izgaismo to, kas slēpjas aiz vārdiem."
Peleass un Melizande ir stāsts par ģimeni, kurā ienāk svešiniece un maina visu šajā slēgtajā sistēmā. "Tas var notikt jebkurā laikā un vietā, taču es neticu tikai viduslaiku versijai. Savulaik esmu iestudējis Peleasu Frankfurtes operā kopā ar režisoru Kristofu Martāleru, kurš trāpīgi teica: "Konservatīvie opermīļotāji vēlas redzēt cilvēkus grotā, bet ne grotu cilvēkos." Tieši par to ir Peleasa stāsts – par reālo cilvēku eksistenciālajām spējām, par to, kas mūsos ir iekšā, lai kādā laikā mēs arī dzīvotu," apgalvo Silvēns Kambrelēns.
Peleass un Melizande
Diriģents Silvēns Kambrelēns, režisors Kšištofs Varlikovskis
Simtgades hallē Bohumā 31.VIII, 1., 3.IX
www.ruhrtriennale.de