Līdz šī gadsimta sākumam neviens pat necerēja, ka grupa Pixies varētu apvienoties un atkal spēlēt koncertus. Līdzīgi kā ar mūsu pašu astoņdesmito gadu otrās puses kulta grupu Aurora, kas to izdarīja vēlāk un jau krietnu laiku sola beidzot izdot savu pirmo albumu. Taču tas notika – 2004. gadā Pixies pēc vienpadsmit gadu atvaļinājuma atkal sanāca kopā savā klasiskajā sastāvā – dziesmu autors, dziedātājs un ģitārists Frenks Bleks jeb Bleks Frānsiss, soloģitāras dresētājs Džojs Santjago, bundzinieks Deivids Laverings un basiste Kima Dīla, kura reizi pa reizei arī dzied.
Tagad gan notikusi viena būtiska izmaiņa sastāvā – jau Pixies vecajos laikos Frenka un Kimas attiecības bijušas visai saspīlētas, jo viņai gribējies grupas repertuārā iekļaut vairāk savu dziesmu, un 2013. gadā viena no ievērojamākajām roka lēdijām Pixies atstāja, lai pievērstos tikai savai jau 1989. gadā kopā ar māsu Keliju dibinātajai grupai The Breeders, kurā viņa ir dziedātāja, ritma ģitāriste un muzikālā līdere. Kimas Dīlas vietā Pixies uz mirkli bija viena cita Kima, bet drīz vien viņas vietā nāca piemērotāka aizstājēja – argentīniešu izcelsmes basģitāriste Paza Lenčantina ar pieredzi The Smashing Pumpkins līdera Billija Korgana īslaicīgajā grupā Zwan, supergrupā A Perfect Circle un Queens of the Stone Age.
Pixies vārds pēc kolektīva reanimēšanas dažādu festivālu programmās kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, lai dotos turp mīcīties pa dubļiem un slapjām teltīm. Dažam labam šķita, ka šie mūziķi taču ne velna nemāk spēlēt, bet cilvēki nezina, ka tādi Pixies ir bijuši vienmēr, un tā ir viena no viņu unikalitātes šķautnēm. Vienkārši viņus ne katram ir lemts saprast, un pat tie, kuri apgalvo, ka viņiem patīk, īsti nespēj izskaidrot – kāpēc. Tā arī ir atbilde – šie mākslinieki ne ar ko nav salīdzināmi vai ieliekami kaut kādos rāmjos. Nācies Pixies redzēt un dzirdēt jau vairākas reizes, kas vienmēr uzdzinušas tirpas un vēlēšanos šo pieredzi atkārtot – vārdu sakot, izraisījušas atkarību, bet cerības mūziķus sagaidīt Latvijā bija tikpat mazas, kā cerības viņus jelkad un jebkur dzirdēt dzīvajā vēl pirms piecpadsmit gadiem. Atšķirībā no citām vecām grupām, kas apvienojas uz vienu vai pāris turnejām un atkal pazūd, Pixies kopš 2004. gada ir aktīvi un izdevuši divus jaunus albumus Indie Cindy (2014) un Head Carrier (2016), kuriem nav ne vainas.
Alternatīva pūdeļgalvām
Agresīvu un skaļu ģitārrifu cienītājiem, kuriem neskaitāmās astoņdesmito gadu angļu un amerikāņu garmataino pūdeļgalvu hārdroka grupas bija piegriezušās, jo tās spēlēja pārāk taisni un visas bija vienādas. Tiem, kuri jutās panki sirdī, bet visu labāko no septiņdesmito gadu beigām jau bija pārklausījušies un gribēja savās galviņās ieviest kaut kādu vismaz šķietamu kārtību. Melodiju faniem, kuriem vienkāršas lipīgas dziesmiņas arī sen liekas pārāk salkanas un gribas tās apģērbt kaut kādos dīvainos kankaros, lai tas viss neizskatītos pārāk klišejiski skaisti. Visas šīs trīs mūzikas klausītāju grupas nāca prātā, kad pirmoreiz dzirdēju Pixies plati Trompe Le Monde, jo bija skaidrs, ka tas ir kaut kas tāds, kas der viņiem visiem.
Šeit nu jāatgādina mūzikas iegūšanas un apgūšanas situācija Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Ārzemju plates maksāja milzu naudu, kasetēs un lentēs ne vienmēr visu varēja dabūt. Kaut kādā veidā iegūstot kompānijas 4AD licenci, līdz ar diviem Joy Division un vienu Cocteau Twins šo Pixies plati bija sācis ražot lietuviešu uzņēmums Zona Records. Līdz ar to šīs plates bija nonākušas arī Vaļņu ielas skaņuplašu veikalā Rīgā. Pateicoties neatkarīgajiem mūzikas preses izdevumiem – Agņa Budas veidotajai Pastnieku avēnijai un Ritvara Dižkača Stieplei –, kaut kas par šīm grupām bija lasīts un ieintriģējis, bet pie ierakstiem nebija vēl izdevies tikt, jo Arvīds Mūrnieks savos raidījumos Būsim pazīstami arī ar kaut ko tādu nebija iepazīstinājis, tāpēc ķēru ciet šos lietuviešu izdevumus, un caur tiem atklājās pavisam jauna un vēl nezināma mūzikas pasaule – The Cure, The Clash un The Stranglers jau bija apgūti, bet ar to vēl nepietika.
Kobeina un Molko elki
Depresīvākiem mirkļiem kā radītas bija abas Joy Division plates, bet Pixies uz mana atskaņotāja griezās visbiežāk, jo tas derēja jebkurā brīdī, un ar katru reizi iemīļoju šo grupu arvien vairāk. Intriģējošs un sirreāls bija arī plates vāciņš – tādas kā acis, kas lūkojas no sniega. Izrādījās, ka tas bija pēdējais – 1991. gadā iznākušais Pixies albums, un neatlika nekas cits kā rakties atpakaļ astoņdesmitajos, lai izzinātu, ko mūziķi paveikuši pirms tam.
Atklājās, ka Trompe Le Monde jau ir gandrīz popmūzika, salīdzinot ar iepriekš iznākušajiem daudz trokšņainākajiem un psihedēliskākajiem Surfer Rosa (1988), Doolittle (1989; tas, protams, atsauca atmiņā bērnībā lasīto grāmatu par visu dzīvnieku dakteri Dūlitlu) un Bossanova (1990), kas, kā vēlāk izrādījās, bija muzikāla žanra nosaukums, kam ar Pixies nav nekāda sakara. Ap to pašu laiku līdzīgas izjūtas aprakstītajām bija, pirmoreiz klausoties Nirvana, – tās dalībnieki ir vistuvākie Pixies sekotāji, un vispārēji zināms ir fakts, ka Kurts Kobeins bija liels Pixies fans, kas gan viņu reiz neatturēja no iesaistīšanās konfliktā ar Pixies kādā koncertā, kurā spēlēja abas grupas.
Vēl viens vilnis, kas daudziem – jau nākamās paaudzes – jauniešiem lika iepazīt Pixies, bija deviņdesmito gadu otrajā pusē ļoti populārās grupas Placebo izpildītā kaverversija Where Is My Mind?. Kādā koncertā Braienam Molko un kompānijai, ovācijām skanot, kā viesis šajā dziesmā pievienojās arī omulīgais plikgalvis Bleks Frānsiss. Šī Parīzes koncerta apmeklētājiem laimējās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, turklāt tas otrais negaidīti izrādījās krietni brangāks par pašiem Placebo mūziķiem.
Tas būs neaizmirstami
Grupa Pixies sāka veidoties, kad Masačūsetsas Universitātē satikās Džojs Santjago un Bleks Frānsiss, kurš sacerēja dziesmas uz akustiskās ģitāras un izdomāja sirreālus dziesmu tekstus, braucot metro. Abi sāka kopā džemot un 1986. gadā izveidoja grupu, kurai Džojs Santjago vārdnīcā atrada nosaukumu Pixies, – viņiem patika, kā tas izskatās, un tas nozīmēja "mazi nerātni draiskuļi", kas itin labi piestāvēja abu iecerētajai apvienībai.
Bleks Frānsiss ielika avīzē sludinājumu, ka meklē meiteni basģitāristi, kurai patīk gan sešdesmito gadu folkpopa grupa Peter, Paul & Mary, gan alternatīvā roka grupa Hüsker Dü. Kima Dīla bija vienīgā, kura atsaucās, un, par spīti tam, ka basģitāru nemaz nemācēja spēlēt, tika pieņemta grupā, jo viņai patika Bleka Frānsisa dziesmas un bija mēģinājumiem piemērots dzīvoklis. Sākumā viņi gribēja pierunāt pie bungām sēsties iepriekš The Breeders sakarā jau minēto Kimas māsu Keliju, bet viņa atteicās, un tad Kimas vīrs ierosināja paņemt viņu kāzās iepazīto Deividu Laveringu, kura vecākiem bija mēģinājumiem par Kimas dzīvokli vēl piemērotāka garāža.
Grupa sāka spēlēt dzimtās Bostonas un apkaimes bāros, kur mūziķu potenciālu pamanīja producenti un menedžeri, kuri bija gatavi uz visu, lai padarītu Pixies slavenus visā pasaulē. Tas viņiem izdevās – Pixies ir viens no muzikālās pasaules brīnumiem, kas ir interesants galvenokārt ar to, ka nav līdz galam izskaidrojams, un šī iemesla dēļ viņus par saviem iedvesmotājiem min lielākā daļa mūsdienu mūziķu, kas parasti ir arī labi saklausāms ierakstos. Tas noteikti būs viens brīnumjauks un neaizmirstams festivāla Positivus koncerts.
Grupa Pixies
uzstāsies piektdien, 14. jūlijā, plkst. 23.30 uz Lattelecom skatuves