Ne zirgu, ne tīģeri gan bildēs neatrast. Kāpēc izstādei tāds dīvains nosaukums? Te nu Alnis Stakle sāk stāstīt Austrumu pastāstiņu par to, ka "kādam tēvam bija divi dēli...". Tēvam, kurš nebija īsti labs gleznotājs, reiz pasūtīja uzgleznot tīģeri. Pasūtītājam bilde nepatika. Glezna palika pašam. Katrs gleznotāja dēls gleznā saskatīja ko citu. Bet tad vienu dēlu izjādē saplosīja tīģeris, bet otrs dēls aiz pārskatīšanās nošāva zirgu, domādams, ka tas ir tīģeris. Par to viņu notiesāja. Tēvs palika viens. "Mūsdienās šo teicienu – "ne zirgs, ne tīģeris" – lieto, lai raksturotu kaut ko neinteresantu, ikdienišķu. Piemēram, Ķīnā parkos sanāk vingrotāji. Viņiem pašiem tas ir tik ierasts rituāls, par ko nav vērts runāt, bet citiem – kaut kas neparasts," stāsta Alnis Stakle. No daudzajām Āzijas valstīm Ķīna viņam patīk tāpēc, ka tur ir droši, Ķīnas nomales ir viegli pieejamas. "Tas ir vilinoši. Tradīcijas tur ir noturīgas. Man patīk, kā cilvēki Ķīnā rosās, tā aug un attīstās. Salīdzinot ar Eiropu, sabiedrībā ir liela enerģija, jo ir jauni cilvēki, kas sapņo un cīnās, mēģina izdzīvot, nopelnīt," savu interesi par šo valsti pamato fotogrāfs. Viņa personālizstādē skatāmās fotogrāfijas nav fotoreportāža, nav atšifrēti cilvēki, nav notikumu. Bet ir noskaņa! Vienā no fotogrāfijām redzams cilvēks krustcelēs, kurš skatās uz ugunskuru. Tā ir sena tradīcija, ka, pieminot mirušos, tiek dedzināti piemiņas ugunskuri. "Izstāde drīzāk stāsta par manu ceļu, sevis meklējumiem mākslā. Bildītes nav saliktas vienā līnijā rāmīšos gar sienu. Tā ir kā instalācija, arī ar video un mūziku," skaidro Alnis Stakle.
Šobrīd, kad ir ierobežota iespēja ceļot, izstāde ļauj ieraudzīt citu zemi. Krāsainas fotogrāfijas mijas ar melnbaltām. Fotogrāfijā vienlīdz svarīgi ir gan tas, kas ietverts attēlā, gan tas, kas palicis aiz kadra un ko skatītājs var izdomāt pats. Iespējams, izmantotā foto valoda nav domāta, lai atklātu, bet drīzāk lai pārsteigtu un sniegtu skatīšanās prieku pat tajās situācijās, kad attēlotā realitāte ir atbaidoša. Blakus mirdzošiem Ķīnas debesskrāpjiem ir izdrupuši caurumi ēku sienās. Un kārtīgi izravēto un iekārtoto mazdārziņu vienīgā laistīšanas iespēja ir blakus grāvī tekošā, darvai līdzīgā žļurga. Aļņa Stakles darbu vizuālā retorika ir vērsta uz to, kā cilvēki identificējas ar kādu konkrētu vietu vai situāciju, kādi rituāli kalpo sociālu saikņu nodibināšanai un kur ir privātā un kolektīvā robežas.