Telpas dzeltenās gaismas spektrālais diapazons izraisa neiroloģisku, krāsu apslāpējošu reakciju – Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir atklāta mākslinieka Rūdolfa Štamera personālizstāde Kaut kur kaut kas apgāzās, kas ir iegremdējošs un manipulatīvs piedzīvojums. Tā iedarbojas uz maņām, arī dzirdi, ožu un orientāciju telpā, un sastāv no trim instalācijām. "Pirmajā telpā esmu izmantojis monohromatiskās gaismas," sarunā ar KDi skaidro Rūdolfs. Šajās gaismās cilvēku sejas kļūst neveselīgi pelēkas gluži kā šausmu filmās par zombijiem.
"Mana daiļrade ir saistīta ar manu sapņu pasauli, iekšējo "es" un cīņu pašam ar sevi. Šī telpa ir atsauce uz manu pirmo bērnības murgu, kas bija melnbaltā krāsā," atminas mākslinieks. Telpā viņš ir rekonstruējis zem kājām zūdoša pamata sajūtu. Uzmanīgi! – pabrīdina Rūdolfs, ar kuru mēs satiekamies īsi pirms izstādes atklāšanas, kad no vairākām koka plātnēm sastāvošais grīdas segums izrādās nedaudz kustīgāks, nekā iecerēts, – it kā kāpjot laivā uz ūdens. It kā tik vienkārša lieta ir prasījusi daudz laika, izdomas, enerģijas un pūliņu. "Ieraudzīju internetā kādu vīru, kurš pārvieto smagas lietas, – viņš izbēra istabā golfa bumbiņas un pārstūma seifu kā pūciņu," stāsta mākslinieks, atklājot pirmās telpas tapšanas nianses.
Monohromatisko gaismu vairākkārt ir izmantojis arī islandiešu un dāņu mākslinieks Ūlafurs Eliasons, kurš ir pazīstams ar savām laikmetīgās mākslas instalācijām. "Nebaidos teikt, ka es to zināju, pirms veidoju šo darbu, jo uzskatu, ka viss ir par pieredzi," piebilst Rūdolfs un ļauj šo jocīgo sajūtu gūt arī Latvijas izstāžu apmeklētājiem. "Vakar vai aizvakar man ienāca prātā doma par manu pasniedzēju Ojāru Pētersonu, kurš ir oranžās krāsas fans, bet es esmu pelēkās krāsas fans. Sanāk, ka šī telpa ir Ojāra Pētersona un manā mīļākajā krāsā," smejas mākslinieks.
Sudraba maliņa
Studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas bakalaura programmā Rūdolfu ir iemācījušas domāt konceptuāli un atjautīgi, tieši tam ir veltīta izstādes pirmā instalācija, un katra no tām parāda atšķirīgu mākslinieka domāšanas trajektoriju. "Es esmu procesuāls mākslinieks. Man ir vajadzīgs process. Šajā procesā es tieku pie nākamā soļa, un galarezultāts vienmēr ir mistika," par savu otro telpu saka Rūdolfs. Tajā uz instalāciju lūkojas mākslinieka acs, it kā apmeklētājs būtu iekļuvis viņa vīzijas maketā.
Šajā telpā ir apvienoti jaundarbi un agrāk tapuši objekti no dažādām izstādēm, arī no ekspozīcijas Balsis manās galvās Rūdolfa līdzdibinātajā laikmetīgās mākslas telpā Tur telpa Tallinas ielas kvartālā pagājušā gada vasarā. Kā balsis viņa galvā skan arī šo instalāciju pavadošais skaņu celiņš, kuru ir radījis pats mākslinieks. Nākotnē Rūdolfs vēlas sadarboties ar profesionāliem mūziķiem. "Tā kā man patīk izmantot ready-made objektus, tie varētu būt jau eksistējoši skaņdarbi citu radītos, manis nekontrolētos aranžējumos kopā ar pašizdomātām dziesmām," skaidro Rūdolfs.
Tāpat kā agrāk tapušajos objektos, arī jaundarbos ir integrēti autora rokrakstam tik raksturīgie industriālie, padzīvojušie, robustie, reizēm toksiskie vai citādi "necilie" materiāli plašā tekstūru un faktūru spektrā (no kuratores Zanes Onckules raksturojuma – I. A.). "Jaundarbi ir plastiskāki un tīrāki," uz saviem kritušajiem eņģeļiem un mākoņu sudraba maliņām norāda mākslinieks, kura otrā instalācija ļauj iepazīties ar viņa autortehnikas attīstību jeb materiālu pētījumiem četru gadu garumā. Uzraksts uz grīdas "No, no, no, yes" atgādina par nemitīgo sevis pārvarēšanu ne tikai dzīves, bet arī daiļrades kontekstā.
Iekšējais portrets
"Ja atrodat slepenās durvis, iekļūstat nākamajā telpā, ja ne, ejat mājās," pajoko Rūdolfs un ieved trešajā instalācijā, kas rāda mākslas neizbēgamo virzību pretim komercijai jeb, kuratores vārdiem izsakoties, atgriež mūs atpakaļ tajā realitātē, kurā mākslas un radīšanas akts nesaraujami saistīts ar tieksmi pēc monetāriem, statusu apliecinošiem un citādi izmērāmiem sasniegumiem. Pirms gada mākslinieks ir aizrāvies ar organiskā stikla krāsošanu. "Es neuzskatu sevi par gleznotāju. Es veidoju skulpturālus objektus un izmantoju krāsu kā tēlniecības mediju, bet man nekas nesanāca," atzīstas Rūdolfs.
Mākslinieks ir uzmetis organiskajam stiklam āmuru, un tas sašķīdis gabalu gabalos, kuros viņš ir saskatījis sākumpunktu savai nākamajai sērijai – ņēmis lauskas un nedēļām ilgi veidojis kompozīcijas. Tā ir kā iekšējās cīņas ilustrācija, kad pēc agresīvas darbības notiek meditatīva prakse. Šos organiskā stikla gabalus Rūdolfs ir kausējis, staipījis, krāsojis un radījis spoguļa imitāciju. "Īstos spoguļus nedrīkst plēst, jo tas nav uz labu," piemetina mākslinieks.
Rūdolfam ir bijis svarīgi, lai darbos ienāktu atspulgi kā atsauce uz cilvēka iekšējo portretu un kustība. Tiem aizmugurē viņš ir radījis īpašu mehānismu, kas ļauj šiem darbiem atrasties jebkurā pozīcijā. "Cilvēks, pie kā tas nonāks, varēs izvēlēties. Man patīk ideja, ka ir lietas, kuras es nevaru kontrolēt," uzsver Rūdolfs. Ideja par lietām, kuras viņš nevar kontrolēt, izpaužas arī otrajā darbu sērijā šajā telpā, kurā iestiklotie objekti nav nostiprināti un var mainīt savu izkārtojumu atkarībā no darba kratīšanas stipruma vai tā pārvietošanas apstākļiem. Varam pamēģināt! – ierosina mākslinieks un noceļ vienu darbu no nagliņas.
Smaržas un sīkumi
Trešās instalācijas neatņemama sastāvdaļa ir arī smaržu zīmola Le Labo aromāts Santal 33, ko pēdējos gados ir iecienījusi mākslas un modes pasaule. Gandrīz neviens pasākums nenotiek bez tā klātbūtnes. "Man paveicies, ka Parīzē pazīstu kādu meiteni, kuras māsa strādā šajā uzņēmumā. Mums bija barters – es iemainīju vairākas smaržu pudelītes pret savu mākslu mākslas vārdā," stāsta Rūdolfs. Francijas galvaspilsēta pašlaik ir kļuvusi par viņa dzīvesvietu. "Hei, pārvācamies uz Parīzi!" pēc studiju beigšanas Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā teikusi Rūdolfa draudzene mākslas zinātniece un kuratore Elīza Elizabete Ramza.
Mākslinieka pirmā darbnīca ir atradusies skvotā, uz kurieni viņš braucis tikai strādāt. "Vienu dienu tika sasaukta sapulce, kurā šīs komūnas pārstāvji paziņoja, ka man vajag vairāk iesaistīties tās dzīvē. Es pamēģināju: gatavoju pussapelējušus kabačus zupas virtuvē trūcīgajiem, bet tas nebija ilgi," atceras Rūdolfs. Tieši tajā pašā laikā viņš ir palīdzējis latviešu māksliniecei Evitai Vasiļjevai veidot skulptūru laikmetīgās mākslas telpā The Community. Vienā no tās teritorijā ietilpstošajām garāžām, kuras tiek izmantotas kā noliktavas, Rūdolfs ir saskatījis vietu savai darbnīcai un saņēmis pozitīvu atbildi uz šo priekšlikumu. Blakus garāžā viņš ir izveidojis galeriju New Garden, kurā mēdz rīkot vienas dienas izstādes un aicina eksponēt savus darbus arī citus latviešu māksliniekus.
Pirms kāda laika Rūdolfs ir sācis jaunu darbu sēriju ar krāsām, kas "cīnās ar gravitāciju un neiesēžas darbā", radot līdzīgu tekstūru un faktūru kā kausēts organiskais stikls, un turpina jau esošās, kuru paraugus viņš ir atvedis uz Rīgu. "Šajā darbā ir izmantots metāla plaukts no secondhand veikala. Tajā nonāk materiāli pēc modes skatēm un tamlīdzīgiem pasākumiem, kuros šo materiālu mūžs parasti nepārsniedz dažas stundas," atklāj mākslinieks un vērš uzmanību uz līmlenti, kas viņa darbā iesprukusi no materiāla iepriekšējās dzīves. "Man patīk šie sīkumi, ko es pats nekad nevarētu izdomāt," piebilst Rūdolfs.
Parīzē mākslinieks atgriezīsies pēc savas izstādes un vasaras olimpisko spēļu noslēguma.
Rūdolfs Štamers
Izstāde Kaut kur kaut kas apgāzās
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 8.IX