Šis ir mans veltījums un pateicība manam vijoles skolotājam Romānam Šnē. Gribēju pateikt paldies ne tikai skaistos vārdos, bet mūzikā, uz skatuves. Es gribēju spēlēt to, ko iemācījos Rīgā. Romāns Šnē vēl joprojām vada vijoles klasi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kurā pats mācījos pirms 30 gadiem, tāpēc nolēmu spēlēt Baha dubultkoncertu kopā ar Annu Smilgu, kura pie viņa mācās šobrīd. Šo pasaulslavenais vijolnieks, kādreizējais rīdzinieks Vadims Gluzmans uzsver par koncertu 22. septembrī Lielajā ģildē, kurā viņš muzicēs kopā ar sava skolotāja dēlu Normundu Šnē un viņa vadīto orķestri Sinfonietta Rīga. Šis būs Romāna Šnē skoloto paaudžu tilts pāri laikiem un godinājums Skolotājam, kurš vijolei veltījis visu savu mūžu. Vienlaikus tā būs arī orķestra Sinfonietta Rīga 12. koncertsezonas atklāšana. Šajā vakarā Vadims Gluzmans būs solists arī Fēliksa Mendelszona melodiski krāšņā vijoļkoncerta atskaņojumā. Pirmatskaņojumu piedzīvos speciāli šai reizei rakstītais Andra Dzenīša orķestra opuss Euphoria, skanēs arī austriešu klasiķa Jozefa Haidna Parīzes simfonija.
Visi ceļi ved uz Rīgu
Vadims Gluzmans ir viens no tiem pasaulslavenajiem Latvijas mūziķiem, kuri ik pa laikam atgriežas uzstāties savā bērnības zemē. Viņš gan ir dzimis Ukrainā, taču bērnību pavadījis Rīgā, no kurienes 16 gadu vecumā 1990. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Izraēlā. "Nostalģija ir saistīta ar cilvēkiem, nevis ar vietu. Man sirds nepukstēs straujāk, ieraugot pazīstamu ielu. Man būtiska ir emocionālā pieķeršanās cilvēkiem," vijolnieks stāsta, ka tāpēc visi viņa un arī viņa sievas, pazīstamās pianistes Andželas Joffes ceļi vedot uz Rīgu. Daļiņa Latvijas viņam ir arī Vācijā, kur viņš bieži muzicē kopā ar bijušo klases un sola biedru, pianistu Jevgeņiju Sinaiski (kādreizējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Vasilija Sinaiska dēlu).
"Kad pirms izbraukšanas 1990. gada septembrī devos uz Dārziņskolu atvadīties no sava Skolotāja Romāna Šnē, viņš bija devies uz kādu mītiņu par Latvijas brīvību turpat netālu, Pārdaugavā. Aizsteidzos turp. Gaiss bija kā elektrizēts. Bija priekšnojauta, ka kaut kas notiek," Vadims Gluzmans padalās emocionālās atmiņās. Ģimene devās uz Izraēlu. Tagad Vadims Gluzmans dzīvo gan tur, gan ASV. Pase un pilsonība gan viņam ir tikai viena – Izraēlas.
Rīgā pie Romāna Šnē vijolnieks mācījies astoņus gadus, jau no pirmās klases. "Viņš ir ne tikai izcils pedagogs, bet arī ārkārtīgi godīgs cilvēks un profesionālis. Es gan biju briesmīgs skolnieks, neapskaužu nevienu no saviem skolotājiem," Vadims Gluzmans jau pirmajā nedēļā esot netīšām izsitis skolas direktores kabineta logu. Romāns Šnē bijis ļoti stingrs, taču nekad nezaudējis savaldību, uzvedības kultūru. "Viņš ir ļoti gudrs skolotājs, ar katru no mums strādāja atšķirīgi. Viņš ļoti mērķtiecīgi ielika pamatus. Pirmajā klasē man stundas pie viņa bija četrreiz nedēļā, pat braukāju pie viņa uz Jelgavu, jo viņš gribēja pārliecināties, ka viss ir sakārtots fiziski pareizi. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, cik būtiski bija tieši šie pirmie gadi un cik ideālu darbu izdarījis Romāns Šnē," atminas slavenais vijoļnieks. Pēc tam viņš izjutis, ko nozīmē krievu skola. "Ieraudzīju pavisam citādus pedagogus, kuri pazemo savus audzēkņus, kliedz. Raugoties uz sasniegto rezultātu, šķiet, ka tā vajag. Bet vai man tā patīk? Noteikti ne! Profesora Bronna negaisus es laidu gar ausīm, taču daudzi neizturēja, plūda asaras."
Vijolnieka gaisma
Vadima Gluzmana māte vadīja teorijas nodaļu Jelgavas mūzikas vidusskolā, tēvs bija diriģents, sieva ir pianiste. Savukārt meita Orli aizrāvusies ar laikmetīgo deju. "Viņas vārds Orli ivritā nozīmē "mana gaisma", paskaidro Vadims Gluzmans. Viņš joprojām saprot arī latviešu valodu. "Varu saprast ziņas, sarunas, bet diskutēt par dzeju gan ne. Šķiet, ka padomju laikā speciāli tika darīts tā, lai krievvalodīgie iedzīvotāji neiemācītos latviešu valodu. Mums bija tikai viena latviešu valodas stunda nedēļā, un tā pati bieži nenotika!" viņš atceras. Viņš priecājas, ka jau 22 gadus var spēlēt 1690. gada Stradivāri instrumentu, kas savulaik piederējis leģendārajam ungāru vijolniekam, diriģentam un komponistam Leopoldam Aueram. "Uz tās pirmatskaņojumu piedzīvoja Glazunova vijoļkoncerts un atteikumu saņēma Čaikovska vijoļkoncerts. To Auers izbrāķēja: neērts un nederīgs! Uz šīs vijoles pirmoreiz skanēja Čaikovska Atmiņas par Florenci un speciāli tai tika rakstīti krievu klasisko baletu pas de deux. Gluzmanam šo vijoli uzticēja Stradivāri biedrība Čikāgā. Šovasar viņš ar to ierakstījis arī Pētera Vaska Klavieru kvartetu un pēc pusgada ierakstīs vijoļkoncertu Tālā gaisma, ko jau daudzviet interpretējis. Viņš saka: "Man pašlaik ir romāns ar Pētera Vaska mūziku. Aizmiegu un mostos ar kāda viņa skaņdarba tēmu."