Pirms dažiem gadiem, kad šaipusē atvērās tālo zemju mākslinieku koncertu slūžas, par tādiem lielajiem kā Igijs Pops, Niks Keivs, Lorija Andersone vai Džeimss Brauns vēl kādu laiku nesapņojām, bet nu jau viņi visi ir atceļā no šejienes. Pēdējais nu jau droši, ka uz neatgriešanos…
Bez konkrēta adresāta
Bobs Dilans, kuru līdz šim man laimējies skatīt vaigā vien Roskildes festivāla milzīgās skatuves pustumsā, šovakar uzstāsies Tallinā, kas ir tik tuvu, ka grēks neaizbraukt, kaut Dilanam piemīt maģiska spēja nokļūt mums tuvāk ar savām dziesmām, pat ja tās dzirdam pirmoreiz. Iespējams, tās pat nav tikai dziesmas, bet vēstules bez konkrēta adresāta, kas ceļo bez pasta. Vai īpašs viņa personas starojums, kas autobiogrāfiskās grāmatas Uzticīgā autorei Mariannai Feitfulai ar zināmu bijību lika pret Dilanu izturēties jau sešdesmitajos gados, par spīti tam, ka viņa bija pietiekami rūdīta attiecībās ar daudzām slavenībām.
Vairogs un ierocis
Tikpat maģiska kā citiem kāda taustāma talismana nēsāšana kaklā ir daudzu dziedātāju izvēle, iekļaujot savās obligātajās programmās kādu Dilana dziesmu. Vai — tieši otrādi — citu bijība, tām tomēr neiedrošinoties pieskarties, lai nezaimotu. Un atkal jautājums: ko nezaimotu? — Dilana dziesmas vai sevi, ja nejutīsies cienīgs, to dziedot, vai kaut ko sev nolaupījis, nedziedot.
Un autora dēvēšana ierastā mārketinga valodā par amerikāņu rokmūzikas vai kādu citu — kaut vai eiromāņu — leģendu, ir viņa ielikšana kaut kādos rāmjos, kuros Dilans vairs nebūtu Dilans.
Knockin" on Heaven"s Door ir dziedājuši Bobs Marlijs, Rodžers Voterss, Ēriks Kleptons, Braiens Ferijs, U2, The Sisters of Mercy, Guns N"Roses, savukart Like A Rolling Stone atzīta par visu laiku labāko dziesmu mūzikas vēsturē simtpiecdesmit muzikas ekspertu aptaujā, Dilans ir vairākkārtējs Grammy balvu ieguvējs, bet tas viss ir maznozīmīgi, kamēr uz mums caur savām dziesmām runā Bobs Dilans pats.
***
Viedoklis
Pauls Raudeps, laikraksta Diena Galvenās redaktores vietnieks
Savā klasiskajā dziesmā Mr. Tambourine Man Dilans aicina uz bardisku ekstāzi: "Yes, to dance beneath the diamond sky with one hand waving free,/Silhouetted by the sea, circled by the circus sands,/With all memory and fate driven deep beneath the waves, /Let me forget about today until tomorrow." ("Jā, dejot zem dimanta debesīm, vienai rokai brīvi mājot,/Siluets uz jūras fona, cirkus smilšu lenkumā,/Visa atmiņa un liktenis dziļi sadzīti zem viļņiem,/Ļauj man aizmirst šodienu līdz rītam.") Viņa balādes, fantāzijas un himnas jau gandrīz piecdesmit gadu garumā atgādina, ka arī popmūzika var būt kas vairāk nekā gurnu pumpēšana. Seja grumbaina, balss griezīga, bet viņa uzburtās pasaules vēl aizvien ir neredzēti, piesātināti krāšņas.
Klāss Vāvere, šūpuļdziesmu kolekcionārs
Šis būs mans ceturtais Dilana koncerts un, kā daudzi viņa ķertie, esmu
apņēmies tos apmeklēt pēc iespējas vairāk. Garlaicīgi nav, jo viņš
savas dziesmas katrreiz spēlē pa jaunam — mainās melodija, temps,
ritms. Nereti jūtams, ka sākumā publika mēģina apjēgt, kas notiek, kas
tas par gabalu — jo pārsvarā jau visi saprot, ka principā to ir
dzirdējuši, — līdz otrā panta beigās zāli pārņem kolektīvs piepildījums
un atskārsme, ka tā ir Boots of Spanish Leather. Grūti gan prognozēt,
kā būs Tallinā, kur Dilanu droši vien pazīst mazāk nekā Rietumvalstīs.
Cilvēkiem, kas ir dzirdējuši tikai slavenākās dziesmas un grib saprast,
par ko īsti visa šī ņemšanās un Dilana kults. Tas būs garām. Viens gan
— ja Dilans tevi ir pa īstam uzrunājis, tu esi noķēris to viņa maģiju,
pēc tam ir ļoti grūti izjust pat vismazāko interesi par t.s. šovu
kultūru un visu ar to saistīto.