Lai būtu saprotamāk, minēšu stipri pretējas sajūtas, kas mani pārņēmušas pēdējā laikā. Viena no tām bija marta beigās notikušā pasākuma Avīzes nosaukums raisītā vilkme. Tas bija jaunā avangarda notikums, kurā, dažādos vēsturiskos un ne tik senlaicīgos kostīmos tērpti, uzstājās virkne jaunu cilvēku, un viņu veikums bija aizraujošs. Viņu literārie izdevumi – katrs citāds, jo dažādu redaktoru veidots, – jau lasot pierādījās kā katrs savas iztēles, intuīcijas, prāta veidojumu un sajūtu plūsmā ierauts.
Skaidrs, ka, salīdzinoties pēc gadiem, es nekādi nevarētu ietilpt šajā vecuma kopienā. Un tomēr mani šīs norises aizrāva daudz dziļāk nekā vairāki "pensionāram atbilstošākas" domāšanas paraugi. Lūk, nesen sociālajos tīklos mani uzaicināja draudzēties Aizsargu organizācija. Es paskatījos tās mājaslapā: patiesi – daudzi šajās lappusēs attēlotie cilvēki noteikti piederēja pie manas vecuma grupas. Taču intereses par vēsturiski politiskām, daļēji militārām norisēm nejutu nekādas. Es viņus saprotu tādā ziņā, ka man nav nekas pretī, ja cilvēki aizraujas ar sev interesantām lietām un cenšas tajās iekļauties, bet ne jau obligāti tāpēc man pašam būtu jāiesaistās tādā procesējumā.
Es reizēm mēdzu aizrautīgi pētīt man svešas apziņas parādības. Ir neparasti un ielīksmojoši nojaust, cik mēs esam atšķirīgi. Cik pasaule ir plaša! Un tas, ka pasaule mums šķiet katram īpaši iederīga un tajā mēs domājam katrs pa savam, – tas nevis atgrūž, bet aizrauj!
Vai kāds no šiem brīžiem nesavienojamiem pasauļu iekšējo kustību virzieniem ir īsti saistāms ar atbildību pret patieso? Manuprāt, īstā sevis apliecināšana un atbildība par tās patiesumu nekādi nav saistāma ar kāda laika vai nelaika politisko standartu.
Esmu atbildīgs par šo apgalvojumu. Es gribu dzīvot pasaulē, kas ir noslēpums, kurš ir jārisina vienmēr. Skaidrs, ka šāds apgalvojums ir paradoksāli pretrunīgs, jo neviens cilvēks sev saprotami un atbilstīgi nespētu eksistēt, nesimbolizējot apkārtējo īstenību brīdim atbilstošos simbolos un to konstrukcijās. Taču šādas shēmas nedrīkst ieslodzīt manu apziņu savos nepārkāpjama totalitāra absolūta mūros! Neatbilstības paradokss norāda uz reālo bezgalību manī un pasaulē ārpus.
Es atbildu par solījumu: nekad nenovilkt nemainīgas robežas. Ja es to sev uzkrautu, tās būtu manas radītgribas spēju beigas. To var atļauties tikai cilvēki, kuriem sevī vērsts spaids liek sludināt absolūtus, kuri spiesti un gatavi citus ar varu izrīkot pielāgoties nemainībai vai iekļauties vienvirziena protestos. Zinu, ka daudziem šāda idejiska ievirze nederēs. Bet man ir pētnieka daba, un tai nav būtisks neviens, kurš sevi kaut kā ieslodzījis neatceļamā uzskatā.
Man svarīgs ir tas, kas jāatrisina.
Svarīgs ir tas, kas manas dzīves laikā varbūt nekad netiks atrisināts.
Vissvarīgākais ir tas, ko atrisināt vispār nav iespējams.