Kā pastāstīt par vietu, kura pastāv tikai tavā iztēlē? Šķiet, ka tur viss ir tieši tāpat kā visur - atsvešināti augstceltņu rajoni, lēts alus priekšpilsētas kafejnīcās, parkos vecāki ar bērniem, siltos pavasara vakaros krastmalā pikniko jaunieši, un pilsēta, kā parasti, beidzas ar zemes ceļu un noputējušu krūmu puduri. Tomēr tur viss ir kaut kā citādi. Un citādi domāts bez vīzdegunīgas eksotizācijas un dramatisma, bez pārsteigumiem, bet vienkārši citādi. Līdzīgi kā ejot, kad aiz ceļa pagrieziena paveras nākamā aina, kas nav nedz labāka, nedz sliktāka par iepriekšējo, bet tā ir citāda, un tu esi gatavs uz īsāku vai ilgāku mirkli to pieņemt kā mājas. Aļņa Stakles darbi ir par Ķīnu un nejaušībām, kas iezīmē ikviena cilvēka ceļu. To vizuālā retorika ir vērsta uz to, kā cilvēki identificējas ar kādu konkrētu vietu vai situāciju, kādi rituāli kalpo sociālu saikņu nodibināšanai un kur ir privātā un kolektīvā robežas. Iespējams, patiesākais ceļš, lai atklātu vietas un laika garu, ir spēt ieraudzīt īpašo vienkāršajā un ikdienišķajā, kas arī ir šo darbu pamatā.
Izstādē redzamās fotogrāfijas tapušas vairāku ceļojumu laikā uz Ķīnu no 2013. līdz 2017. gadam. Ķīna ir viena no lielākajām valstīm uz zemeslodes, tai ir lielākais iedzīvotāju skaits pasaulē, otra lielākā ekonomika, vislielākā armija ar nozīmīgām ģeopolitiskām ambīcijām Āzijā un pasaulē kopumā. Tā ir arī viena no retajām valstīm, kurā komunistiskā ideoloģija joprojām nav zaudējusi savu ietekmi. Ziņu virsraksti Rietumu kultūrās bieži Ķīnu prezentē ne visai glaimojoši - cilvēktiesību pārkāpumi, darba nometnes, ekoloģiskās problēmas, militarizācija, vienpartejiska diktatūra un tml.
Stakles veidotie attēli neizslēdz visu iepriekšminēto, bet to tapšanas iemesli nav meklējami nolūkā atražot fotožurnālistikai raksturīgos sensācijas meklējumus. Iespējams, izmantotā fotogrāfijas valoda nav domāta, lai atklātu, bet drīzāk lai pārsteigtu un sniegtu skatīšanās prieku, pat tajās situācijās, kad attēlotā realitāte ir atbaidoša. Naksnīgās pilsētas dzirkstošās debesskrāpju ainavas patiesībā nav nemaz tik iekārojamas, kad tuvumā aplūko izdrupušos caurumus ēku sienās, kuri radušies, komunistiskās celtniecības garā, izmantojot sliktas kvalitātes materiālus vai celtnieku nolaidības dēļ. Kārtīgi izravēto un iekārtoto mazdārziņu vienīgā laistīšanas iespēja ir blakus grāvī tekošā darvai līdzīgā žļurga. Dejotāji, kuru ikvakara romantiskā tuvība bieži vien noslēdzas tajā pašā vakarā, kad beidzas regulārā vakara izsportošanās kādas jaunceltnes žoga pavēnī. Diemžēl fotogrāfijas valodas paternālisms liedz piekļūt realitātei, un atliek vien ļauties savai iztēlei. Šajā izstādē būtisks ir viss, kas rodas skatītāja pārdomās, aplūkojot attēlus.
Alnis Stakle (1975, Latvija) ir latviešu fotogrāfs un Rīgas Stradiņu universitātes profesors Komunikācijas studiju katedrā. Stakle ir ieguvis doktora grādu pedagoģijas zinātņu nozarē no Daugavpils Universitātes. Kopš 1998. gada viņa darbi ir plaši izstādīti, ieskaitot solo un grupu izstādes Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Modernās mākslas centrā Oksfordā (GB), mākslas centrā Winzavod Maskavā (RU), Nacionālajā dekoratīvās mākslas muzejā Buenosairesā (AR), Mākslas centrā BOZAR Briselē (BE), kā arī privātkolekcijās un publiskās kolekcijās. Viņa darbi ir publicēti British Journal of Photography, Wired, Camera Austria, EYEMAZING, IMAGO, OjodePez, Archivo, Leica Fotografie International.
Vairāk par fotogrāfu skatīt mājaslapā: alnisstakle.com