Topošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs jau kopš pirmsākumiem tiecies aptvert ne tikai Latvijas, bet arī plašāka reģiona mākslas kontekstu. Saprotams, ka šajā reģionā ietilpst abas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija. Bet kādas vēl saites, izņemot atrašanos kaimiņos, varētu uzskatīt par dabiskām, lai runātu par reģionu ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī kultūras izpratnē? Vēsturiski latviešu mākslai ir bijušas ciešas attiecības ar atsevišķām Krievijas mākslas institūcijām un māksliniekiem, stipri vājākas, tomēr atrodamas – ar Ziemeļvalstīm. Kā starptautiski nostabilizējies, bet mums ne visai patīkams reģiona apzīmējums izskan Austrumeiropa.
Mēģinot identificēt, kādi ir dzīvie sakari, kas ne vairs vēsturē, bet mūsu laikmetā veido kopīgu identitāti pāri valstu robežām, kā pirmā būtu nosaucama mākslinieku fiziskā migrācija, brīva studiju un dzīvesvietas izvēle. Ar to cieši saistīta ir izstāžu darbība. Iespējams, tai izsekojot, reģions veidojas pavisam citāds, nekā saka priekšā stereotipi. Igauņu mākslas lietpratēji Indreks Gregors un Šelda Puķīte ir apņēmušies vairākos rakstos iepazīstināt ar māksliniekiem un tēmām, ar kuriem Latvijas – vai vismaz Rīgas – lasītājs varētu būt pazīstams, proti, māksliniekiem, kuru darbi bijuši izstādīti Rīgā. "Pieredze rāda, ka šādas tikšanās tikai retos gadījumos pāraug ilgstošā draudzībā," viņi apgalvo. "Tas ir pietiekams iemesls, lai šīs attiecības atsvaidzinātu. Otrs apzināti ierobežojošais lēmums bija sašaurināt mākslinieku izvēli līdz tām izstādēm, kuras atceramies. Atsevišķos periodos starp Latviju un Igauniju ir notikusi intensīva mākslinieciskā apmaiņa, bet vēsturiska skatījuma vietā esam nolēmuši vismaz pagaidām māksliniekus izvēlēties, personisku apsvērumu vadīti."
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Diāna Tamane ir Igaunijas Fotomākslinieku savienības biedre un 2016. gadā, iekārtojot grupas izstādi Apsolītā gaisma, kuras kurators bija Tanels Randers, priecīga skraidīja pa Tartu Mākslas namu, tikko saņēmusi pastāvīgo atļauju dzīvot un strādāt Igaunijā. Nu viņai pieder slavenā un teju maģiskas auras apņemtā igauņu ID karte. Jāatzīmē gan, ka Diāna Tamane jau visai drīz saprata – slavenais digitālais paraksts, kas daudziem liek domāt, ka Igaunijā zāle ir zaļāka nekā Latvijā, nepavisam nav tik kolosāls, ja tu lieto Apple datoru. Lai būtu kā būdams – patiesībā Diāna Tamane ir nevis igauņu māksliniece, bet vienīgā īstā livoniešu māksliniece.
Pieskaitīta pie igauņiem
Diāna Tamane ir dzimusi Rīgā 1986. gadā. Mācījusies Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, kur ieinteresējusies par fotografēšanu, un 2006. gadā pārcēlusies uz Tartu, lai studētu fotogrāfiju Tartu Mākslas koledžā, jo Latvijā iegūt augstāko izglītību šajā jomā tolaik nebija iespējams. Koledžu viņa absolvēja 2012. gadā ar bakalaura grādu un perfektu igauņu valodu. Pēc tam Diāna Tamane ieguva maģistra grādu Briselē Svētā Lūkas Mākslas un dizaina koledžā un studēja Gentes Augstākajā mākslu institūtā (HISK ). (Nav šaubu, ka par HISK ietekmi uz Baltijas mākslas ainu muzeji reiz veidos izstādes.)
Lai gan es biju tas, kurš neiekļāva Diānu Tamani grāmatā Tartu mākslas ābece (2014), kurators Pēters Talvistu, tajā pašā gadā Tallinas Mākslas hallē veidojot izstādi Pikniks ceļmalā. Tartu māksla 1860– 2014, uzskatīja viņu par neatņemamu Tartu mākslas ainas sastāvdaļu. Diāna Tamane iekļauta arī pirmā igauņu laikmetīgās fotomākslas kuratora profesora Pētera Linnapa sarakstītajā monogrāfijā par Igaunijas fotogrāfijas vēsturi. Tomēr Evita Goze, intervējot Diānu Tamani portālam Foto kvartāls, jautā: "Tu esi dzimusi un augusi Latvijā, tava ģimene joprojām šeit dzīvo, bet tu pati patlaban dzīvo un strādā Beļģijā. Kā tas nākas, ka tevi bieži pieskaita Igaunijas māksliniekiem?" (26.10.2016.) Labs jautājums!
Patlaban Diāna Tamane ir starptautiskus panākumus guvusi fotomāksliniece, pirmās divas viņas personālizstādes notika 2012. un 2013. gadā Tartu galerijā Y-Galeriis. Abu izstāžu nosaukums bija No mana ģimenes albuma. Albuma pirmā daļa vienlaikus bija arī viņas diplomdarbs Tartu Mākslas koledžā. Albumu veidoja portreti, kuros attēloti mākslinieces ģimenes locekļi. Lai gan Diāna Tamane lēmumu studēt Tartu skaidro ar nevēlēšanos vai neuzdrīkstēšanos doties tālu prom no mājām, beigu beigās tieši atšķirtība no ģimenes un attālums kļuvis par viņas darba – patiesībā visu viņas pārdomu – centrālo tēmu.
Saknes pāraug ceļos
Māksliniece uzsvēra, cik nozīmīgi bijuši tie seši (nu jau desmit) gadi, ko viņa pavadījusi prom no ģimenes, un 243 km lielais attālums, kas šķir viņas toreizējās mājas Aleksandra ielā Tartu no Detlava Brantkalna ielas Rīgā. Šis attālums deva iespēju un vienlaikus piespieda pārdomāt attiecības ģimenē. Atmiņa un attālums – tie ir divi atslēgvārdi, kurus Diāna Tamane, stāstot par ģimenes albuma sēriju, piemin atkal un atkal.
Viņas jaunākajai izstādei, kas notika Laikmetīgās mākslas centrā kim?, bija dots nosaukums, kas ietver atsauci uz e-pasta saraksti ar mammu: Ziņojums: 147 no 494. Mākslinieces māte, kura jau vairākus gadus strādā par tālbraucēju šoferi, izstādē ir pārvērtusies galamērķu un pārvadāto preču sarakstā.
Intervijā portālam Echo Gone Wrong Diāna Tamane stāsta: "Domāju, ka tieši manas ceļošanas pieredzes dēļ notika dabiska pāreja no saknēm uz ceļiem. Paplašinoties manai interesei par saknēm (atmiņu, identitāti), kas nozīmē raudzīšanos atpakaļ, sāku aizdomāties par ceļiem (kustību, migrāciju, transportēšanu), kas, manuprāt, ietver sevī raudzīšanos tagadnē. Es pretstatu saknes un ceļus un skatos, kas paliek pāri."
Šķiet, viss Diānas Tamanes līdzšinējais darbs attēlo to, kā mainās ģimenes emocionālās saites. Kāda mātes vēstule – ne tā, kas bija aplūkojama kim?, bet pastkarte, kas 2015. gadā izstādīta Tartu Mākslas namā un Maskavas biennālē –, šīs pārmaiņas iezīmēja teju episki. Pastkartē Diānas Tamanes mamma sniedz meitai padomu, kādu māte varētu dot savai meitai kādā pasakā, sūtot atvasi nezināmajā, kur tā, bez šaubām, paveiks kaut ko diženu: "Mīļā, uzmanies... Nekļūsti emocionāli atkarīga no citiem, bet vienlaikus nezaudē labestību. Ne visi to spēj, bet tas ir ļoti svarīgi. Ieklausies savā iekšējā gudrībā un intuīcijā. Dziļi sirdī tu jau zini visu, kas jāzina." (Vēstules no mammas, 2015. gada janvāris.)
Tapešu tipoloģija
Otrā daļa darbu sērijā No mana ģimenes albuma tika izstādīta Tartu 2013. gadā, un pamatā to veidoja dažādi attēlu izgriezumi (šoreiz tiešām no ģimenes albuma), kuros autore redzama fiziskā saskarsmē ar ģimenes locekļiem – sēžam kādam klēpī vai vienkārši blakus, turam roku utt. Pēc diviem gadiem, 2015. gada augustā, kad Diānai Tamanei kabatā jau bija Briseles Svētā Lūkas Mākslas augstskolā iegūtais maģistra grāds, Tartu notika viņas trešā personālizstāde, šoreiz – Mākslas namā. Izstādes nosaukums Pieskāriena tipoloģija vedina domāt, ka tā pārņem stafeti no vietas, kur beidzās abi albumi.
Diāna Tamane turpināja attēlot savu ģimeni un šoreiz koncentrējās tikai uz sieviešu kārtas radiniecēm, no kurām tolaik dzīvas bija četru paaudžu sievietes. Prombūtnes gados apciemojot ģimeni, viņa nosēdināja visas četras sievietes (arī pati sevi) uz dīvāna un filmēja, kā viņas skatās kamerā. Izveidojās neliels, taču, retrospektīvi raugoties, nozīmīgs ģimenes satikšanās rituāls.
Intriģējošāks izstādes Pieskāriena tipoloģija temats saistās ar attēlu, kurā redzama mākslinieces mātes mugura. Milzīgais melnbaltais attēls bija pielīmēts pie galerijas sienas kā tapete. Atkārtojot to pašu motīvu, Maskavas biennālē (2015) Diāna Tamane izstādīja četrus attēlus, kuros redzamas četru ģimenes sieviešu muguras. Māksliniece atzīst, ka muguras viņai atgādinot sienas. Tas neizbēgami liek saskatīt tiešu saikni starp muguru fotogrāfijām un kādu citu Diānas Tamanes attēlu sēriju, kurai dots nosaukums Tetraptihs (2015). Šajā sērijā, kurā visi darbi sastāv no četru attēlu kompozīcijām, redzami dažādu sienu tuvplāni, kas uzņemti mākslinieces studijā, mātes mājās, kā arī vecmāmiņas un vecvecmāmiņas istabās. Vecvecmāmiņas sienas tapete skatītājam pazīstama jau no četru paaudžu sērijas Ģimenes portrets, projekta, kas aizsākās 2013. gadā un turpinās līdz pat šim brīdim. Šis video, kurā četras sievietes vienkārši sēž un skatās kamerā, vienmēr tika filmēts vecvecmāmiņas gultā. Pagājušā gada aprīlī vecvecmāmiņa aizgāja mūžībā, un jaunākais mākslinieces mājaslapā skatāmais paaudžu video jau filmēts pie vecmāmiņas.
Jāatzīst, ka, tieši skatoties šo video, es beidzot sapratu, cik svarīgs Diānas Tamanes fotogrāfijās ir fons un virsmu potenciālā nozīme. Sieviešu muguras un tapete pēkšņi saplūda vienā. Tapete, kas līdz šim bija novērsusi manu uzmanību kā nostalģisks artefakts, pēkšņi atklāja savu nozīmi. Lai kaut kur justos kā mājās, cilvēkam jāpierod pie virsmu rakstiem un zīmējumiem. Briselē aizstāvētajā Diānas Tamanes maģistra darbā Pa īstam es tev nevaru piederēt (2014), kas burtiski izstaro ilgas, virsmām atvēlēta galvenā loma.
Ar Diānas Tamanes darbu pirmoreiz iepazinos 2013. gada rudenī, kad rakstīju tekstu Tartu Jauno mākslinieku darbu izsoles katalogam. Viņa iesniedza fotokolāžu no Ģimenes albuma otrās daļas – tajā bija izmantots vecvecmāmiņas istabas tapetes tuvplāns, kurā redzama tāla ainava. Lai gan darbs šķita mazliet nostalģisks, atzinīgi novērtēju tā tehnisko izpildījumu un uzslavēju Diānu Tamani par dokumentālo godīgumu un radošo pieeju ģimenes jautājumu attēlojumam. Līdzīgi varētu raksturot viņas 2015. gadā izstādīto video Ceļā – sešas stundas garu ierakstu, kurā parādīts, ko mākslinieces māte redz pa kravas auto priekšējo logu, braucot cauri Eiropai. Video tika daļēji projicēts uz vecvecmāmiņas tapetes, kas īpaši šim gadījumam bija uzdrukāta un pielīmēta pie galerijas sienas.
Fotokolāžu ar ainavu, kas attēlota uz vecvecmāmiņas istabas sienas, varēja saprast kā ilgas nonākt viņpus horizonta, bet šobrīd mākslinieces ģimene, atrazdamās nepārtrauktā kustībā, pati kļuvusi par sava veida tapešu rakstu. Diānas Tamanes pirmajā Rīgas personālizstādē Laikmetīgās mākslas centrā kim? bija aplūkojams portrets, kurā mākslinieces māte sēž pie milzīgā kravas auto stūres. Tas aizņēma visu galerijas sienu. Diānas Tamanes tēvs, kurš kopš 90. gadiem braukā no Rīgas uz Vāciju un atpakaļ, importējot sadzīves tehniku un automašīnas, attēlots kā preču saraksts.
Tā kā viņas darbos ekonomika savijas ar ģimenes locekļu dzīvi un maina viņu attēlojumu, mākslinieces attēlus var traktēt arī sociālpolitiski, piemēram, interpretējot māti kā darba varoni, kas pielāgojas globalizētajam darba tirgum. Taču pati Diāna Tamane, šķiet, šādas interpretācijas īsti nepiedāvā. Dokumentējot ģimeni, sociālās pārmaiņas neizbēgami ietekmē attēlojumu, bet galveno uzsvaru māksliniece joprojām liek uz cilvēku attiecībām.
ak vai