Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Baroks un romantisms Eiropas Ziemassvētkos

Koncentrējoties uz klasiskām vērtībām, festivāls Eiropas Ziemassvētki arī šogad sniedzis izvērstu un gana interesantu koncertprogrammu kopumu. Tā nozīmīgu daļu pārstāvot 18. gadsimta garīgajai mūzikai (iepriekš – pārsvarā Mocarts un Haidns, šoreiz – galvenokārt Bahs un Hendelis), festivāla rīkotāji nav piemirsuši arī simfoniskos un kamerdarbus, Eiropas Ziemassvētkos līdz ar to uzstājoties gan VAK Latvija, viesmāksliniekiem no Igaunijas un Latvijas Radio korim, gan arī Valsts kamerorķestrim Sinfonietta Rīga un baroka orķestrim Collegium Musicum Rīga.

Koncertos svētā Jāņa baznīcā 2012. gada 18. decembrī un Spīķeru koncertzālē 21. decembrī tad nu varēja pārliecināties par atskaņotāju sekmēm baroka un romantisma mūzikas interpretācijās – pirmajā no tiem izskanēja Johana Sebastiāna Baha Augstā mesa, bet otrajā – Fēliksa Mendelsona stīgu oktets un Pētera Čaikovska stīgu sekstets Atmiņas par Florenci.

Mesu si minorā, monumentālās ieceres un emocionālā vēstījuma dēļ sauktu arī par Augsto mesu, Bahs komponējis ilgi un pakāpeniski, vispirms – 1724. gadā – uzrakstot Sanctus, deviņus gadus vēlāk sekoja Kyrie eleison un Gloria, bet galīgo veidolu visa muzikālā liturģija ieguva vien neilgi pirms Baha dzīves izskaņas. Pirmoreiz pilnā apjomā to atskaņoja vairāk nekā gadsimtu pēc komponista mūža beigām, un arī tagad Augstās mesas, tāpat kā, piemēram, Mateja pasijas, parādīšanās koncertrepertuārā vienmēr ir ievērības cienīgs notikums. Diemžēl jāraksta, ka pašam atskaņojumam šādus vārdus veltīt nevarēja. Lai arī visā apjomīgās partitūras lasījumā bija rodami arī nenoliedzami izteiksmīgi brīži un visnotaļ augstas mākslinieciskās kvalitātes apliecinošas epizodes, kopumā tomēr interpretu sniegums nevēstīja par spožām muzikālām virsotnēm, gluži otrādi – ik pa laikam tas radīja diezgan amatierisku iespaidu.

VAK Latvija un baroka orķestra Collegium Musicum Rīga priekšgalā 18. decembra koncertā stājās Saimons Mērfijs. 1973. gadā dzimušais austrāliešu diriģents patlaban dzīvo Nīderlandē, vada Hāgas baroka orķestri un savā interpreta darbībā pievērsies galvenokārt vēlīnajam barokam un klasicismam. Neraugoties uz to, viņa vadītais atskaņojums neliecināja par dziļu Baha mūzikas izpratni un spilgtām diriģenta dotībām – lai gan tieši baroka mūzikas lasījumos parasti īpašu uzmanību koncentrē uz skaidru artikulāciju un detalizētu nianšu noslīpētu atveidojumu, Saimona Mērfija žesti bija nekonkrēti un pavirši. No tā izrietēja arī nākošā nelaime – emocionāli individualizētu un oriģinālu saturisko nostādņu trūkums, korim Baha mesā ietvertos dramatiskos pārdzīvojumus, traģiskās atklāsmes un liriskās vai līksmās noskaņas atainojot prasmīgi un godprātīgi, taču suģestējošiem muzikāliem atradumiem un viengabalainai mākslinieciskai koncepcijai izpaliekot. Nevar teikt, ka diriģents necentās – piemēram, dziedājumam Crucifixus viņš piešķīra izteikti klusinātu un intravertu veidolu, tam sekojošo Et resurrexit izvēršot sevišķi straujā un aktīvā plūdumā; nelaime vienīgi tā, ka šāds kontrasts izklausījās apzināti iemācīts, nevis iekšēji izdzīvots.

Baroka orķestra Collegium Musicum Rīga iesaistīšanos Augstās mesas interpretācijā bija grūti nosaukt par patiesi profesionālu. Lai gan orķestra specifika – senās mūzikas autentisks atskaņojums ar pēc iespējas atbilstošu instrumentāriju – un paša diriģenta pieredze ļautu cerēt, ka tagad nu mēs dzirdēsim dzidru un tīru, no romantiskā laikmeta uzslāņojumiem atbrīvotu mūziku, realitāte izrādījās ne tuvu tik valdzinoša, par barokālu skanējumu liecinot vien stilistiski precīzai artikulācijai un matētiem tembriem. Ņemot vērā pastāvīgās Collegium Musicum Rīga problēmas ar intonāciju, ritmiku, kaut cik saistošu tembrālo kopainu un emocionālo kolorītu, īsti pārliecinoši orķestris ieskanējās vien atsevišķos krāšņos kāpinājumos un lirisma caurstrāvotās ainās, vai arī pāris Kristīnes Stumbures, Kristīnes Kupčas un Dmitrija Maksimova spēlētās soloepizodēs. Citkārt orķestra priekšnesums raksturojams labākajā gadījumā kā tīri pieklājīgs, bet sliktākajā – kā gauži žēlīgs, zemāko punktu sasniedzot Paula Putniņa dziedātajā ārijā Quoniam tu solus sanctus, kur visiem tajā iesaistītajiem mūziķiem nācās pamatīgi nopūlēties, lai vispār tiktu līdz galam.

Visbeidzot – solistu ansamblis, saudzīgi sakot, neaizrāva. Vislabāko iespaidu šeit atstāja Inga Šļubovska, kura tomēr Baha mūzikā nejutās tik brīvi kā romantisma autoru darbos, un tas pats attiecināms uz Ievu Ezerieti salīdzinājumā ar viņas panākumiem laikmetīgajā skaņumākslā. Gan samērā epizodiskā Dārtas Treijas uzstāšanās, gan izvērstākie Sergeja Jēgera dziedājumi nepacēlās pāri vidusmēram, taču Paula Putniņa un Viestura Jansona dalība vokāli simfoniskos darbos, īsi runājot, ir lieks balasts. Arī noslēguma secinājumos lieki neizplūdīšu – pirmkārt, tāda paša līmeņa atskaņojumu, piesaistot vairākus desmitus profesionāli izglītotu koristu un nedaudz patrenējoties, spētu panākt jebkurš mūzikas vidusskolas orķestris, otrkārt, labāku Augstās mesas interpretāciju par Saimona Mērfija versiju neapšaubāmi radītu gan Māris Sirmais un Sigvards Kļava, gan Ainārs Rubiķis un Kaspars Putniņš.

Trīs dienas vēlāk festivāla Eiropas Ziemassvētki ietvaros Spīķeru koncertzālē uzstājās divi dažādi Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mūziķu kameransambļi, atskaņojot Fēliksa Mendelsona oktetu stīgu instrumentiem (vijolnieki Anti Kortelainens, Aleksejs Bahirs, Ivars Brīnums un Baiba Biezā, altisti Ineta Abakuka un Pēteris Trasuns un čellisti Kārlis Klotiņš un Madara Norbūte) un Pētera Čaikovska stīgu sekstetu Atmiņas par Florenci (vijolnieces Marta Spārniņa un Līva Plociņa, altistes Zane Kalniņa un Inese Staša un čellisti Ēriks Kiršfelds un Māra Botmane). Šī koncertprogramma raisīja interesi jau tādēļ vien, ka tajā iekļautie romantisma meistaru darbi Latvijā nav bieži spēlēti, turklāt pieder pavisam atšķirīgiem muzikālās jaunrades periodiem – oktetu Mi bemol mažorā Mendelsons radīja sešpadsmit gadu vecumā (bet aiz muguras jau bija Pirmā simfonija un vairāki desmiti mazāka apjoma darbu), savukārt Atmiņas par Florenci tolaik piecdesmit gadus vecais Čaikovskis rakstījis tūlīt pēc Florencē tapušās operas Pīķa dāma, un tajā patiešām vairāk saklausāmi nevis Itālijas pilsētā rodamie kultūras un dabas iespaidi, bet gan Hermaņa un Lizas bojāejas izsaukto pārdzīvojumu pēdas. Mūziķu sniegtās interpretācijas kopumā arī atbilda abu opusu savstarpēji kontrastainajai ievirzei stilistikas un rakstura ziņā, dažādu iemeslu dēļ vienlaikus tomēr atstājot pāris mazāk spilgtus priekšstatus.

Mendelsona stīgu oktets pats par sevi neizsauca īpašas jaunatklāsmes – četrdaļīgā partitūra uzrakstīta profesionāli meistarīgi, taču konvencionālā skaņu valodā paustās melodiskās intonācijas, harmoniskās struktūras un poētiskie atradumi nedz īsti uzrunāja, nedz sajūsmināja. Toties par veiksmīgāko un pārsteidzošāko skaņdarba iezīmi jānosauc intensīvais un izteiksmīgais muzikālās formas un radošās domas plūdums, kurš klausītāju piesaista jau no paša sākuma un liek ar neatslābstošu uzmanību sekot gan pirmās daļas izvērstajam izklāstam, gan arī tai sekojošās Andante melanholijai, skerco graciozitātei un fināla izsmalcinātībai. Astoņu kamermūziķu ansamblis vispārliecinošāk iedzīvināja tieši šo māksliniecisko parametru – harmoniskā un brīvi elpojošā formā ietvertu noskaņu un izjūtu plūsmu, tādēļ arī interpretu sniegtais priekšnesums jānosauc par muzikālu panākumu, lai gan tembri vijolēm brīžiem šķita pārlieku spalgi, citiem instrumentiem – pārāk blāvi, un dinamiskie kontrasti varēja būt diferencētāki.

Kā līdzvērtīgs sasniegums jāraksturo Pētera Čaikovska opusa Atmiņas par Florenci interpretācija. Arī šeit palika iespaids, ka skanējuma toni varētu veidot daudzkrāsaināku un noapaļotāku – lai gan pirmās vijolnieces Martas Spārniņas radītajam skaniskajam veidolam jāvelta daudzi atzinīgi vārdi, visspēcīgāk atmiņā tomēr iespiedās Ērika Kiršfelda spēlētā soloepizode cikla trešajā daļā. Taču pārējie atskaņojuma rakursi patiesi pārliecināja – atskaņotāju veidotā formas dramaturģija apliecināja gan teicamu muzikālo izjūtu un intuīciju, gan loģisku sapratni, turpretī skaņdarbā ietverto emociju iedzīvinājums izvērtās plastisks, kontrastains un kolorīts, precīzi atklājot Čaikovska cikla ievirzi, kur frāze Atmiņas par Florenci ir ne tik daudz virsraksts kā segvārds, aiz pāris itālisku valšu motīviem slēpjot gan psiholoģisku introspekciju, gan slāviskas intonācijas.

Noslēgumā šoreiz jāpiemin vispārzināmais fakts, ka Spīķeru koncertzāle ir stipri nepiemērota kamermūzikas priekšnesumiem, un šāda akustiskā telpa mūziķu spēles tembrāli dinamiskās kvalitātes vienīgi nonivelēja. Un turpat jāatgādina arī par publikas pārpildīto zāli (neraugoties uz to, ka vienlaikus tā paša festivāla ietvaros skanēja arī ainas no Hendeļa oratorijas Mesija) un garo klausītāju rindu pie svētā Jāņa baznīcas piecpadsmit minūtes pirms Baha Augstās mesas sākuma. Nenoliedzami, ka viņi visi ir pelnījuši jaunu, pietiekami ietilpīgu koncertzāli, kurā varētu pienācīgos apstākļos atskaņot gan monumentālas kora mūzikas partitūras ar orķestra un ērģeļu pavadījumu, gan arī kameransambļiem rakstītos skaņdarbus. Cerams, ka paredzamā nākotnē šāds brīdis beidzot pienāks.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja