Venēcijā visuresošie stikla suvenīri no maziem kuloniņiem līdz milzu vāzēm tiešām nerosina tos uzskatīt par mākslu mūsdienīgā nozīmē. Drīzāk par tādu kā turienes dzintaru, no kura darināts gaumīgāks nieks jāaizved mājās kā suvenīrs un pierādījums - es tur biju. Berengo studijas vadītājs Adriāno Berengo par savu misiju pasludinājis šī materiāla atbrīvošanu no «komerciālā geto», no «novecojušās tradīcijas, kas to uzskatīja tikai par materiālu prestižiem ikdienas objektiem» (Glasstress Rīga [katalogs], Rīga: Mākslas muzejs Rīgas birža, 2011, 34. lpp.). Viņa metode laikmetīguma izvilināšanai ir iespējā strādāt ar stiklu tiem, kas iepriekš darbojušies gluži citās tehnikās. Proti, nevis «stikla māksliniekiem», bet drīzāk stikla jaunatklājējiem. Berengo izteikumos labi atspoguļojas arī plaši izplatītā, bet nebūt ne neapstrīdamā kategoriju un klasifikāciju nojaukšanas tendence: «…debates par to, vai tā ir māksla vai dizains, vai tikai dekorācija un ko var un ko nevar uzskatīt par funkcionālu, vairs mani neaizrauj. Manuprāt, tas ir anahronisms. Mani interesē mākslinieka domu gaita, man patīk vērot radošā prāta darbību, kad viņš tiek lūgts izmantot doto materiālu, kuram ir savas robežas un savas iespējas.» (Turpat, 42. lpp.) Katrā ziņā šāds ieteikums vērot prāta darbības un materiāla satikšanos noteikti ir vietā, tuvojoties eksponātiem, kuru uztverē dažādi mijiedarbojas tādas kvalitātes kā trauslums, zūdošais skaistums un virtuoza prasme.
Venēcija Rīgas biržā
Rīgas biržas «venēciskais» veidols ir uzskatāma saikne ar grimstošo pilsētu, atspoguļotu arī vizuālajā mākslā - gan Jāzepa Grosvalda un Ludolfa Liberta gleznojumos, gan Miervalža Poļa pašportretos uz Venēcijas ceļveža skatiem laikā, kad «došanās uz Venēciju šķita neiespējamāka par lidojumu uz Mēnesi» (Demakova, H. Venēcijas materiāli, turpat, 18. lpp.). Skaitliski izstādē visvairāk izceļas stikla industrijas produkti - lustras. Japānis Juiči Higasionna izveidojis neona lustru japāņu «fluorescējošās kultūras» garā, bet itālis Fabio Fornasjērs darinājis ekoloģiski zaļu lustru no pārstrādātām stikla pudelēm; grandiozo lustru pārpilnība, kuras mājup varētu aizvest tikai tūrists miljonārs ar personīgo lidmašīnu, pašsaprotami rosinājusi arī māksliniekus. Biržas zāles centra akcents noteikti ir spāņu mākslinieka Havjera Peresa instalācija Maita (2011), sarkanu gaļu atgādinošā sasistā lustra ar tai uzklupušo vārnu izbāzeņiem, labi ilustrējot tēzi, ka «mākslinieks spēlējas ar kontrastiem un konfrontē sajūtas, kas dalītas starp ķermenisko un garīgo, tīrību un nešķīstumu, pievilcību un riebumu, skaistumu un šausmām» (turpat, 107. lpp.). Stikla atbrīvošana no suvenīru estētikas ietver laikmetīgajā mākslā pašsaprotamās manipulācijas ar nejaucībām, kas, stiklā īstenotas, zaudē savu juteklisko tiešumu (beļģu mākslinieka Jana Fabra Kakājošās miera dūjas un lidojošās žurkas). Materiāla iespējas telpisko ilūziju veidošanai izmantotas Serdžo Bovengas pūstajā spoguļstiklā un Anatolija Žuravļova stikla lēcu «pankūkās», Konstantīna Hudjakova gadījumā tās apvienojot ar digitālo tehnoloģiju efektiem. Maikla Jo un Silvāno Rubīno darbi vairāk atgādina atturīgi konceptuālas instalācijas, savukārt Andreas Salvadora stikla mozaīka demonstrē šī materiāla amatnieciski darbietilpīgo pusi. Arī latvieši devuši savu ieguldījumu, piemēram, Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna Neaizmirsti mani aktualizē atmiņu un bijušā saglabāšanas tēmu ar sargājošiem stikla kupoliem uz neiespējamām stikla bumbu virtenes kājām.
Vairāk un daudzveidīgāk
Kā 54. Venēcijas biennālei paralēlie pasākumi vēl līdz 27. novembrim ir apskatāmas arī divas Glasstress ekspozīcijas - Berengo Laikmetīgās mākslas un stikla centrā Murāno salā un Venēcijas Literatūras, zinātnes un mākslas institūtā pilsētas centrā pie Akadēmijas tilta. Mākslinieku loks tur, protams, ir plašāks un darbu skaits lielāks; daļu no Rīgas eksponātiem var vērot atšķirīgās versijās. Murāno salā veidojas saspēles ar reālās stikla pūtēju darbnīcas vidi, savukārt Venēcijas ekspozīcija, kas iekārtota krāšņajā Palazzo Cavalli Franchetti, vairāk sasaucas ar mūsu Biržas izstādi, gan atvēlot daudziem mākslas darbiem atsevišķas telpas. Stiklā atveidoti gan ikdienišķi priekšmeti (holandietes Kiki van Eikas dārzkopības piederumi), gan fascinējošas vīzijas (zviedra Ernsta Bilgrēna Nāras perspektīva), gan cilvēka anatomijas elementi (Jana Fabra Grieķu dievi ķermeņa ainavā, amerikāņa Farela Viljamsa spārnotais stikla skelets, spāņa Haimes Plensas stikla cilvēks ar atsevišķām, vīna pildītām ķermeņa daļām, ķīnieša Si Jonga sirreālais roku un kāju krustojums) un dzīvnieku tēli (Rīgā pārstāvētās polietes Martas Klonovskas pūkainie stikla zvēri), ar darbu Dziļi Krievijā apliecinot arī cilvēka suņa krievu mākslinieka Oļega Kuļika joprojām provocējošo ievirzi. Skatītājs pārliecināsies, ka ar stiklu var darīt ja ne visu, tad ļoti daudz ko, iemiesojot visdažādāko emociju un impulsu gammu.
Glasstress Rīga: darbi no Berengo studijas, Mākslas muzejs Rīgas birža, līdz 11. decembrim.
Glasstress Berengo laikmetīgās mākslas un stikla centrā Murāno salā un Venēcijas literatūras, zinātnes un mākslas institūtā, līdz 27. novembrim.