Londonas Karaliskā jeb Koventgārdena opera sen nav piedzīvojusi tādas vibrācijas, tādu gaisā jūtamu vispārēja uzbudinājuma pakāpi kā 21. martā notikušajā Džuzepes Verdi Likteņa varas pirmizrādē. Pēc vienpadsmit gadu pauzes uz šīs skatuves atkal satikušies divi slavenākie, dārgākie un labākie mūsdienu dziedātāji – krievu soprāns Anna Ņetrebko un vācu tenors Jonass Kaufmanis. Līdz šim vienā izrādē viņi ir bijuši dzirdami 2008. gada sākumā Verdi Traviatā tepat Londonā – tas arī viss. Vēlāk Annas un Jonasa dievišķīgās balsis saplūdušas dažos operšova tipa lielkoncertos. Likteņa vara beidzot savedusi viņus kopā.
Kritiķi vairs neapšauba faktu, ka Anna Ņetrebko un Jonass Kaufmanis ir divi pēdējie operas zelta laikmeta supervaroņi – šīs mākslas universālie kareivji, kuri ne tikai turpina tradīcijas, bet arī noslēdz XX gadsimta dižāko zvaigžņu parādi. Nākamās paaudzes talantīgākie solisti jau ir pavisam cita kalibra dziedātāji – ar šaurāku specializāciju un pieticīgāku personības vērienu. Anna Ņetrebko un Jonass Kaufmanis ir mākslinieki stihijas, kas neatgriezeniski ierauj savā varā. Kā jebkuru stihiju, viņus nav iespējams apturēt, un arī nevajag.
Organiskā perfekcija
Kā viņi dziedāja vēsturiskajā 21. marta vakarā, ja atmetam visus šos eksaltētos murgus par vibrācijām, uzbudinājumu un stihijām? Dziedāja tā, ka to nevarēs aizmirst neviens pirmizrādes liecinieks. Annai Ņetrebko un Jonasam Kaufmanim ir savas ļoti atšķirīgas iedarbības metodes. Atšķiras arī viņu temperaments.
Grūti noticēt, ka Leonoras lomu Likteņa varā Anna Ņetrebko dzied pirmo reizi, turklāt māksliniece neslēpj, ka katru nākamo jauno partiju apgūst nevis labu laiku pirms mēģinājumu sākuma, bet tieši mēģinājumu procesā, tiešā kontaktā ar diriģentu un kolēģiem. Pašlaik viņa ir savu vokālo spēku pilnbriedā, un neviens cits soprāns nevar sacensties ar Annu Ņetrebko tembra skaistumā. Taču prīmai ir vēl viens trumpis – viņas dziedājumā līdzsvarojas precizitāte un jutekliskums, spontanitāte un visa iepriekšējā pieredze, zināšanas un intuīcija, saprāts un instinkti. Uz skatuves viņai ir dzīva, "operatīva" reakcija, nekas nenotiek mehāniski. Šķiet, ka visa tā kustīgā, organiskā perfekcija, kas apbur Annas Ņetrebko sniegumā, dzimst nevis nogurdinošos treniņos pirms izrādes, bet mākslinieces dvēselē tepat uz skatuves.
Uzstājoties Anna Ņetrebko nekad neuztraucas, viņai viss padodas un izdodas tik dabiski, tik ticami. Kāda laba dziedātāja man reiz stāstīja, ka prasījusi padomu Annai – kā sasniegt tādu atbrīvotību uz skatuves, kāpēc viņas balss vienmēr skan tik grezni, bet citiem neskan, lai cik ļoti viņi censtos. Dīvas atbilde bijusi pavisam vienkārša: "Mans padoms – ej un dziedi! Nedomā! Domāt vajag pirms tam."
Jonass Kaufmanis, būdams mākslinieks analītiķis, dziedot, protams, domā. Viņš dzied rūpīgi, strādā inteliģenti, spēlē uzmanīgi, kārtīgi plānojot vakara trajektoriju, lai balss nezaudētu savu sudraboto spožumu līdz finālam. Anna Ņetrebko Leonoras lūgšanās paceļas debesīs, Jonass Kaufmanis emocionāli salauztā dona Alvaro lomā vienmēr stāv ar abām kājām uz zemes. Šis psiholoģiskais kontrasts rada grandiozu, dedzinošu efektu. Operā Likteņa vara Leonora un viņas mīļotais Alvaro duetā dzied tikai sākumā, kad viņi vēl cer būt laimīgi kopā, un finālā, kad ir skaidrs, ka viss beigsies slikti.
Maģistrālās tēmas
Līdzās divām "lokomotīvēm" izrādē ir vēl vismaz divi fenomenāli dziedātāji, kuri padara iestudējumu par ekstraordināru muzikālu un teatrālu notikumu, – izcilais franču baritons Ludoviks Tezjē, kurš atveido Leonoras brāli un Alvaro ienaidnieku donu Karlosu, un leģendārais itāļu bass Ferručo Furlaneto, kurš tēlo klostera priekšnieku tēvu Gvardiano. Šajā operā tenoram ir trīs jaudīgi dueti ar baritonu, savukārt soprānam ir saviļņojošs duets ar basu. "Visi dzied tik ģeniāli, ka mani pat nekaitina laikmetīgais iestudējums!" savam pavadonim čukstēja man blakus sēdošā dāma.
Likteņa varu iestudējis Londonas Karaliskās operas muzikālais vadītājs itāļu izcelsmes britu maestro Antonio Papāno un vācu režisors Kristofs Lojs. Uzvedums tapis sadarbībā ar Nīderlandes Nacionālo operu Amsterdamā, kur pirmizrāde notika 2017. gada rudenī. Stāsta darbība risinās XVIII gadsimta vidū, taču režisors pārceļ to uz XX gadsimta pirmo pusi, periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Kristofs Lojs saglabā vēstījuma skaidrību. Operas sākumā dons Alvaro nejauši kļūst par Leonoras tēva marķīza di Kalatravas nāves vaininieku. Mirstot tēvs nolād meitu. Leonoras brālis alkst atriebības – viņš apsola izrēķināties ar Alvaro. Stāstā ir izteikta rasisma tēma: marķīzs di Kalatrava necieš Alvaro, jo viņš ir peruāņu metiss.
Režisors akcentē divas maģistrālās tēmas – likteni un reliģiju. Kā pārdabisks spēks ietekmē un maina dzīves gājumu? Kur ir robeža starp sakritībām, nejaušībām un likteni? Kas vispār ir liktenis – mākslīga konstrukcija vai ideja, kas tiek izmantota, lai attaisnotu visu slikto, kas notiek dzīvē? Kā reliģija (katolicisms) palīdz cilvēkiem, kuri operā tik bieži vēršas pie Dieva, tikt galā ar savām traģēdijām?
Varone bez rakstura
Anna Ņetrebko raksturo Leonoru kā nelaimīgu, skumju un dramatisku varoni – tāda viņa ir kopš bērnības. "Jaunībā viņa gribēja atstāt ģimenes mājas, taču neizdarīja to. Leonora nebija gatava pamest tēvu, kuru mīl, iespējams, vairāk nekā Alvaro. Viņa svārstās starp divām mīlestībām un nespēj izdarīt izvēli. Liktenis visu izšķir Leonoras vietā," saka dziedātāja. "Alvaro iemieso to, kā viņas dzīvē nav bijis, taču tās ir Leonoras fantāzijas. Viss, kas ir saistīts ar Alvaro, ir miglā tīts – tas ir kaut kas sirreāls, tā drīzāk ir Leonoras iztēle un cerība nekā patiesa mīlestība," piebilst māksliniece.
"Mani brīdināja, ka šī loma ir sarežģīta, taču man tā nešķiet. Es to neuzskatu par pārāk prasīgu partiju. Protams, tā ir jādzied skaisti. Vokāli šajā lomā jūtos ērti, man nav jāforsē balss. Mūzikā ir daudz bel canto un mezza voce – es mīlu šo operu no pirmās nots līdz pēdējai. Leonoras nāves aina ir tik skaista!" secina Anna Ņetrebko, kura paplašina repertuāru ar aizvien dramatiskākām lomām.
"Es neesmu dramatiskais soprāns. Esmu soprāns. Atveidoju varones, kuras jūtu un saprotu. Tās lomas, kuras manai sirdij ir svešas, es nedziedu. Leonorai Likteņa varā nav izteikts raksturs, šo lomu veido monologi, kuri ir aizkustinoši un traģiski, tajos atbalsojas viņas ciešanas. Tas ir nevis raksturs, bet dvēsele, kas skaisti cieš. Šis tēls neparedz aktīvu, intensīvu tēlošanu – kā, piemēram, lēdija Makbeta. Šīs lomas ir divi pretpoli, tāpēc tās mani fascinē," apgalvo Anna Ņetrebko.
Garderobes uzlabošana
Opera Likteņa vara ir Džuzepes Verdi brieduma gadu darbs. To 1860. gadā viņam pasūtīja Sanktpēterburgas Lielais jeb Akmens teātris. Tajā laikā Verdi jau bija populārs un turīgs komponists, par starptautiskiem hitiem bija kļuvušas operas Rigoleto, Trubadūrs un Traviata. Verdi daudz ceļoja, izjuta franču mūzikas un kultūras ietekmi.
Tuvojoties 50 gadu vecumam, viņš pat apsvēra iespēju vairs nekomponēt operas: "Man jau pietiks. Ceru, ka mūza mani ir atstājusi uz visiem laikiem." Komponists vēlējās baudīt mierīgu dzīvi laukos, taču viņam bija nepieciešami līdzekļi villas rekonstrukcijai. Viņa sievai Džuzepīnai Streponi bija apnikusi provinces vide, un viņa ļoti gribēja doties uz Sanktpēterburgu. Verdi nespēja atteikties no 60 000 franku honorāra un visu ar operas tapšanu saistīto izmaksu segšanas, tāpēc piekrita Krievijas teātra piedāvājumam.
Komponists pabeidza Likteņa varas komponēšanu 1861. gada rudenī un kopā ar Džuzepīnu devās uz Sanktpēterburgu caur Parīzi, kur viņam bija jāsaņem īpaši Krievijas vizītei šūts ziemas uzvalks. Džuzepīna braucienam gatavojās vairākus mēnešus, galvenokārt uzlabojot savu garderobi. Viņas virsdrēbes tika siltinātas ar kažokādām, un tērpos tika iestrādātas papildu oderes. Verdi ar dzīvesbiedri visvairāk uztraucās par aukstumu, kas viņus sagaida Sanktpēterburgā.
Izrādes mēģinājumu procesā Verdi saprata, ka dziedātājiem nav pa spēkam izpildīt viņa mūziku (tādu dziedātāju kā Ņetrebko un Kaufmanis nekad nav bijis daudz!). Viņš pat gribēja lauzt līgumu ar teātri. 1862. gada rudenī komponists atgriezās Sanktpēterburgā, pirmizrāde notika 10. novembrī. Ceturto Likteņa varas izrādi apmeklēja Krievijas imperators Aleksandrs II, kurš uzņēma Verdi savā ložā un pasniedza viņam goda ordeni.
Nākamajos gados Verdi turpināja uzlabot partitūru – patlaban visvairāk izplatīta ir Likteņa varas otrā redakcija, kuru komponists sagatavoja 1869. gada pirmizrādei Milānas Teatro alla Scala (Londonā skan šī versija).
Vai dzirdat Aīdu?
Muzikologi uzsver, ka Likteņa vara nav tipiska Verdi opera. Pats autors to kvalificējis kā "ideju operu". Viņu interesēja stilistiski eksperimenti, tāpēc partitūrā ir izmantotas dažādas muzikālās valodas, kuras savieno likteņa motīvs.
Likteņa vara ir tilts uz nākamajiem Verdi šedevriem. Leonoras monologos var saklausīt frāzes, kas ir līdzīgas Aīdas dziedājumam (opera Aīda tapa gandrīz desmit gadu pēc Likteņa varas pirmās versijas). Diriģents Antonio Papāno norāda, ka Likteņa varā ir jaušama gan Vinčenco Bellīni bel canto operu, gan Friderika Šopēna noktirņu un balāžu, gan Ludviga van Bēthovena klavierkoncertu, gan Roberta Šūmaņa un Pētera Čaikovska opusu ietekme.
Londonas Likteņa vara ir paraugdemonstrējums Verdi opermūzikas interpretācijā. Vai ažiotāža ir pamatota? Bez šaubām. Annu Ņetrebko un Jonasu Kaufmani šajā izrādē varēs dzirdēt vēl tikai 2. un 5. aprīlī. Pārējos datumos tiks piedāvātas citas solistu kombinācijas: Anna Ņetrebko un Jusifs Eivazovs (29. martā), Ludmila Monastirska un Jonass Kaufmanis (9. un 12. aprīlī), Ludmila Monastirska un Jusifs Eivazovs (17. un 22. aprīlī).
Likteņa varas ierakstu, kas Londonā taps 2. aprīlī, 11. aprīlī plkst. 19 varēs noskatīties Rīgas kinoteātrī Cinamon un Liepājas kinoteātrī Balle (biļetes maksā EUR 10,50).
Likteņa vara
Diriģents Antonio Papāno, režisors Kristofs Lojs
Londonas Karaliskajā operā līdz 22. aprīlim
www.roh.org.uk