Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Dusēšu prīmulas ziedam pie krūts. Uldis Rudaks sarunājas ar Juri Simanoviču

Juris Simanovičs ar savu grupu Bērnības milicija izdevis minalbumu Apokrifi, drīzumā sola soloierakstu un turpina saimniekot krogā Aleponija

Ernesta Birznieka-Upīša ielā dažu minūšu gājienā no Rīgas Centrālās staci­jas ir divstāvu koka māja bez uzrakstiem, tās lo­giem atveroties, reiz pa visu ielu skanēja Dzelte­no pastnieku mūzika dzī­vajā izpildījumā, un ga­rām neviens nevarēja pa­iet. Izveidojās pūlis, kas Aleponijas jaunās zāles atklāšanas pārpildīto koncertu klausījās ārpusē, un trolejbusiem nācās piebrem­zēt, lai to apbrauktu. Ingus Baušķenieks toreiz pat neskopojās ar komplimentu, uz skatuves nosaucot šo vietu par visjaukā­ko, kur nācies koncertēt. Telpas formas un koka sienas nodrošina labu akustiku, atmosfēra koncertos Aleponijā ir līdzīga tai, kāda kādreiz valdīja Stabu ielas Sakso­fonā, – cilvēki te patiešām izbauda mūzi­ku, nevis vienkārši dzer un pļāpā ar dzīvo pavadījumu fonā.

Kopš tā laika te notikuši daudzi, arī pa Eiropu ceļojošu ārzemju mūziķu koncerti – tie parasti piesakās paši, jo ziņas par la­bām vietām izplatās ātri. Arī citos vakaros eja uz pagalmu pārpildīta ar Rīgas bohē­mas alkstošo apmeklētāju divriteņiem. Iekšā aiz letes nereti ir sastopams namatēvs Juris Simanovičs, kurš jau gandrīz divdesmit gadu mūzikas cienītājiem pa­zīstams kā ģitārists un dziedātājs no gru­pas Bērnības milicija, kas nelutina savus cienītājus ne ar jauniem ierakstiem, ne koncertiem pārāk bieži, katru no tiem pa­darot par veselu notikumu. Tāpēc tagad ir jāatskan sen gaidītām fanfarām – minial­bums Apokrifi ir klāt! Bērnības milicijā bez Jura Simanoviča un basģitāristes un vokālistes Aigas Preimanes nu jau vairā­kus gadus spēlē arī bundzinieks Aigars Valdmanis un taustiņinstrumentālists Fi­lips Derums.

Dizaina pērles

Bērnības milicijas pirmā – neatkarīgo mūziķu apvienības Tornis 90. gadu sāku­mā izveidotajā studijā Āgenskalna ūdens­tornī ierakstītā – albuma Mūzika dejām (2004) dizainā tika izmantotas sienu ap­dares flīzes, un tā piecpadsmit gadu jubi­lejā Nacionālajā bibliotēkā notikušajā darbnīcā katrs varēja piedalīties pārizdo­tā albuma iepakojuma izgatavošanā, lo­kot un līmējot pie flīzes kabatiņu diskam.

Pēc hronoloģijas nākamais albums Naktī guļot uz muguras (2008) gaidīja sa­vu izdošanu vairākus gadus, un brūnā kartona noformējuma aizdare ar magnē­tiņu turēja to ciet, pasargājot disku no iz­krišanas ārā un pazušanas. Nākamajam pilnmetrāžas albumam Dzeriet van Hute­na kakao (2013) uz vāka bija krievu dzejas klasiķis Vladimirs Majakovskis, un nosau­kuma frāze bija ņemta no viņa poēmas Mākonis biksēs. Jura Simanoviča otrais soloalbums Kā samierināties ar savu ne­nozīmību (2016) jau ar nosaukumu vien pauž autora filosofiju, attieksmi pret pa­sauli un sevi.

"Viena no skaņām ir pilnīgi visas Bērnī­bas milicijas dziesmas, kas saliktas cita uz citas, un tad rodas šāds troksnis, kad at­skaņo tās visas kopā," Juris atklāj, kā ra­dusies viena no skaņām, kas dzirdama vi­ņa soloalbumu ievadošajā instrumentāla­jā skaņdarbā Apsūdzība formālismā. Pēc daudzu domām, tas bija labākais latviešu ieraksts gada nogrieznī. Caurspīdīgās pla­tes iepakojums bija pamatīgs rāmis ar vienā no vairākiem virsmas slāņiem ie­strādātiem vecu vinila plašu lausku gaba­liņiem – dizaina autors ir Ivars Veinbergs. Šī pērle, visticamāk, tiktu pie balvas par gada labāko mūzikas albuma dizainu, ja vien tiktu iesniegta Zelta mikrofonam, bet tā nenotika.

Īpašs Ivara dizains tika solīts arī Apokri­fiem, un tas ilgi tika minēts kā iemesls ie­raksta izdošanas atlikšanai, tāpēc platfor­mā Bandcamp tagad vērojamais melnais kvadrāts ar baltu uzrakstu vienā no izpla­tītākajiem burtu fontiem izskatās pēc vis­parastākās cilvēku čakarēšanas Jura gau­mē, ko droši vien nav piedzīvojis vienīgi Aleponijas kaķis Bruto, bet tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki Juri mīl un pēc viņa tiecas.

Kā darīt nevajadzētu

Kad 2018. gadā Bērnības milicija saņēma uzaicinājumu uzstāties pirmajā festivālā Kartupeļpalma, grupa nebija koncertēju­si divus gadus. Taču tikko iznākušais mi­nialbums Apokrifi ierakstīts jau 2014. ga­dā, tāpēc tā dziesmas ir dzirdētas koncer­tos, un ir pat slēgtas viena otra dzīvē sva­rīgas derības par to, no kura jau iznākušā Bērnības milicijas albuma ir dziesma Tē­tim jāatpūšas, kas gan drīzāk ir drāma vai šausmene ar klausītāja iztēles rokās no­dotu finālu ("Mammu, mammu, uzma­nies, ja tētis neatpūtīsies"), nevis bērnu dziesma, bet arī par to var diskutēt, jo tās ierakstā piedalās bērnu koris, kura dalīb­nieki nu jau arī vairs nav nekādi bērni, jo cilvēku augšanas ātrums noteikti pār­sniedz albuma Apokrifi izdošanas tempu.

"Dažas dziesmas varētu būt vēl vecākas par desmit gadiem. Iesprūda viss, kā tas man regulāri notiek, kad jau esi pavisam tuvu, bet pēkšņi mainās prioritātes un ie­stājas kaut kāda aizture. Mūsu scēnai it kā ierakstiem nevajadzētu būt pārāk perfek­tiem, bet tik un tā gribas slīpēt, it sevišķi mūsdienās, kad to var darīt mājās pie da­tora. It kā jau neviens cits, izņemot pašus mūziķus, visus tos sīkumus neievēros, bet tas tā – perfekcionisms pašu komfortam. Ir nomācoši, ka viss ievelkas, sāk buksēt un tas ietekmē grupas darbību, tāpēc va­jag izdot, kas ierakstīts, lai būtu tā pabeig­tā darba sajūta un varētu sākt domāt par kaut ko jaunu," sniedzot pamācību citiem mūziķiem, kā darīt nevajadzētu, stāsta Ju­ris, kad 2022. gada sākumā tiekamies Ale­ponijā un viņš gatavo tēju.

Pandēmijas pirmā viļņa laikā reiz sasta­pu Juri remontējam arī ēkas otro stāvu, tā­pēc apjautājos, vai viņš tur nav iekārtojis sev mājokli, kur nokrist (lai nav jāšķērso drīzai nolīdzināšanai nolemtais dzelzceļa uzbērums pa ceļam uz mājām Maskačkā), studiju vai radošo darbnīcu. Viņaprāt, tā nav laba doma – turpat, kur strādā, arī dzī­vot, jo tad darbaholisms paņems savās va­žās vēl ciešāk.

Robeža aiz muguras

Juri viegli atpazīt pēc balss, kas izklausās tāda kā nobijusies vai sakautrējusies, it kā taisnojoties par kādu tikko izdarītu ne­darbu. Šogad arī Rīgā beidzot gaidāmās grupas The Cure vokālista Roberta Smita balss vienmēr šķiet kā uz raudāšanas un izmisuma robežas, savukārt Jura balsī var saklausīt, ka šī robeža jau ir aiz muguras un tagad situācija strauji jārisina, citādi pavisam noteikti notiks kaut kas ļauns. Tāpēc tā ir tuva vai visiem, kas kaut reizi dzīvē ir bijuši spiesti par kaut ko taisno­ties, kad tikuši apcelti vai uzbrucēju priekšā kādā tumšā ielā nācies izgriezt uz āru kabatas, lai pierādītu, ka tajās nekā nav. Arī Jura dziesmu teksti pēc noskaņas ir atbilstoši balss tembram, kas latviešu mūzikā ir unikāls – pirms viņa nevienam tāds nav bijis, jo pastāvējis nerakstīts li­kums, ka skatuves māksliniekam vienmēr ir jāizklausās pārākam par klausītājiem, lai viņus uzmundrinātu un izklaidētu (bieži tiek lietots jēdziens "apmeklētājus priecēs"). Publikai patīkot elku uz skatu­ves dievināt, un gribas viņam līdzināties.

Noskrandušā džemperī, tikpat nonēsā­tos zābakos, aizsvīdušās brillēs un friziera pieskārienus, šķiet, nekad nejutušiem blondiem matiem, Juris drīzāk atgādina nabaga studentu no pagājušā gadsimta pirmās puses, nevis skatuves zvaigzni. Ta­ču arī tas var kļūt par tēlu. Tāpēc pie populārās mūzikas klišejām pieradušajai Mikrofona ierakstu vadītājai Elitai Mīlgrā­vei nebija saprotams, ar ko gan grupa Bēr­nības milicija izpelnījusies godu koncert­zālē Palladium 2011. gada rudenī iesildīt tolaik slavenās angļu grupas Kaiser Chiefs koncertu. Iespējams, tas arī ir bijis viens no iemesliem, kāpēc ne Bērnības milici­jas, ne Jura Simanoviča soloalbumi paras­ti nav iesniegti mūzikas ierakstu gada bal­vai Zelta mikrofons. Jo ko gan teiktu cilvē­ki, kuri visu spēj uztvert tikai tieši, kad vi­ņi ienāktu Aleponijā un ieraudzītu uz sie­nām senu gleznu reprodukcijas, kurās re­dzami raudoši bērni? Tepat arī grupas JU­UK mūziķa Oskara Jansona atnestais pir­mās Latvijas brīvvalsts plakāts Ar darbu un atturību pie turības, kas rāda atturīb­nieka saimniecību, kurā desmit gados uz­celta māja un iekopts dārzs, un turpat blakus redzama dzērāja saimniecība, ku­rā nekā nav, – esot pelnījis tikpat, bet visu nodzēris. Juris to dēvē par funkcionālo al­koholismu, jo par darbaspēju zudumu no dzeršanas tur nekas nav teikts.

Par hipsteru perēkļiem

Andris Grandbergs, viens no iepriekšmi­nētās neatkarīgo mūziķu apvienības Tor­nis aktīvistiem, grupai Bērnības milicija piedēvē hipsteru kustības ievazātāju jeb perēkļa statusu Latvijā. Iespējams, viņam ir taisnība, jo viss svaigais parasti tiek pār­ķerts, gadiem ilgi ekspluatēts un ar laiku kļūst kaitinošs. Juris to nedara apzināti – vienkārši tā sanāk, un, ja cilvēkiem patīk, viņš parausta plecus, kaut ko norūc, kaut­rīgi pasmaidot, un turpina tādā pašā garā. Tāpēc arī sarunā par savu mūziku viņš neprot izstāstīt, ko pauž savās dziesmās, – katram pašam jābūt galvai uz pleciem. "Mums nav tik daudz resursu, un varbūt mums arī nemaz nevajag mēģināt iedziļi­nāties citam citā, jo tad mēs vispār vairs nevarētu savā starpā vienkārši sarunāties. Galvenais ir iemācīties cienīt atšķirības citu domāšanā, un tas nav tik vienkārši. Ir viegli padoties niknumam un nepatikai," saka Juris.

Viņa dziesmās ir daudz tādu tēmu, kas vienam otram varētu likties nepieņema­mas, piemēram, vardarbība ģimenē. "Vienmēr atradīsies kaut kāda, manuprāt, nesaprātīgā puse, bet tad jau būtu jāaiz­liedz arī visas Kventina Tarantīno filmas. Franču režisors Fransuā Trifo ir teicis, ka nevar uzņemt filmu pret karu, jo jau tajā brīdī, kad radi filmu, tu kaut kādā veidā heroizē karu. Pat ja tā ir pretkara filma, tā­pat uz lielā ekrāna būs redzams, kā cilvēki karo, tātad tas tiek popularizēts. Tomēr nevar par to arī nerunāt. Vai tad, ja nevei­dosim filmas par karu, kara vairs nebūs? Tā arī nav. Karš ir bijis vienmēr, un arī var­darbība ģimenē pēkšņi nepazudīs. Varam jau arī vienkārši paklusēt, var arī nebūt mākslas vispār."

Lai vēlreiz dotu iespēju kādam sevi no­dēvēt par hipsteru sērgas karognesēju, Ju­ris rāda tikko nopirkto podziņtelefonu Cat, ko viņš sauc par dumjruni, kas do­māts kā antonīms viedtālrunim. Tas ir triecienizturīgs, toties bez interneta. "Pro­tams, internets daudz laba izdara, bet mēs īsti nemākam līdz galam to izmantot un ļaujam, lai ar tā palīdzību izmanto mūs. Internets atstāj uz mums globalizā­cijas nospiedumu – mums ir tie paši kon­flikti, kas citur pasaulē. Politika, populisms, feminisms – ideoloģiskajā cīņā ru­nājam par tām pašām lietām, kas ameri­kāņiem bija aktuālas pirms gada vai di­viem. Jebkurai tehnoloģijai ir ēnas puses, kas izlien ārā lēnāk nekā labums. Tas pats ir ar automašīnām – varam pārvietoties, bet tās piesārņo dabu. Jādomā kaut kur pa vidu. Nav jāizmet ārā, bet nav arī jāliek uz pjedestāla kā tāds dievs," prāto Juris.

Šogad Zelta mikrofonam nominēts al­bums ar Vladislava Nastavševa un Toma Auniņa dziesmām Nacionālā teātra izrā­dei Asins kāzas. Arī Jurim ir dziesmas ar Federiko Garsijas Lorkas vārdiem, rakstī­tas Martas Elīnas Martinsones diplom­darba izrādei – arī Asins kāzas. Septiņas dziesmas, ko izrādē izpildīja aktieri, gan neesot ierakstītas, tāpēc, izņemot dažas reizes 2014. gadā, kad izrāde bijusi skatā­ma, nav dzirdētas. "Man patīk uzdevumi. Pašam sev ir grūtāk tos izvirzīt, bet kād­reiz sanāk. Mūzikas rakstīšanai var būt arī kāds racionāls pamats. Īstie komponisti taču tā strādā. Es vairs neesmu tāds ro­mantiķis, kuram šķiet, ka jāraksta tikai tad, kad sirds plīst, – tā es vairs nedomāju. Bieži vien pat tas, ka emociju ir daudz, traucē precīzi nodot vēstījumu. Pats to jū­ti, bet mūzikā tas nenolasās. Un kā es va­ru zināt, ka klausītājs sajūt to pašu, ko es gribēju nodot? Varbūt cilvēki galā saprot kaut ko pavisam citu? Tas tāpat kā ar saru­nu: tu pasaki kaut ko, bet vai otrs ir sapra­tis tieši to, ko mēs domājam, vai precīzi esam nodevuši to ziņu? Vēl ir jautājums, vai cilvēks pietiekami uzmanīgi ir klausī­jies, lai precīzi saprastu. Un tad vēl interpretācija, kas var aizvest pavisam citā vir­zienā."

Pandēmijas albumi

"Dusēšu prīmulas ziedam pie krūts/Ka­menes medu kur sūc..." – šie vārdi paliku­ši atmiņā no Bērnības milicijas pēdējo ga­du koncertiem, jo ir Jurim netipiski maigi, un nu Ariela dziesma ievada albumu Apokrifi, beidzot atklājot ne vien tās no­saukumu, bet arī vārdu autoru. Tas ir vēl viens klasiķis – Viljams Šekspīrs –, bet tā gluži neesot, ka Juris ir īpaši iedziļinājies vairāk nekā pirms četriem gadsimtiem dzīvojušā un joprojām aktuālā angļu dzejnieka un dramaturga daiļradē, lai ta­gad apspriestu visus viņa darbus un ana­lizētu dažādus viņa mūžīgo drāmu iestu­dējumus.

Drīz gaidāms jauns Jura soloalbums Mīlestības metastāzes: "Ir jau ierakstīts, bet vēl jāpabeidz kaut kādas astītes, kas palikušas, – miksēšana un māsters. Vēl di­zains, protams, kas parasti mums ir lielā­kais klupšanas akmens. Man bija drūmu­ma pilns periods pagājušā gada janvārī un februārī, toties pietika laika kaut ko darīt, tādā veidā aizbēgot no pandēmijas domām. Tagad jau ir tāds jēdziens – pan­dēmijas albumi. Visi jau izdevuši, bet es, kā vienmēr, esmu pusgadu vai gadu aiz­kavējies. Taču būs! Man vēl dators nobru­ka – šķita, ka pazuduši visi ieraksti. Tā to­mēr nebija, bet vajadzēja no jauna insta­lēt visas programmas, tas man īpaši ne­padodas, jo kaitina, bet es to izdarīju. Un varbūt pabeigšu – vai nu tagad, vai pēc desmit gadiem." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja