Pirms gada galerijā Māksla XO bija skatāma Annas Heinrihsones personālizstāde Augusts ar 40 miniatūrām, kurās māksliniece turpināja jau agrāk savos darbos aizsāktās tēmas – grumbas un krūmi. "Tas bija sānu dzinums," par šo ekspozīciju saka autore, kura jau tajā laikā bija aizrāvusies ar domu par sakņu tēmai veltītu izstādi un radījusi pirmo zīmējumu Vilku kārkls. "Agrāk es saviem darbiem meklēju jēgu un pamatojumu, bet tad mana mamma (Helēna Heinrihsone – I. A.) sāka arvien biežāk teikt, ka viņa vēlas atļauties pilnīgu brīvību savā daiļradē," stāsta Anna Heinrihsone, kura iedvesmojusies no viņas sacītā.
Galerijas Māksla XO Baltajā zālē ir eksponēti vairāki ogles zīmējumi. Mākslinieces uzmanības lokā ir nokļuvuši gan jūras krastā izskaloti nesaprotami murskuļi, gan lauku mājas mazdārziņā sastādīto augu saknes. "Oktobrī es tās roku ārā un brīnos: ak dievs, kāds skaistums!" atklāj māksliniece. "Man pietiek ar vienu šādu mazu dabas apliecinājumu, lai es ieraudzītu pasauli kopplānā, nevis sadalītu sīkumos," paskaidro Anna Heinrihsone.
Ticības atrakšana
"Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem," izstādes pieteikumā raksta māksliniece. Galerijas Kupola zāle ir iekārtota kā svētnīca, uz kura altāra ir novietota Bībele. "Es to atradu humānās palīdzības veikalā Talsos," stāsta Anna Heinrihsone. Bībeles iepriekšējā īpašnieka atzīmētie teikumi viņu ir mudinājuši pasvītrot savējos. "Sākumā ļoti kautrīgi, bet pēc tam jau drošāk es sāku zīmēt tajā arī skices," piebilst Anna Heinrihsone. Starp Bībeles lapām viņa ir salikusi herbāriju un zīmējumu tapšanā izmantotās fotogrāfijas.
Galerijas Kupola zālē ir eksponēti Annas Heinrihsones uzzīmēto varoņu prototipi kā pieklusināti izgaismotas skulptūras, mežģīnēs sapucēts nokaltis kadiķis kā katoļu Dievmāte, kuras rokās ir ielikta ķirbja sakne, un galds kā smilšu kaste ar "sekrētiņiem", kas ir atsauce uz mākslinieces bērnības izklaidi, kad mežā starp koku saknēm izraktās bedrītēs ielikuši kādu dārgumu, uzlikuši stikliņu un aizbēruši ciet, lai pēc nedēļas ("bet nekad jau nevarēja tik ilgi nociesties") skrietu skatīties, kas ar to ir noticis. Annas Heinrihsones jaunākajos "sekrētos" atklājas krucifiksi un citi simboli: "Priekšmetiem, kuri norāda uz reliģiju, nav tieša sakara ar to. Tie ir kā ticības simboli, kas apliecina, ka ir iespēja ticēt un rast atbildes arī caur jebko citu."
Aspazijas puķes
Izstādes nosaukums Mans miers ir beigts ir izšūts ar stikla pērlītēm uz balta galdauta. Tā ir rindiņa no Aspazijas pirmā dzejoļu krājuma Sarkanās puķes (1897), kuru pagājušajā gadā Valmieras teātrī iestudēja režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. "Tavs miers ir beigts, ja tu meklē atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem," par nosaukuma izvēli saka Anna Heinrihsone, kura šim iestudējumam ir veidojusi kostīmus. Patlaban viņa veido tērpus režisores Indras Rogas komēdijai Muiža kaņepēs pēc Aleksandra Ostrovska lugas motīviem. Pirmizrāde notiks 30. septembrī Valmieras teātrī.
Starp šiem augiem ar labi attīstīto sakņu sistēmu savu iemīlēšanos uz piecdesmit gadu sliekšņa piedzīvos muižas saimniece Raisa Pavlovna Gurmižska, kuru atveidos aktieris Imants Strads. "Es priecājos, ka viss sasaistās," piebilst māksliniece, kuras ikdiena šobrīd tiek sadalīta starp Valmieru un Rīgu. 18. septembrī Dailes teātrī tiks pirmizrādīta krievu režisora Genādija Ostrovska psiholoģiskā drāma Mīļākais pēc viņa paša sarakstītā darba motīviem. Šim iestudējumam Anna Heinrihsone ir radījusi scenogrāfiju un kostīmus. "Genādijs ir attāls Aleksandra Ostrovska radinieks," viņa atklāj vēl vienu saskarsmes punktu.
Augusta Sukuta zemzemene
Šā gada maijā Madlienas būvvaldē tika izdota atļauja par vides objekta Potjomkina aka realizēšanu bijušās Ķeipenes dzelzceļa stacijas teritorijā, kas ir kļuvusi par iecienītu kino mīļotāju apskates vietu. "Tur visu laiku notiek rakšanas darbi, jo mainīgie laikapstākļi liek noprast, ka tie ir spēcīgāki par cilvēku iedomām," stāsta Anna Heinrihsone. Viņa ir iesaistījusies šajā vērienīgajā kinoforuma Arsenāls dibinātāja Augusta Sukuta izlolotajā projektā, kas būs veltījums Sergeja Eizenšteina filmai Bruņukuģis Potjomkins (1925). "Vairākiem puišiem noslīka gumijas zābaki, es nezināju, ka var būt tādi dubļi," atzīst māksliniece.
Pirms daudziem gadiem Ķeipenē tika radīts milzu galds ar diviem krēsliem, pie kuriem piesēst kino dižgariem. Pirms diviem gadiem te tika uzstādīta arhitekta Anda Sīļa radītā dzelzceļa tuneļa parafrāze kā foruma Arsenāla piemiņas zīme. Šobrīd zem zemes tiek guldīta milzīga metāla tilpne kā zemūdene. "Tas ir Augusta Sukuta brīnišķīgais monumentālais poētisms, kas ļauj aprakt šādu objektu. Tas ir tāpat, kā es paņemtu un apraktu visus savus darbus, uztaisītu lielus "sekrētus". Varbūt tiešām tā ir jāizdara: jāuzliek stikls un jāaprok jūrmalā. Starp citu, tā ir laba doma," piebilst Anna Heinrihsone.
Anna Heinrihsone
Personālizstāde Mans miers ir beigts
Galerijā Māksla XO līdz 27. septembrim