Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Kā viņš pateica, tā arī bija. Edgara Pučiņa un Gunāra Asara Rīga

Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem XX gadsimtā bija svars un ietekme "rasēt" Rīgu pēc saviem ieskatiem. To apliecina arī Edgara Pučiņa un Gunāra Asara darbības laiks

Izstādei Divi ģēniji Arhitektūras muzejā par diviem XX gadsimta Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem Edgaru Pučiņu (1924–2009) un Gunāru Asari (1934–2023) ir potenciāls uzrunāt gan tos, kurus pilsētbūvniecības process saista profesionālā līmenī, gan ikvienu, kurš ir aizdomājies, cik ļoti viņa paša mūžā vien ir mainījusies Rīga.

Abus arhitektus, kuri daudzus gadus ieņēma Rīgas pilsētas galvenā arhitekta amatu, šogad pieminam ar zīmīgām jubilejām: Pučiņam – 100, Asarim – 90.

"Ģēniji ir cilvēki ar augstu apdāvinātības pakāpi. Edgara Pučiņa un Gunāra Asara ilggadējība amatā apliecina viņu spējas veidot attiecības ar visām valdībām. Protams, viņi strādāja ar padomju valdību, bet arī šodien pilsētas galvenajam arhitektam ir jābūt sazobē ar tiem, kas pilsētu pārvalda. Ir vajadzīga spēja komunicēt," nedaudz provokatīvo izstādes nosaukumu paskaidro tās kurators arhitekts Jānis Lejnieks.

Gunāra Asara mūža nogalē žurnālā SestDiena tapa Ineses Lūsiņas intervija, kurā arhitekts apstiprināja to, uz ko ir balstīts viss izstādes patoss: "Padomju laikā arhitektam bija diezgan liela loma: viņam vajadzēja parakstīt, apstiprināt projektus, un, kā viņš pateica, tā arī bija. Izdevās daudz ko panākt." Ja ne Gunāra Asara iebildumi, Vanšu tilts, kas tautā tika iesaukts par "Vosa ģitāru", izskatītos pavisam citādi, jo sākotnējā ideja bija tiltu nokopēt pēc Augustam Vosam tīkamā Kijivas tilta parauga.

Jānis Lejnieks piekrīt KDi lasītājiem novadīt konspektīvu ekskursiju izstādē.

 

Edgara Pučiņa Rīga

Stāstījums sākas ar nelielu atkāpi Rīgas pilsētas galveno arhitektu ciltskokā.

Ļoti ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti – 35 gadus Rīgas aprises noteica Johans Daniels Felsko (1844–1879), kurš izstrādāja Rīgas centra rekonstrukcijas projektu, ko realizējot tika radīts Bulvāru loks.

Reinholds Georgs Šmēlings Rīgas pilsētas arhitekts bija 36 gadus (1879–1915). Viņš pilsētu piepildīja ar skolām, slimnīcām, tirgiem un dzīvojamām mājām.

XIX gadsimta beigās pilsētas galvenajam arhitektam bija birojs, un viņš pats arī zīmēja. Mūsdienās šīs funkcijas ir nodalītas. Cilvēks, kurš ir atbildīgs administratīvi, pats nedrīkst zīmēt savus projektus. Šmēlingu nomainīja Osvalds Tīlmanis, kurš 18 gadu laikā stabilizēja profesijas stāvokli visās politiskajās formācijās.

Edgars Pučiņš bija Rīgas galvenais arhitekts 10 gadus (1960–1970). Pučiņa vecāki bija komunisti, kuri bija pārliecināti, ka ir jāceļ jauna sabiedrība, un XX gadsimta 20. gadu sākumā aizbrauca uz Krieviju. Pirms tam viņi dzīvoja Valmierā, mamma bija skolotāja. Edgars Pučiņš piedzima Novgorodas apgabalā. Viņu iesauca padomju armijā, viņš karoja un guva ievainojumus. Pēc tam Pučiņš atgriezās Latvijā un iestājās LVU Arhitektūras fakultātē. Tur viņam radās konflikts ar buržuāzisko paaudzi, vecajiem arhitektiem, kā Ernestu Štālbergu. Padomju presē studenti rakstīja visādas "kļauzas" – ko viņi mums māca?! Nevis sociālistisko, bet kapitālistisko arhitektūru! Pučiņam bija divas aizraušanās – vēsture un fizika. Padomju režīms 1950. gadā fakultāti slēdza. Pučiņš pārcēlās uz Maskavu un tur 1953. gadā pabeidza Maskavas Arhitektūras institūtu ar diplomdarbu Rīgas centra kreisā krasta plānojums un apbūve. Maskavā PSRS Tautsaimniecības izstādē Pučiņš strādāja par Latvijas PSR paviljona galveno mākslinieku, bet 1959. gadā atgriezās Rīgā.

Tas ir laiks, kad vērsās pret nacionālkomunistu Eduardu Berklavu, kurš par galveno arhitektu bija iecēlis Vaideloti Apsīti. Apsīša valdīšanas laiks ilga tikai gadu, jo viņš bija dienējis vācu armijā un viņa biogrāfija bija sabojāta. Apsīti nomainīja ar Edgaru Pučiņu, kurš tikko bija atbraucis no Maskavas un kuram bija pareizā politiskā orientācija.

Pēc 10 gadiem Edgaru Pučiņu noņēma no amata, jo arhitekts kaut kādā veidā bija mainījis savu nostāju un atteica atļauju Kronvalda parkā būvēt LKP Centrālās komitejas ēku. Pirms tam viņš bija dzīvojis Austrumu kultūras ietekmē, bet, iepazinis Rietumu kultūru, iejutās Rīgas pilsētvidē un mainījās arī pats. Vēlāk LKP Centrālās komitejas ēkas ieceri saskaņoja un projektēja Gunārs Asaris.

Kad Edgars Pučiņš 50. gadu beigās atgriezās Rīgā no Maskavas, viņš radīja ideju, ka vajag būvēt jaunu augstceltņu grupu Republikas laukumā Citadelē. Padomju režīmā bija viegli uzburt dažādas vīzijas bez īpaša pamatojuma.

Citadele Rīgā tika uzbūvēta XVII gadsimtā kā zviedru cietoksnis. Padomju režīms 1945. gadā nolēma Citadelē izvietot valdības iestādes un izveidot karaspēka parāžu laukumu. 1965. gadā Edgars Pučiņš, Kārlis Alksnis, Viktors Dorofejevs izstrādāja projektu trim augstceltnēm un Republikas laukumam. Presē tās dēvēja par "Trim brāļiem no dzelzsbetona un stikla". Pučiņu Rīgas kompozīcija nodarbināja vairāk nekā pilsētas funkcijas. Arhitektam bija svarīga tās trīsdaļība. Viņaprāt, trīs Citadeles torņi iekļausies pilsētas augstceltņu sistēmā, kuru koordinēs trīs galvenās vertikāles: augstceltne Dailes teātra laukumā, augstceltne pie Uzvaras laukuma un 368 metrus augstais TV tornis Zaķusalā.

80. gados uzbūvēja Zemkopības ministrijas ēku. 1987. gada koncertzāles projektu konkursā Citadelē bija paredzēta koncertzāle, bet tas viss beidzās ar neko.

Kad Pučiņu 1970. gadā atlaida no darba, 1972. gadā viņš izveidoja projektēšanas institūtu – zinātniski tehnoloģisko kompleksu. Viņš iniciēja, ka ir nepieciešams Vecrīgas reģenerācijas projekts. Pēc kara Vecrīga bija galīgi izpostīta. Rātsnamu nojauca 1954. gadā. Faktiski tas bija tukšs laukums. 50. gados to nodēvēja par Vecrīgas laukumu.

Reģenerācijas projekta lielākais sasniegums ir Rātsnama jeb Rīgas domes ēkas atjaunošana. Edgars Pučiņš gan vēl neuzdrīkstējās ieteikt atjaunot Rātslaukuma apbūvi. Arhitekts zināja, ka 50. gados uzbūvētajās dzīvojamās ēkās Kungu ielā mājoja Baltijas kara apgabala augstākās militārpersonas, kuras nepieļautu jaunbūves, kas tām aizsegtu skatu uz Daugavu.

Rīgā ideja par Rātsnama atjaunošanu 70. gados bija problemātiska, jo tā vietu aizņēma Rīgas Politehniskā institūta (RPI) laboratoriju korpuss toreizējā Ļeņina ielā 1a (1966). Reģenerācijas projekta autori paredzēja ēku pārbūvēt pilsētas pašvaldībai. Jaunās ēkas nojaukšana tolaik nebija reāla, un arhitekti piedāvāja līdzību ar Valsts padomes ēku Berlīnē, kas bija uzbūvēta pēc kara nojauktās Pilsētas pils vietā. Berlīnē jaunās ēkas fasāde ietvēra  portālu no bijušās  pils, un arī Pučiņš piedāvāja piebūvēt RPI ēkai Rātsnama portālu un torni. Padomju režīmu piedāvājums neinteresēja, jo Rīgas Izpildu komiteja atradās greznajā mūsdienu LR Ārlietu ministrijas ēkā. Pēc 1991. gada ideja pārveidot 60. gadu ēku vairs nebija aktuāla, un tā tika nojaukta 1999. gadā, lai uzbūvētu Rātsnamu.

Pēc arhitektu Dzintara Dribas un Gunāra Lūša-Grīnberga projekta laukuma centrā uzcēla un 1970. gadā atklāja Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēku, kurā vēlāk tika ierīkots Latvijas Okupācijas muzejs. Arhitekti, atkārtojot Kārļa Ulmaņa Vecrīgas "latviskošanas" politiku, "uzsēdināja" muzeja ēku virsū Melngalvju namam, bet Pučiņš pabīdīja to desmit metrus nost uz Daugavas pusi, ja gadījumā kādreiz Melngalvju namu gribēs atjaunot. Pučiņš ierosināja līdzekļus Melngalvju nama celtniecībai iegūt, iznomājot bagātām organizācijām brīvos zemes gabalus Rātslaukuma zonā un pieprasot no tām iemaksas nama atjaunošanas fondā.

Ir bijušas idejas Vecrīgas laukumā celt arī Nacionālo bibliotēku un Dailes teātri. To Smiļģis noraidīja.

Pučiņš radīja idejas, kādā veidā vajadzētu atjaunot Vecrīgu. Arhitekts bija padomju cilvēks ar padomju izglītību, un viņa ideāls bija Vecrīga bez komercijas un naktsdzīves. Tā viņam bija sveša. Viņš lika akcentu uz vēsturi un Vecrīgā gribēja redzēt daudz muzeju un arhīvu.

Vienīgais, kas Edgara Pučiņa dzīves laikā tiešām tika realizēts, bija viņa ideja par skaisto, eleganto divu līmeņu pazemes autostāvvietu Jēkaba arkāde Meierovica bulvārī. Šodien tā ir ļoti ideāla situācija, ka mēs redzam, kā bija kādreiz, – Rīgas viduslaiku raksturu.

Daudzas Edgara Pučiņa idejas ir palikušas nerealizētas. Piemēram, viņš ierosināja atdzīvināt Rīdzenes trasi starp Kalēju un Riharda Vāgnera ielu, atbrīvojoties no ēkām un uzbūvējot baseinus Līvu laukumā. Piedāvājums ar zaļi zilo joslu norobežot viduslaiku pilsētu no vēlākās Vecrīgas apbūves saņēma pretsparu. Projekta nelabvēļi norādīja uz viņiem nepieņemamu ideju – veidot publisko ārtelpu vietās, kur apbūve bija iznīcināta kara laikā.

 

Gunāra Asara Rīga 

Gunārs Asaris bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts 27 gadus (1971–1998). Viņš vadīja pilsētas izaugsmi arī pēc 1991. gada. Gunārs Asaris arhitekta kvalifikāciju ieguva 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā, un pēc studijām Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Vaidelotis Apsītis viņu uzaicināja darbā pilsētas Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē par savu vietnieku. Pēc Apsīša atbrīvošanas no amata 1960. gadā par Asara priekšnieku kļuva Edgars Pučiņš. Savukārt pēc Pučiņa atlaišanas 1971. gadā Asari iecēla par Rīgas galveno arhitektu.

60. gados Gunārs Asaris radīja projektus, kas netika realizēti. Piemēram, Aspazijas bulvāra un Kaļķu ielas stūrī arhitekts bija iecerējis 13 stāvu viesnīcu. Tajā bija plānots restorāns ar 400 vietām, kafejnīca ar 100 vietām un bārs ar 85 vietām.

1965. gada projekts netika realizēts, un 80. gados šeit uzbūvēja septiņstāvu viesnīcu Hotel de Rome. Pie nerealizētajiem projektiem pieder arī 1966. gadā kopā ar kolēģiem Oļģertu Kraukli un Juri Pētersonu izstrādātais Rīgas Kino nama projekts Elizabetes ielā 49.

Pirmajā pēckara desmitgadē Rīgā katra rūpnīca būvēja savu dzīvojamo ēku kvartālu.

Gunārs Asaris 60. gados jautāja: "Vai tiešām izdalīsim katrai no pilsētā izvietotajām rūpnīcām pa savam zemes gabalam? Vai tad ar dzīvokļu celtniecību nodarbosies visi, izņemot tos, kam tas būtu jādara – pilsētai?" (Padomju Jaunatne. 21.12.1966.)

Padomju režīms koncentrējās uz lētu un ātru dzīvokļu celtniecību, un Asaris centās to novirzīt uz nomalēm. Toreiz bija aprēķins, ka 80. gadu beigās Rīgā dzīvos miljons iedzīvotāju. Tagad ar šādām attīstības vīzijām mēs vairs nespēlējamies.

Runājot par Vecrīgas attīstību, Asaris apgalvoja, ka "Vecrīgā var un vajag celt jaunas ēkas", un jautāja: "Kādai ir jābūt to arhitektūrai? Vai ir jāatdarina vecās formas un fasāžu shēmas? Mūsuprāt, nē! (..) Turpmāk jāiet pa citu ceļu – jaunceļamie objekti jāsaskaņo ar ielu tīklu, apkārtējo ēku un laukumu izmēriem, ar fasāžu ritmu."

Gunārs Asaris jau 70. gados popularizēja uzskatu, ka "cilvēcei galvenā problēma ir svaigs gaiss, atpūta. (..) Norvēģu pilsētbūvnieki no centra uz nomalēm veido "zaļos koridorus", kuri ne vien apgādā centru ar gaisu, bet rada arī iespēju ātri, vai nu ar slēpēm, vai pastaigas solī, nokļūt ārpus pilsētas. (..) Es neticu, ka pēc gadiem divdesmit katrs no mums brīvdienās vai atvaļinājumā varēs aizbraukt atpūsties uz Marsu vai Mēnesi. Būs vien jāpaliek uz vecās Zemes. Bet kur? Mans dzīves mērķis ir Lucavsala".

Vērienīgs publiskās ārtelpas piedāvājums 1967. gadā bija Gunāra Asara un kolēģu Ivara Strautmaņa un Edvīna Timrota projekts sporta kompleksam Lucavsalā, kas ietvēra stadionu, sporta spēļu halli, viesnīcu, sporta laukumus un airēšanas kanālu. Projektā šos elementus apvienoja platforma, zem kuras tika izvietotas apkalpes telpas un transports. Augšējais līmenis kalpotu publikai. Tomēr projekts  nesaņēma sporta dzīves vadītāju atbalstu. Gunārs Asaris, būdams vesera metējs, visu mūžu bija sportisks un enerģisks. Viņa idejas bija pamatīgas, tikai daudz kas diemžēl ir palicis uz papīra.

90. gados paralēli centieniem aizsargāt kultūras mantojumu uzkarsa nekustamo īpašumu tirgus, investīciju likmes kļuva augstākas un projektu realizācijas klimats – krimināls. Asarim 1996. gadā uzbruka noziedznieki, un policija izteica minējumus, ka uzbrukums noticis sakarā ar viņa nostāju, nepiekrītot degvielas uzpildes stacijas celtniecībai pilsētas centrā. Asaris, atsakoties no pilsētas galvenā arhitekta pienākumiem, varēja teikt, ka vēsturiskā Rīga ir saglabāta par augstu cenu. Viņu piekāva un atņēma svarīgus dokumentus ar iedzīvotāju pretenzijām. Neko citu nenozaga.

90. gados Gunārs Asaris noraidīja arī augstceltnes projektu Brīvības ielas krustojumā ar Miera ielu.

Viņš bija ļoti dinamisks un ātri reaģēja uz pārmaiņām. Arhitekts jau pirms Latvijas valstiskuma atjaunošanas dibināja kontaktus ar ārzemju kolēģiem, bija viens no pirmajiem, kas piezvanīja arhitektam Gunāram Birkertam – varbūt mēs varētu tevi uzaicināt. Viņš uz Rīgu uzaicināja arī Toronto dzīvojošo pilsētplānotāju Andri Rozi, kurš strādāja pie Rīgas attīstības plāna. 1995.–2005.

Racionāli domājošais Gunārs Asaris vēlējās noteikt Rīgas attīstības vadlīnijas, pilsētai komunicējot ar iedzīvotājiem un investoriem. Mūsdienās individuālo atbildību ir nomainījusi kolektīvā. Globalizācija ir metusi izaicinājumu sabiedrības sociālajiem un kultūras modeļiem. Pilsētas arhitektiem "vecie labie laiki" ir pagājuši.

 

DIVI ĢĒNIJI
Arhitektūras muzejā līdz 30.VIII
www.archmuseum.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja