Tomēr pasaules vēriens viņu nekavē šosestdien, 12. janvārī, piedalīties divu pašmāju klasiķu kantāšu – Jāzepa Vītola Ziemeļblāzmas (velte Augusta Dombrovska 1905. gadā Vecmīlgrāvī uzceltajam tautas namam Ziemeļblāzma) un Pētera Barisona Brīnumzemes – atskaņojumā latviešu mūzikas koncertā Lielajā ģildē ar mūsu operas kori, orķestri un diriģentu Aigaru Meri.
Latviešu kantātes noteikti nav repertuārs, kurš noderēs pasaules karjerā?
Vispirms gribu pateikt, ka es ļoti vēlos uzstāties Latvijā un it īpaši gribu dziedāt latviešu mūziku. Kurš gan cits to popularizēs, ja ne mēs paši, un kāpēc ne tieši solisti ar vārdu?!
Vai tā varētu kļūt tik populāra kā, piemēram, norvēģu klasiķa Grīga mūzika?
Izpildīta augstā līmenī, tā noteikti ieinteresētu arī citzemju publiku. Esmu pats dziedājis latviešu mūziku Vācijā, to klausījās ar lielu interesi. Karjeras pirmsākumos 1991. gadā koncertā Frankfurtes Alte Oper pusi programmas dziedāju latviešu mūziku. Klausītāji nāca, lūdza pateikt kādu vārdu latviski. Pirms tam domājuši, ka tā līdzīga krievu valodai… Mums ir daudz kvalitatīvas mūzikas. Nevis jābaidās, bet jādzied un jāspēlē. Ļoti labs piemērs ir Somija, kuras valdība atvēl lielus līdzekļus mūsdienu somu komponistu operu atbalstam. Tās iestudē gan Helsinku operā, gan ārzemēs, pieaicinot slavenus citu valstu režisorus. Starptautisku spēku iesaistīšana popularizētu arī latviešu operas. Nu, lai būtu cits skatījums uz Zelta zirgu!
Pašlaik top trīs jaunas latviešu operas. Tās raksta Arturs Maskats, Ēriks Ešenvalds un Kristaps Pētersons. Tu dziedātu?
Ja ieplānotu piecus gadus iepriekš un garantētu datumu, tad dziedātu. Man ļoti patika Vīnes Valsts operas bijušā intendanta Jana Holendera stratēģija: jo nezināmāks bija operas nosaukums, jo slavenākus dziedātājus viņš aicināja. Publika nāca uz dziedātājiem, bija spiesta klausīties operu un secināja, ka nemaz nav slikta. Kā panākt, lai uz latviešu operas pirmizrādi brauktu no ārzemēm ar autobusiem? Ja dziedās Elīna Garanča un Aleksandrs Antoņenko, tad brauks! Protams, ja teātrim sezonā nav vismaz piecu jauniestudējumu, ir problēma ieplānot vienu jaunu vai nacionālo operu. Attīstoties sponsorēšanas sistēmai, varētu iet bijušā Cīrihes operas intendanta, tagad Zalcburgas festivāla vadītāja Aleksandra Pereiras ceļu: veidot daudz pirmizrāžu, lai atkal un atkal ievilktu teātrī skatītāju, kurš katru reizi vēlas citu stāstu. Viņš vēlas pagarināt Zalcburgas festivālu un rādīt vairāk izrāžu. Pret to gan ir vecais festivāla birojs.
Loengrīna iestudējums Ķīnā bija spilgts piedzīvojums tavā solista ģeogrāfijā?
Tas bija ar ķīniešu orķestri un kori, taču ar diviem solistu sastāviem – eiropiešu un ķīniešu dziedātājiem. Viņu mērķis ir, lai ķīnieši mācītos no eiropiešiem, cerot, ka pēc dažiem gadiem eiropiešus aicināt vairs nevajadzēs. Režisors bija Džankarlo del Monako, slavenā tenora Mario del Monako dēls, kurš interesanti stāstīja, kā tēvs La Scala dziedājis Loengrīnu itāliski. Iestudējums bija tradicionāli klasisks, ļoti iespaidīgs, ar mežģīnēm rotātiem tērpiem un riktīgiem kalniem un jūru, pār kuru atlido gulbis – gluži kā dzīvs. Tuvojoties tas kļuva arvien lielāks un izskatījās kā 3D formātā. Šis videoefekts esot izmaksājis 80 000 eiro. Loengrīns bija otrais Vāgnera iestudējums Ķīnā. Pirmais bija Klīstošais holandietis, aprīlī došos dziedāt tās izrādes atjaunojumā.
Izrādes notika ļoti modernā un interesantā celtnē – Pekinas Nacionālajā izpildītājmākslu centrā. Varu visiem ieteikt šo franču arhitekta Pola Andreu celtni apskatīt YouTube. Tā ir kā šampinjons mākslīgi izveidota ūdens apļa vidū. Ēka ir iespaidīga arī iekšpusē. Tādu marmoru kā foajē grīdās nekur citur neesmu redzējis – vismaz piecpadsmit dažādās krāsās un faktūrās, savukārt griesti ir no ķirškoka līstēm. Man palika mute vaļā. Esmu redzējis ļoti daudzas modernas koncertzāles, un šī vizuāli ir visiespaidīgākā, turklāt arī akustika ir lieliska. Nez kāpēc Eiropā un ASV pret visu, kas ir Made in China, attiecas ar skepsi. Aizbrauciet uz Pekinu un redzēsiet, ka jaunā arhitektūra tur ir apbrīnojama. Ķīniešiem ir ļoti labs deguns saost, kas ir labs, un, ja viņi ko grib, tad atļaujas maksāt, vienalga, cik, un atļaujas labākos Eiropas arhitektus. Mums Latvijā tagad ir virkne spilgtu mūziķu, kuri uzstājas pasaules labākajās koncertzālēs, bet vairs netiek runāts par jaunu koncertzāli Rīgā, jo esot svarīgākas lietas. Es domāju, ka koncertzāles jautājums steidzami jāceļ darba kārtībā tūlīt pēc bibliotēkas pabeigšanas.
Runā gan – par Kongresu nama koncertzāles pārbūvi.
Vajag nevis uzlabot un paplašināt Rīgas Kongresu nama zāli, bet nojaukt un uzceltu jaunu, jo vieta ir ideāla – no Vecrīgas var atnākt kājām, ir laba satiksme. Un sāksim ar akustiku, nevis ar to, vai objektam būs melni stikli vai zili. Dziedot zālē ar labu akustiku, es varu veidot un mainīt krāsas. Tur, kur ir slikta akustika, vienkārši ir jādzied skaļi. Tas nekur neder, tā nav mūzika. Padomju laika celtnes uzprišināšana būtu tikai zeķes lāpīšana ķeksītim, lai citu vairs nevajadzētu. Ar salāpīto zeķi atkal būsim tādi Pietuka Krustiņi, jo koncertzālei vajag pavisam citas proporcijas: augstumu, platumu un dziļumu. Klausītāji nāk iespaida un emociju dēļ, ko rada skaņas kvalitāte. Uzceļot jaunu koncertzāli ar sliktu akustiku, apzogam gan klausītājus, gan izpildītājus, liedzot iespējas izpausties pilnā krāšņumā. Tāpēc man bieži ir lielas dusmas, ka 70 procentos operu iestudējumos taisa neakustisku scenogrāfiju: visādas lupatas priekšā, pakaļā, aizmugurē, augšā… Puse no skanējuma tiek zaudēta.
Kultūras jaunbūvju ideja Latvijā bieži saukta par izšķērdību iepretim niecīgajām skolotāju, medmāsu, policistu algām.
Es saprotu, esam diezgan nabadzīga valsts: nu kā tā jaukt māju nost? Tie ķieģeļi tomēr kaut ko maksā. Taču amerikāņi un ķīnieši spridzina gaisā un vietā ceļ jaunu, mūsdienīgu un derīgu. Kvalitatīvu, vismaz nākamajiem 150 gadiem. Man ir liels prieks par rosību pārējās Latvijas pilsētās. Kāda norvēģu kolēģe man teica, ka ikviena vidēja Norvēģijas pilsētiņa uzskatīja par pienākumu uzcelt koncertzāli, lai tur skanētu viņu nacionālā lepnuma Edvarda Grīga mūzika.
Maz ticams, ka Jāzeps Vītols vai Alfrēds Kalniņš mums būtu tik stiprs arguments.
Bet vajadzētu! Jo mums nav koncertzāles simfoniskajai un vokāli simfoniskajai mūzikai. Tagad varam teikt – lai būtu kur klausīties arī Ēriku Ešenvaldu un citus. Lielā ģilde ir vienkārši par mazu, un krēsli ir kā Preiļu kultūras namā. XXI gadsimta Rīgā tā nedrīkstētu būt. Vienkārši vajag, lai jautājumam ķertos klāt daži sparīgi cilvēki, kuriem ir idejas un kuri uzrunātu sponsorus.
Cik lielā mērā pats būtu gatavs iesaistīties?
Esmu ļoti aizņemts, bet es atbalstītu ar idejām, jo esmu redzējis, kā tas notiek. Iniciatīvas grupa varētu rīkot koncertus, piemēram, Vīnes koncertzālē, kuros piedalītos Garanča, Siliņš, Kovaļevska, Antoņenko un visi pārējie mūsu pazīstamie dziedātāji. Mērķis būtu ziedot jaunai koncertzālei Rīgā, biļetes – ne lētākas par 500 eiro. Esmu pārliecināts, ka cilvēki nāks un ziedos. Pie mums uzreiz iet pie uzņēmējiem un prasa: iedod! Amerikāņi sarīko lepnas, greznas pusdienas, kurās ieejas maksa ir 1500 dolāru, organizē gleznu izsoles. Tā naudas devējs arī kaut ko dabū. Es domāju, ka tikai klauvēt, lai iedod naudu, nav pareizi.
Kur pieklauvēt, lai izdotos akustika? Kā presē biedinājis Raimonds Pauls, tā ir Dieva rokā…
Es tam nepiekrītu. Kad, vēl būdams students, 80. gadu sākumā dziedāju akadēmiskajā korī Latvija, Kurta Mazura vadībā atskaņojām Mocarta Rekviēmu tobrīd jaunajā Leipcigas Gewandhaus zālē. Mazurs, kuram tolaik bija īpaša vara un teikšana, mums stāstīja, ka vispirms izvērtējis trīs slavenas koncertzāles Eiropā, Kanādā un Āzijā un par prototipu ņēmis Berlīnes filharmoniju. Viņš sācis ar to, ka aicinājis arhitektu un akustiķi kā divus brāļus strādāt kopā. 2006. gadā dziedot vienā no Toronto jaunās operas atklāšanas izrādēm, biju pārsteigts par apbrīnojami labo akustiku. Sarunā ar šīs operas arhitektu Ābelu Džozefu Džeku Daimondu izrādījās, ka tur nokopēta Minhenes operas kubatūra. Jaunajā privātajā teātrī Glaindbornas operfestivālā Anglijā viss ir no koka – un akustika ir fantastiska. Prom ar tepiķiem, ģipšiem un putuplastiem. Operas plīša krēslus, lūdzu, prom! Jābūt kokam, bet, ja salikti spilveni, tepiķu celiņi un uz sienām ir auduma tapetes, – neskanēs!
Restaurējot mūsu operu, orķestra bedre ir pavirzīta dziļāk skatītāju zālē. Dabiski, ka orķestris skan skaļāk, līdzsvars ir izjaukts. Tehniskie direktori teiks, ka to vajadzēja, lai būtu skatuves ripa. Taču cik bieži tā tiek izmantota? Izrādās, tikai vienā iestudējumā desmit gados. Vai tādēļ bija vērts nozagt skatītāju rindu un sačakarēt akustiku? Un tik neērtus krēslus neesmu redzējis nevienā teātrī. Kā tādos lai nosēž piecas stundas ilgu Vāgnera operu? Tur notirps ne tikai dibens, bet arī ausis.
Piekrīti, ja tevi dēvē par Vāgnera dziedātāju?
Manas paaudzes dziedātāju, kas var atbilstošā līmenī dziedāt Vāgnera operu basbaritonu lomas, ir apmēram pieci. Es labi redzu: ja es dziedu Parīzē, pārējie dzied Londonā, Ņujorkā, Berlīnē un Barselonā. Tāpēc ir pieprasījums, un teātri cenšas izrādes neielikt vienā un tajā pašā dienā, lai var aizņemties dziedātāju, ja jāglābj izrāde. Šogad man turpinās Vāgnera maratoniņš, kas sākās 2012. gada novembrī. Vispirms trīs mēnešus Parīzē Nībelunga gredzena ciklā – kopā 17 izrāžu: piecas reizes Reinas zelts, piecas reizes Valkīra un septiņas reizes Zīgfrīds. Pēc Klīstošā holandieša atjaunojuma pirmizrādes Pekinā paspēšu jūnijā Rīgas Operas festivālā nodziedāt Valkīrā un Zīgfrīdā. Jūnijā atgriezīšos Vāgnera ciklā Parīzē, Vāgneru dziedāšu arī festivālā Oranžā Francijā.
Trūkst tikai Vāgnera festivāla Baireitā?
Festivāli Zalcburgā un Baireitā ir vienīgie, kuru dēļ es ziedotu vasaras atvaļinājumu. Bijuši jau trīs Baireitas piedāvājumi, taču man jau bija līgumi Cīrihē un Parīzē.
Iemājojis Spānijā, esi iejuties cilvēkos un vidē?
Jā, jo spāņiem piemīt patīkams ģimeniskums. Pusdienas viņiem ir svētki, kuros sapulcējas visa ģimene. Tās ilgst vismaz stundu. Pie manas dzīvesbiedres Karmenas vecākiem Kastīlijā 20 kilometru no pilsētas – tieši pretī mūsu mājiņai – sapulcējas ducis cilvēku: Karmenas māsa ar vīru un trim bērniem un abi brāļi ar ģimenēm. Latvijā ģimenes tiekas Ziemassvētkos vienreiz gadā, bet spāņiem – vismaz divreiz nedēļā. Katrs ierodas ar spontānu ideju: kāds atnesis zivi vai garneles – grilēsim. Vīna pudele galdā, un baltmaize klāt.
Ar Karmenu iegādājāmies vecu vīna lauku un sastādījām no jauna. Līdz īstajai ražai un labam vīnam gan vēl jāpagaida divi gadi. Šis ir viens no Spānijas dārgāko vīnu reģioniem, kurā kultivē Tempranillo vīnogu šķirni. Vīnogām vajag klimata krasumu – karstumu pārmaiņus ar vēsumu. Tas ir līdzīgi kā Latvijā, kur audzētās zemenes un kartupeļi garšo vislabāk. Mani aizrauj dārzkopība, un, ja būtu vairāk laika vai ja pēkšņi pazaudētu balsi, tad labprāt nodotos vīnogām. Secināju, ka darbs, kas jāiegulda vīnogulāju kopšanā, nav liels, jo Spānijā no jūnija nelīst lietus, tāpēc neaug nezāles. Vīnogulāji labi aug sausajā, grants karjeram līdzīgajā augsnē. Jo zeme skarbāka, jo ogas vērtīgākas. Jūrmalciemā esmu nolēmis līdz zemei nogriezt dzeloņplūmju žogu, lai aug jauni dzinumi.
Latviešu mūzikas lielkoncerts
Lielajā ģildē 12.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 10–20
Foto
Egils Siliņš Rīgā būs dzirdams 12. janvārī Lielajā ģildē latviešu mūzikas lielkoncertā, jūnijā Rīgas Operas festivālā viņš dziedās Valkīrā un Zīgfrīdā