"Es plūstu pa dzīvi, ļaujot tai sevi pārsteigt. Viss kaut kas arī notiek, kas no vienas tēmas ved pie nākamās. Es atrodu kaut ko sev interesējošu vai dziļi personisku, kas attīstās jaunā izstādē," atklāj māksliniece.
Jau vairākus gadus Anna Heinrihsone kā savu glezniecības motīvu ir izmantojusi ģimenes arhīva fotogrāfijas, kas tapušas laika periodā no 30. līdz 50. gadiem. "Tieši tajā brīdī, kad man šķita, ka esmu izdzīvojusi šo ģimenes arhīva fotogrāfiju izpēti, mana meita Auguste uzdāvināja šo izdevumu, kura ievadā Johens Raiss stāsta par savu sajūsmu, krāmu tirdziņos atrodot melnbaltos uzņēmumus ar sievietēm kokos. Tas manī no jauna uzšķīla degsmi pret senajām fotogrāfijām. Tā ir brīnišķīga neliela izmēra grāmata, kas tagad ir izšķirstīta daudzām reižu un noķēpāta ar krāsām, līdz ar to vēl mīļāka," saka māksliniece.
Pārcelšanās pāri laikam
Pēc tam Anna Heinrihsone ir uzrakstījusi e-pasta vēstuli šim vācu fotogrāfiju kolekcionāram un fotogrāfam un savstarpējā komunikācijā viņi ir nolēmuši sadarboties. Izstāde Aiz kadra ir aizsākums abu mākslinieku tālākam projektam – kopējai ekspozīcijai Latvijā un/vai Vācijā, kuras iespējamā izteiksme vēl ir pārdomu procesā. "Tas ir jauki, kad tu saproti, ka tu – negribas teikt: nevāries savā sulā, bet ka tu sēdi savā kokā un citos kokos sēž līdzīgi domājoši cilvēki," norāda Anna Heinrihsone, kura ar šo domu par sievietēm kokos ir aizbraukusi uz Parīzi, kur kādā mākslas darbnīcā strādājusi pie šīs tēmas šķetināšanas līdzās citiem darbiem.
Par Francijas galvaspilsētā pavadīto laiku māksliniece stāsta, ka drīz vien pēc viņas ierašanās ir sākušies streiki un pārstājuši darboties metro, tāpēc viņa pārsvarā ir pārvietojusies ar kājām un krustu šķērsu izstaigājusi tuvējo apkārtni 10 kilometru rādiusā (mākslas darbnīca ir atradusies pašā centrā, netālu no Parīzes Dievmātes katedrāles – I. A.). "Kad tu staigā ar kājām, tu daudz domā un vēro. Man bija viens iecienīts krodziņš pie mākslas darbnīcas, kurā es sēdēju laikā, kad sāk krēslot un viss pamazām izmainās," atminas Anna Heinrihsone un piebilst, ka domāšanas impulss šajā pilsētā ir bijis tikpat intensīvs kā tas, ko viņa saņem savās lauku mājās Saunagā.
Kas viņas dzen šajos kokos? – tāpat kā savās iepriekšējās gleznās, mākslinieci interesē, kas notiek aiz kadra. "Fotogrāfijās redzamo cilvēku aizkadra noslēpums fascinē. Un mēs varam tikai minēt, vai apkārt norisinājusies bērnu ballīte, vai tas bijis divvientulības punkts vai arī aizmukšana no piknika kņadas," atzīmē Anna Heinrihsone un vērš uzmanību uz vienu no savām gleznām, kuras varone ir uzkārusies uz trīsžuburaina koka. Varbūt viņa nav paspējusi uzrāpties un fotogrāfs ir radījis šo uzņēmumu joka pēc? Varbūt viņa vēlas jau nokāpt? Tik daudz ko domāt un attīstīt.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 10. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!