Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Elīna Garanča operā Verters Parīzē. Iekšējās blokādes pārrāvums

Asaras, kuras mēs apvaldām, applūdina mūsu dvēseli. Elīna Garanča un Pjotrs Bečala dzied Žila Masnē operā Verters Parīzē

Parīzes Verteram ir smeldzīga, grafiski un emocionāli precīza afiša. Divas novītušas rozes sniegā. Viena no tām izmisīgi noliekusi galvu, otra izskatās sasalusi, taču vēl turas. Tie ir viņi – nelaimīgie mīļākie, depresīvas romantikas ikonas Verters un Šarlote.

Žila Masnē Verters ir opera savējiem, pazinēju lokam, var teikt – diezgan specifiska. Vertera skaistums atklājas pakāpeniski, opera sākas un attīstās lēni, bez īpaša dinamisma. Tā ir izsmalcināta, jutekliska, taču tajā nav nekā ārišķīga. Verters necenšas būt tik pievilcīgs un košs kā cits Masnē darbs – Manona. Tāpēc Verteram ir jābūt muzikāli nevainojamam – ja izpildītāji ir vāji, izrādi neglābs nekas.

Šī opera nav kases grāvējs – un nav arī jābūt. Režisora Andreja Žagara iestudētais Verters pēc 2009. gada novembrī notikušās pirmizrādes Latvijas Nacionālās operas repertuārā neuzkavējās ilgi. Šā gada janvāra beigās un februāra sākumā Bastīlijas operā Parīzē notika sešas Vertera izrādes: itāļu diriģenta Džakomo Sagripanti vadībā režisora Benuā Žako veidotajā uzvedumā dziedāja zvaigznes – poļu tenors Pjotrs Bečala (Verters), latviešu mecosoprāns Elīna Garanča (Šarlote) un franču baritons Stefans Degū (Alberts). Teātra kasē līdz pēdējam brīdim bija pieejamas biļetes visās cenu kategorijās.

Dziedātāji pustumsā

Slavenā franču kinorežisora Benuā Žako Vertera iestudējums tapis 2004. gadā Londonas Karaliskajā operā, sešus gadus vēlāk tas pārcelts uz Bastīlijas operu, kur tajā dziedāja Jonass Kaufmanis un Sofija Koša, vēlāk – Roberto Alanja un Karīna Dejē. Benuā Žako ir vēsturisku kostīmdrāmu meistars, kurš ir pazīstams ar XVIII– XIX gadsimta romānu ekranizācijām. Verterā viņš ir izvēlējies burtisku darba interpretāciju, jo ir pārliecināts – laikmetīga adaptācija šajā gadījumā nelīdzētu. "Uz skatuves cenšos uzburt emocijas, kuras manī izraisa Masnē melanholiskā mūzika. Vēlos parādīt intimitāti, kas ir partitūras kodolā," uzsver režisors.

Gētes romānā Jaunā Vertera ciešanas Šarlote ir otrā plāna varone, taču Masnē operā, un jo īpaši šajā iestudējumā, viņa izvirzās priekšplānā. Benuā Žako viņu salīdzina ar savu filmu varonēm – sievietēm, no kuru lēmuma ir atkarīga viņu pašu un apkārtējo dzīve, – piemēram, ar Izabellas Ipēras varoni drāmā Villa Amālija (2009). Šā gada vasarā franču režisora Verters atgriezīsies Londonas Karaliskajā operā, galvenās lomas dziedās itālis Vitorio Grigolo un amerikāniete Džoisa Didonato – viņus noteikti ir vērts dzirdēt.

Izrāde tikai izliekas, ka ir konservatīva un vecmodīga – varat paostīt, naftalīna dvakas nav. Kostīmdrāmas mēdz būt pārmērīgi teatrālas, taču arī šī kaite Benuā Žako Verteram netiek diagnosticēta. Iestudējums ir ārpus laika, tas ir gleznieciski un kinematogrāfiski ekspresīvs; Benuā Žako, būdams izcils sava aroda meistars, rūpīgi strādā ne tikai ar emocijām, bet arī ar krāsām un gaismām. Varoņi nenonāk žilbinošos prožektoru staros: skatuves darbība maģiskā veidā tiek izgaismota kā kopskats vai, piemēram, no sāniem. Dažkārt solisti dzied tumsā un pustumsā. Efekts ir fenomenāls.

Apspiesto vēlmju gūstekne

2013. gada pavasarī Vīnes Valsts operā klausījos Verteru, kurā Elīna Garanča dziedāja kopā ar Roberto Alanju. Viņu duets bija dzīvnieciski kaislīgs un neatvairāms. Izrāde (diriģents Bertrāns de Bijī, režisors Andrejs Šerbans) palikusi atmiņā kā viens no maniem spēcīgākajiem iespaidiem operas mākslā. Parīzē bija cits Verters, un Elīna Garanča bija cita Šarlote. Šī loma mākslinieces repertuārā ir pietiekami sen, taču viņa to nedzied bieži, un katra Vertera izrāde ar Elīnu Garanču klausītājiem kļūst par notikumu. Neviena cita dziedātāja to neatveido labāk par viņu – ne vokālās, ne dramatiskās izteiksmes ziņā. Elīnas Garančas Šarlote ir spēcīga sieviete, kura nav tik hiperjūtīga un trausla kā, piemēram, Viktorijas de Losanhelesas Šarlote leģendārajā 1969. gadā EMI Records izdotajā ierakstā (Verters – Nikolajs Geda; pie Orchestre de Paris diriģenta pults – Žoržs Pretrs). Latviešu mecosoprāna interpretācijā Šarlote ir introverta būtne, viņa nav ekshibicioniste un liktenīgā pavedēja Karmena. Šarlotes dvēselē plosās daudz spēcīgākas vētras, nekā viņa atļaujas izrādīt. Brīžiem viņai ir bail pašai no sevis, no savām apspiestajām fantāzijām un vēlmēm. Šarlote galu galā ir dziļi nelaimīga, viņa nespēj nosargāt savu laimi un neļauj būt laimīgam arī Verteram.

Viņa ir solījumu, pienākumu un atbildības žņaugos. Šarlote ir pieradusi klusināt savas emocijas un kontrolēt dzīvesveidu. Izrādē, mainoties gadalaikiem, viņa nenomaina kleitu – sievietei ir sava morālā "uniforma", savi principi. Viņa sev liedz daudzas tipiski cilvēciskas baudas.

Šarlote tur to visu sevī pārāk ilgi, neļauj emocijām izpausties. Savas varones nomākto kaisli Elīna Garanča nospēlē perfekti. "Asaras, kuras mēs apvaldām, applūdina mūsu dvēseli," viņa dzied. Pēc operas remdenā sākuma vairs nevaldāmā drāmas lavīna veļas pāri 3. un 4. cēlienā. Šarlotes iekšējā blokāde un emocionālie aizsprosti tiek pārrauti. Viņa skrien pie mirstošā Vertera cauri skatītāju zālei – Elīnas Garančas sejā ir nojaušama katastrofas tuvošanās. Šarlotei ilūziju nav, viņa nav pārmērīgi sentimentāla. Traģiskajā fināla skatā Elīnas Garančas un Pjotra Bečalas dialogs ir dabisks un sirdi plosošs.

Apkārtējo vienaldzība ir noziegums

Pjotrs Bečala ir viens no labākajiem tenoriem pasaulē, taču viņa aktieriskās spējas ir ierobežotas: dažādās izrādēs viņš ir vienāds. Dziedātājs neslēpj, ka ir tradicionālists un nav liels laikmetīgās režijas piekritējs. Atļaušos citēt dažus izteikumus no Pjotra Bečalas pērn sniegtās intervijas portālam operanews.ru.

"Pat ja mēs nežēlojamies par netradicionālo režiju, arī kostīmizrādē mākslinieks tērē daudz spēka tēla plastiskajam atveidojumam. Tas var kaitēt vokālajam tēlam. Izrādē var kaut ko pazaudēt intonatīvajās niansēs tikai tāpēc, ka uzmanība ir izkliedēta, tev aktīvi jākustas, radot ilūziju par dramatisku iesaisti teatrālā darbībā. (..) Nu kādi mēs esam aktieri?! Mūsu aktierspēle ir vokāls. Ja es nespēju izveidot apjomīgu, krāsainu tēlu, izmantojot savu balsi, lai cik daudz es mēģinātu spēlēt uz skatuves, jūs būsiet vīlušies," uzsver dziedātājs.

Viņam ir interesantāk izpildīt operu koncertā: "Aktiermāksla ir otršķirīga. Vokāls ir vissvarīgākais. Koncertiestudējumā es nevaru nokrist, kad nošaujos, taču tas nenozīmē, ka es nevaru atveidot šo kritienu ar balsi, palikdams stāvēt." Pjotrs Bečala ir pārliecināts: "Koncertiestudējumā tu maksimāli koncentrējies uz saviem vokālajiem resursiem un spēj vairāk dot klausītājiem – dot tieši to, ko tu vislabāk proti darīt."

Runājot par Verteru, tenors saka: "Tehniski šī loma nav pārāk grūta, emocionāli – ļoti. Franču operas emocionālā dramaturģija ir sarežģīta un izsmalcināta. Teksts reti sakrīt ar skatuves darbību. Tu dari vienu, dziedot par kaut ko citu. Franču operā ir daudz iekšējo monologu, kuri attīstās dažādu sociālo mijiedarbību laikā. Uzmanības centrā ir cilvēku iekšējā pasaulē. (..) Verters ir kā bērns. Man viņa ir žēl. Žēl kā visu neaizsargātu cilvēku. Ievainojamība ir dzejnieku īpašība, atcerieties kaut vai Ļenski. Ko mums pašreiz var iemācīt Verters… Uzmanīgu, saudzīgu attieksmi pret tiem, kuri jūt spēcīgāk nekā mēs, kuri ir emocionāli atkailinātāki nekā mēs. Šodien tā jūt ļoti nedaudzi. Gēte rakstīja Jaunā Vertera ciešanas ne jau tādiem cilvēkiem kā Verters. Dzejniekiem šī grāmata nav jālasa. Šis romāns tika rakstīts tādiem kā Šarlote un Alberts. Viņiem adresēta arī Masnē opera."

"Tādi varoņi kā Verters un Ļenskis vēlas ietekmēt un būt ietekmēti. Viņi alkst saprašanas. Saprašanas mīlas formā. Viņi nepieļauj kompromisus. Verteram ir 23 gadi, Ļenskim – gandrīz astoņpadsmit. Šajā vecumā maksimālisms ir dzīves norma. Apkārtējo vienaldzība pret to ir noziedzīga. Verters iet bojā Šarlotes un Alberta dēļ. Verteram viņi ir visa cilvēce. Varoņa pašnāvībā es saskatu drīzāk uzupurēšanos, nevis reliģisku noziegumu," piebilst Pjotrs Bečala.

Dziedātājam priekšā ir liels pārbaudījums: maijā Drēzdenes operā viņš kopā ar Annu Ņetrebko debitēs Riharda Vāgnera Loengrīnā, kuru diriģēs Kristiāns Tīlemanis.

Elīnas Garančas tuvākajos plānos – koncerti Eiropā un Gaetāno Doniceti Roberto Deverē Metropolitēna operā Ņujorkā (tiešraide uz Kino Citadele ekrāna – 16. aprīlī, atkārtojums – 21. aprīlī). Priecīga ziņa klausītājiem Latvijā: tikko izziņots Elīnas Garančas un Dmitrija Hvorostovska koncerts Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā. Biļetes maksā dārgāk nekā uz Verteru Bastīlijas operā.

Interviju ar režisoru Benuā Žako lasiet šeit.  

Raksts tapis ar Francijas Institūta Latvijā atbalstu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja