Antana Sutkus fotogrāfija ar tuksnesīgā ainavā ejošo vīrieša tēlu, kas izvēlēta par izstādes ...lai gadījums kļūtu par notikumu... centrālo mākslas darbu, ir brīnišķīgi daudzslāņaina. Tās lakoniskā vizualitāte gandrīz maģiski ievelk skatienu pat tad, ja par šo attēlu neko vairāk nezinām. Tā atraisa iztēli un metaforisku domu plūsmu – par tukšajā ainavā notverto salīkušo stāvu un viņa ēnu, un vēl vienu ēnu, kas seko.
Figūra tuksnesī
Ja par šo fotogrāfiju uzzinām ko vairāk (un tas neizbēgami notiek, jo izstādē ...lai gadījums kļūtu par notikumu... skatāmo mākslas darbu stāstiem piešķirta būtiska loma), uztveres kārtas sablīvējas rindām. Vientulīgais stāvs ir Žans Pols Sartrs, leģendārais franču filozofs, eksistenciālisma pārstāvis, 60. gadu Rietumu jaunatnes kulta figūra, kura rakstītajā tā saredzēja trāpīgu laikmeta sajūtas iemiesojumu. Fotogrāfija it kā burtiski atdzīvina Sartra idejas par "esamību un neko", atsvešinātību no pasaules, kurā viņš eksistē. Šķetinot fotogrāfijas kā kāda notikuma liecību, intriga pieaug: šis Sartra portrets uzņemts Lietuvā, Kuršu kāpās, 1965. gadā – īsi pēc Hruščova atkušņa un neilgi pirms padomju tanku iebrukuma Čehoslovākijā. Lūk, lielisks aukstā kara procesu dokuments, liecība Rietumu kreisi noskaņoto intelektuāļu naivajām (vai realitāti ignorējošām?) simpātijām pret Padomju Savienību, kuras "komunistiskajai sabiedrībai" taču nebija nekāda sakara ar marksisma vīzijām. Vēl viens slānis – Antana Sutkus fotogrāfijās fiksētajā Sartra vizītē Padomju Savienībā klātesoša ir gan viņa dzīvesbiedre, leģendārā rakstniece, feministe Simona de Bovuāra, gan arī viņa mīļākā, tulkotāja, arī tulce šajā vizītē un, visticamāk, VDK aģente Ļeņina Zoņina, kura, šķiet, bija gluži romantisks "iemesls" Sartra vairākkārtējām Padomju Savienības vizītēm. Lūk, nākamais slānis, fotokameras notvertā Sartra privātās dzīves ekstravaganču liecība. Vēl viena uztveres kārta, izņemot šo vienu, nu jau kanonisko Sartra portretu, ko filozofs pats labprāt reproducēja savos izdevumos, – fotogrāfijas, kas dokumentē Sartra vizīti Lietuvā, publiski pieejamas tikai kopš 1999. gada, kad to autors pieķērās sava fotoarhīva izvētīšanai. Tādējādi Sutkus fotogrāfijas uztveramas arī kā sen aizmirstas vai pazaudētas un no jauna atrastas vēstures rakstītājas.
Kāda laikmeta arhīvs
Laikā, kad Antans Sutkus (dz. 1939) uzņēma ikonisko Sartra portretu, viņš vēl nebija viens no nedaudzajiem pasaulē atzītajiem fotogrāfiem, kas nācis no Padomju Savienības, bet pavisam jauns fotožurnālists. Tomēr jau gan Sartra vizītes fotogrāfiju ciklā, gan citos, ikdienišķos realitātes vērojumos no Padomju Lietuvas 60. un 70. gados, kas arī iekļauti ABLV Bank iegādātajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, ir kvalitātes, kas šos attēlus padara teju par ģeniāliem, – tajos ir gan skatiena jutīgums, gan briedums, perfekta kompozīcijas izjūta, vieglums, asprātība un pāri visam – cilvēcīgums, nesentimentāls sirsnīgums. Sutkus fotogrāfijas ir gan stāstošas, gan reizē atstāj vietu iztēlei. Ilgus gadus tapušajā ciklā Lietuvas ļaudis gluži kā mozaīkā no fiksētajiem ikdienas dzīves fragmentiem kopā sastājas gan viņa eksistenciālā estētika, gan lietuviskās identitātes – un tā, kas no tās izzūd padomju ērā, – fiksēšana. Sutkus tiek dēvēts gan par lietuviešu fotogrāfijas Homēru, atsaucoties uz milzīgo fotoarhīvu, pie kura viņš joprojām turpina strādāt, gan fotogrāfijas Solžeņicinu – viņa fotogrāfijās klātesoši ir arī nonkonformistiski padomiskās realitātes vērojumi.
Kopš 80. gadiem Antans Sutkus vairāk strādājis ar savu arhīvu nekā fotografējis. Uz savu 700 000 negatīvu arhīva dokumentācijas un publiskošanas darbu viņš īpaši varēja koncentrēties pēc prestižās Šveices fonda Hasselblad stipendijas saņemšanas, tai sekoja iepriekš nepublicētu darbu izdošana albumos un izstādes prestižākajos pasaules fotogrāfijas centros un muzejos. Sutkus milzīgais arhīvs arī komentē viņa fotogrāfa karjeru padomju režīma kontekstā – vienlaikus būdams aktīvs Lietuvas fotodzīves vadītājs un dalībnieks, lielāko daļu savu fotogrāfiju viņš padomju laikā izstādīt nevarēja. Autora un režīma spilgtākā konflikta epizode saistās ar akla pioniera portretu, uzņemtu Kauņā 1962. gadā. Puikas milzīgajās, mēmajās stikla pērlīšu acīs, liekas, ir koncentrējušās visas pasaules skumjas. Fotogrāfiju publicēja žurnālā Sovetskoje Foto, sekoja skandāls līdz pat augstākajām instancēm, un pēc tā, kā kādā intervijā atceras Sutkus, "es sapratu, ka savu "īsto" fotogrāfiju Padomju Savienībā rādīt nedrīkstu".
Taču lietuviešu fotogrāfijas klasiķis ir arī spilgts piemērs, kā radošā inteliģence padomju laikā prata būt gan integrēta režīma sistēmā, gan realizēt ļoti augstvērtīgu māksliniecisko vērtību latiņu. Būdams ar "nepareizu" biogrāfiju, viņš tomēr iemanījās ietekmēt radošos procesus. Sutkus savulaik ļoti daudz enerģijas ieguldījis Lietuvas fotogrāfijas attīstībā, bijis tās formālais un neformālais līderis – viņš jau 60. gadu beigās nodibināja un ilgstoši vadīja Lietuvas Fotomākslinieku savienību, kas kļuva par vienu no spēcīgākajām organizācijām un arī fotoskolām Padomju Savienībā. Kādā intervijā viņš atceras, ka jau tobrīd apņēmies izveidot lietuviešu fotogrāfijas leģendu, un galu galā tādu arī radījis. Sutkus pats, Vits Luckus, Aleksandrs Macijausks, Romualds Rakausks, Aļģimants Kunčus un citi lietuviešu fotogrāfi ir starptautiski pazīstami autori. Fotogrāfa kā laikmeta dokumentētāja un režīma attiecības ir kompleksa tēma arī lietuviešu padomju perioda fotogrāfijā, tomēr sava veida nekonformistisks skatiens lietuviešu fotogrāfijā ir klātesošs – lietuviskā (atšķirīga no padomiskās) identitāte un nacionālais elements, arī sociāli kritiskais vēstījums atklājas gan to saturā, gan izteiksmes līdzekļos.
Divi Sartri
Visbeidzot, Antana Sutkus fotogrāfijas ir spilgts piemērs stāstā par Rietumu un Austrumeiropas, arī Baltijas un bijušās Padomju Savienības teritorijas, nesenās mākslas pagātnes redzamību šodienas starptautiskajā mākslas scēnā. Lai gan viņš ir viens no vispazīstamākajiem autoriem no šī reģiona un viņa fotogrāfijas, tāpat kā daudzu citu izcilu autoru darbi no šī reģiona, ir pelnījušas būt daļa no hrestomātiskām zināšanām par laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju, tās joprojām ir daudz mazāk pazīstamas par savu Rietumu laikabiedru veikumu.
Atgriezīsimies vēlreiz pie Sartra – līdzās Sutkus fotogrāfijai ir vēl viens ļoti populārs portrets, kas tikpat simboliski trāpīgi vizualizējis eksistenciālisma stāvokli, viņa aprakstīto fenomenoloģisko apziņu filozofā pašā. Šajā portretā Sartrs ar aizdomājušos skatienu stāv uz Mākslu tilta Parīzē, viņu apņem bieza migla, padarot apkārtējo ainavu gandrīz neredzamu. Sartrs pats tajā ir "radikāli brīvā būtne", neatkarīga no pagātnes, kas var izdarīt izvēli. Tā ir Anrī Kartjē-Bresona uzņemtā fotogrāfija. Sartrs pats Lietuvas vizītes beigās, pārsteigts, ka Sutkus ir fotogrāfs, nevis rakstnieks, atzinies, ka vienīgais fotogrāfs, kuram viņš ļauj sevi fotografēt, ir Kartjē-Bresons, viņa vārdiem, vienīgais talantīgais fotogrāfs Francijā. Droši vien tāpēc dažkārt gadījies, ka Sutkus fotogrāfijas parakstītas kā Bresona darbs.
Abi šie Sartra portreti ir vienlīdz ģeniāli – tajos abos ir "izšķirošais mirklis", kurā kompozīcija un tēls saslēdzas kopā gandrīz dzenbudiskā vienotībā, – bet reizē ļoti atšķirīgi. Kartjē-Bresona Sartrs ir konkrēts, tajā nešaubīgi atpazīstami specifiskie, kā nereti raksturots – neglītie, vaibsti. Sutkus Sartrs ir daudz vispārīgāks un reizē arī metaforiskāks tēls. Ļaujoties vispārinājumam, tieši šis metaforiskais, poētiskais tvērums ir mūsu reģiona mākslas raksturīgā iezīme, kas nozīmīgi papildina kopējo (Eiropas, pasaules) gan nesenās pagātnes, gan šodienas uztvērumu caur mākslas skatienu.
… lai gadījums kļūtu par notikumu…
Rīgas mākslas telpā līdz 27. oktobrim, izstāde atvērta plkst. 11–18