Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Intervija ar mākslinieku Miķeli Fišeru. Drosme, kas robežojas ar muļķību

11. maijā 57. Venēcijas mākslas biennālē tiks atklāts Latvijas paviljons, kuru veidojis Miķelis Fišers. "Man nevajag ne slavu, ne karjeru," saka mākslinieks

Pašlaik Miķelis Fišers jau ir Venēcijā, kur notiek intensīvi sagatavošanās darbi, lai ekspozīcija ar nosaukumu Kas slikts var notikt, kurā apvienotas lielizmēra glezna, kokgriezumu sērija un gaismas instalācija, sagaidītu biennāles pirmās nedēļas ārkārtīgi intensīvo apmeklētāju plūsmu. Pirms tam paspējām ar mākslinieku aprunāties, jo mājasdarbi bija paveikti laikus un autors īsu brīdi bija gandarīts par paveikto, pirms turpināja darba noslēdzošo posmu. Miķelis Fišers pastāstīja ne tikai par jaunajiem darbiem, bet arī atcerējās dažu labu epizodi no savas līdzšinējās karjeras, kas viņu no opozicionāra virziena latviešu mākslā novedusi līdz valsts sejai prestižajā un pompozajā starptautiskajā sarīkojumā. Lai gan saruna var likties pārlieku nopietna, jāatzīmē Miķeļa lieliskā humora izjūta: mēs bieži smējāmies, ko tekstā, protams, attēlot nevar. Kurās vietās – lai paliek intriga.

 

Pirms diviem gadiem satikāmies lidostā pa ceļam uz Venēcijas biennāli. Toreiz tu puspajokam teici, ka dodies izpētīt Latvijas paviljonu. Ko īsti tas nozīmēja? Vai jau toreiz biji apņēmies uzvarēt konkursā par tiesībām pārstāvēt valsti 2017. gada biennālē? Vai nojauti, ka uzvarēsi? Vai viss jau bija sarunāts?…

Patiesībā es jau vienreiz biju iesniedzis konkursā projektu. Konkursā par 2015. gada paviljona veidošanu uzvarēja Katrīna Neiburga ar Andri Eglīti. Toreiz, iesniedzot projektu, apzinājos, ka īsti nesaprotu, ko daru. Nekad nebiju Venēcijas biennālē bijis, un man nebija priekšstata ne par to, kas tur notiek, ne par Latvijas paviljona telpu. Fotogrāfijās tā it kā šķiet liela, dažās izskatās milzīga… Bet, nomarķējot izmērus savā pagalmā, es secināju, ka telpa ir maza. Tāpēc, pirms vēlreiz sniedzu projektu, braucu skatīties. Tas bija svētīgs brauciens, jo sapratu, kas Venēcijas biennālē darbojas un kas ne, kāda veida darbus vajadzētu rādīt un kādus ne. Cik ātri virzās cilvēku plūsma, kur viņi aizkavējas.

Pagājušo rudeni, kad mēs kopā ar kuratori Ingu Šteimani jau bijām vinnējuši konkursu, devos vēlreiz izpētes braucienā. Es veselu dienu nosēdēju paviljona telpā, lai saprastu, piemēram, cik lielai jābūt centrālajai gleznai. Darba procesā biju iedomājies, ka varētu izstādīt divas vienādas gleznas, tik līdzīgas, cik vien var. Taču pēc paviljonā pavadītās dienas sapratu, ka arī tam telpa nav pietiekami liela. Tur ir ļoti aktīvas arhitektūras detaļas.

Šķiet, ka Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša ekspozīcijā Armpit arī nevarēja saprast, cik liela ir atvēlētā telpa. Viņi to bija ļoti viltīgi iekārtojuši. Ko tu mainīji iecerē pēc atkārtota Venēcijas apmeklējuma?

Pagājušajā biennālē varēja saprast tās būtību. Bet, otrreiz braucot, mums jau bija slepens plāns – dabūt klāt piešķirtajai telpai vēl vienu, kas ir paslēpta aiz rīģipša sienas un kur glabā mantas. Tajā nav grīdas, tāpēc tur neviens nedrīkst ieiet, bet mums tā noderētu gaismas instalācijai. Mēs šo telpu dabūjām. Tā ka paviljons būs vismaz divreiz lielāks. Man par lielu nebūs – Cēsu festivālā 2015. gadā, kur es līdzīgu gaismas instalāciju izstādīju angārā, izmērs bija taisni laikā.

Kā šis projekts atšķiras no tā, ko biji piedāvājis konkursā iepriekšējā reizē?

Es varu pateikt, kas ir līdzīgs. Kokgriezumi, vairāk nekā.

Vai kokgriezumos esi atradis īsto formu, kā attēlot tās fantastiskās būtnes, kas acīmredzot dzīvo tavā galvā? Kā tu tās redzi – vai trijās dimensijās, kā tās kustas, staigā, vai uzreiz kaut kā grafiski?

Tur jau nav nekādu izdomātu būtņu – tīrais reālisms! No sākuma ir jāizdomā sižets un nosaukums. Ne vienmēr labu nosaukumu var uzzīmēt. Tātad ir jāatsijā tie nosaukumi, kurus var uzzīmēt. Ja taisu kokgriezumu, es redzu uzreiz divās dimensijās. Es ilustrēju nosaukumu. Nav tādas pasaules, kas eksistētu neatkarīgi no manis, drīzāk es to radu pats pēc vajadzības.

Tavās gleznās arī iezīmējas tēli, bet apkārtne spēlē lielāku lomu. Kokgriezumos fons ir iezīmēts tikai ar detaļām.

Ja ir pieminētas kādas konkrētas lietas, es tās rūpīgi pētu. Metropolitēna operas aizkari un Gīzas piramīdas ir pilnīgi reāli. Tomēr ir arī atkāpes – piemēram, no Elizejas laukiem īsti nevar redzēt Eifeļa torni, bet man ļoti prasījās… Kino arī lieto tādu paņēmienu.

Vai nav tā, ka melnbaltā risinājumā arī sižeti kļūst skaidrāki? Noskaņu taču grafiski neattēlosi.

Jā, noskaņu jeb atmosfēru var attēlot tikai sejas izteiksmē. Atklāti sakot, es neredzu pāreju no glezniecības uz kokgriezumiem. Tās ir atšķirīgas lietas. Varbūt starpstadijas darbs varētu būt Oficieru balle (Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē, 2011), kurā stāsts ir līdzīgs kā kokgriezumos, tikai sarežģītāks. Acīmredzot tāpēc tā arī ir uzgleznota divās krāsās, gandrīz monohromi. Taču glezniecība ir pilnīgi cita opera, tajā darbojas citas maņas.

Glezniecība būs arī Venēcijā – milzīga sešstūru glezna. Mans iespaids par tās sižetu bija – ka attēlots, kā vārās gaļa, tikai nevis gaļa vārās ūdenī, bet tā vārās pati. Vai tā varētu būt?

Par gaļu – diezgan daudz taisnības. Tas nebija vienkāršs darbs, un nevaru pateikt, ka esmu to uzgleznojis tā, kā bija iecerēts. Īstenībā glezna vairāk veidoja mani nekā es to. Iespējams, šis ir no tiem darbiem, kas atstās lielu iespaidu uz manu personību. Ir tādi pagrieziena punkti – es vēl nezinu, jāpaiet laikam, bet spriežu pēc tā, cik grūti gāja. Es biju iedomājies, ka gleznošu tēmu par kosmosa attīstību no haosa līdz augstām un organizētām dzīvības formām, skaisti, tādu kā Lielviela (2012). Ar svītriņām – tā, kā visiem patika, skaistās krāsās. Bet, kad es sāku, sapratu – pilnīgas muļķības! Es tam ne gluži neticēju, bet pamatā nebija personiskās pieredzes.

Piemēram, gleznā Lielviela ir personiskā pieredze – manas bērnības pēkšņā atklāsme, kad es uzzināju par atomu uzbūvi. Man likās, ka Zeme arī, iespējams, ir elektrons, kas riņķo milzīgā atomā ap kodolu. Turklāt ir mēroga dimensija. Tas man šķita elpu aizraujošs atklājums un vēl joprojām tāds šķiet. Tāpēc es varēju ar pilnu krūti to uzgleznot. Taču šeit – nu attīstās tas kosmoss tā vai citādi, to mēs šajā realitātē tāpat nevarēsim noskaidrot. Vienā brīdī ņēmu un mazgāju nost visas smukās svītriņas, jo sapratu, ka darbs būs tukšs, bez iekšējas spriedzes.

Galvenais bija ne tikai personiska pārdzīvojuma trūkums, bet – ja reiz es taisu kokgriezumus ar tādu ironiju un kritiku, kas robežojas ar cinismu, jāliek tam pretī kaut kas ideālistisks, patiešām no sevis. Kā izstādē Netaisnība (Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, 2014–2015) video, kurā es staigāju pa oglēm. Varbūt pat jāizgāžas. Jo es būšu godīgāks procesā, jo tas labāk darbosies. Un tas izrādījās visgrūtākais, jo uzreiz parādījās ego problēma. Ka man gribas, lai viss izskatās labi, ko par mani un manu mākslu domās. Tas jau bija tad, kad sāku gleznot. Bet nekas nesanāca. Tad es sāku lasīt un nonācu pie saviem iecienītajiem jautājumiem par realitātes dabu, raksturu un vispār par esības noslēpumiem, kas mani visvairāk aizrauj. Par ego. Faktiski darbs ir par to pašu – attīstību, izlaušanos no materiālās realitātes.

Tad sanāca pa īstam godīgi? Apmierina?

Jā. Es saprotu, ka šī glezna nemaz nav skaista. Varbūt tā pat ir pretīga. Es ceru, ka skaista un pretīga reizē. Bet tas ir tā, kā zem skaista cilvēka brīnišķīgās ādas ir diezgan šausmīgas iekšas, vai ne? Arī zem jebkura visskaistākā cilvēka, nemaz nerunājot par monstriem, kas dzīvo viņa apziņā. Tas mani nebaida. Risks bija liels. Tā bija drosme, kas robežojas ar muļķību, – apņemties uzgleznot tik nozīmīgu gleznu samērā īsā laikā bez jebkādas atkāpšanās iespējas.

Parasti gleznojot ir vienalga – sanāks vai nesanāks. Ja nesanāks, gleznu var iznīcināt, pārgleznot. Šajā gadījumā nevarēja nesanākt, un tam vajadzēja būt vismaz vienam no maniem darbiem! Klāt nāca viss ar ego saistītais – ka jāpārstāv valsts, jāprezentē sevi. Tas radošo procesu padarīja pilnīgi traku. Taču, no otras puses, domāju, ka darbā nebūtu nekāda spēka, ja tas nāktu viegli un neuztraucoties ne par ko. Es reāli domāju, ka jāmaina profesija, un lūdzu, lai šoreiz nav pilnīgs fiasko. Tā bija neapdomība – projektā pieteikt gleznu, kam vēl pat uzmetumu nav. Kaut gan uzmetumu veidā man svītriņas tīri labi sanāca, bet tiklīdz ķēros pie lielā formāta…

Tur jau ir tas prieks, ka es sapratu, kas visvairāk mani satrauc un nodarbina prātu. Ja to godīgi risina, viss sāk izdoties. To uzreiz varēja pateikt – tikko es iedomājos par savu ego, man sinhroni, momentā nesanāk uz audekla. Kad atbrīvojos – sanāk. Tāpēc es arī teicu, ka mani veidoja šis darbs, jo bieži bija jūtama pilnīgi fiziska ietekme. Interesanti, jā.

Pieminēji, ka ir bijuši darbi, kas maina personību. Varētu atcerēties vēl kādu?

Vēl bija Apvienotās sistēmas (2008). Es kādu laiku gleznoju ainavas, ainavas un tad aizbraucu uz Cité rezidenci Parīzē. Tur bija tā labā iespēja divas stundas pagleznot, tad uzlēkt uz velosipēda un aizbraukt uz Orsē muzeju vai Pompidū centru – paskatīties, kādu virzienu man vajag, iedvesmoties un braukt atpakaļ. Es ilgi biju gaidījis, kas manās ainavās notiks. Tad tajās pirmoreiz parādījās pārdabiskas struktūras.

Jau savas karjeras sākumā tu pievērsies tēliem, kas tā laika mākslas ainā bija neiederīgi, neskaitījās labs tonis, – citplanētieši, fantastiski sižeti. Kad tu saprati, ka redzi kaut ko atšķirīgu no citiem?

Katrs redz pasauli citādi, nav tādas vienas. Kad es sapratu, ka varu to izteikt caur metaforām, tēliem? Domāju, ka tas bija Mākslas akadēmijā.

Iepazinos ar Jāni Viņķeli, sākām runāt par mākslu vispār, un es sapratu, ka neesmu viens, ka ir iespējams runāt par fantastiku, reliģiju un tā kaut kas var iznākt. Protams, tā bija pilnīga kontrkultūra, bet ar to arī likās forša. Iekšējais protests bija milzīgs, gribējās visu darīt nepareizi, tieši tā, kā nevajag. Tajā bija liels nopelns manai vidusskolai, kurā tika kaldināts šis protests.

Vai tā bija ļoti radoša vidusskola?

Mums bija ārkārtīgs akcents uz disciplīnu un vienādumu. Es skolā gāju 80. gados, apmeklēju akadēmijas sagatavošanas kursus. Man bija tāds speciāls apģērbs – no maisa drēbes –, ko es nedrīkstēju rādīt māsai, pie kuras tolaik dzīvoju. Vakarā pirms kursiem to uzvilku un, mājās nākot, atkal pārģērbos normālās drēbēs. Atceros, ka tajā maisa tērpā mani savāca milicija pie Brīvības pieminekļa par pankošanu.

Sākotnēji tavu mākslu uztvēra kā jokus, kas notiek mākslas pamatstraumei paralēlā plūsmā. Vai tu pats pamanīji, kad attieksme mainījās?

Mani sāka ņemt nopietni tikai pēc izstādes Arsenālā (Lielviela, 2012). Ne agrāk. Bet man tas vienmēr ir bijis nopietni, un Viņķelim arī. Sasniedzot kritisko masu, tu pārliecini!

Tev tas prasīja diezgan lielu apņēmību, jo saprotu, ka māksla vienmēr bijusi tava pamatnodarbošanās?

Ir bijis periods, kad es nolēmu ar mākslu vairs nenodarboties, bet tas izraisīja pilnīgu personības bojāeju. Vienkārši nebija jēgas. Tad es sāku atgriezties ar ainavām. Pirms izstādes Bez cilvēkiem (2006) Rīgas mākslas telpā es pāris gadu biju pie tām strādājis. Man paveicās, ka mani pieņēma citādāku, nekā es biju pirms tam. Varēja arī izsvilpt. Bet tas bija vienīgais, ko es spēju izdarīt pēc identitātes krīzes, jo mana māksla kļuva arvien melnāka un kritiskāka. Tas mani arī noveda līdz lēmumam pārtraukt. Pirms tam pēdējā izstāde bija Briselē ar nokautu govju ādām – saistībā ar lopu sērgas uzliesmojumu Anglijā.

Kā tev ienāca prātā pievērsties kokgriezumiem?

Sešdesmitajos gados tādas bildītes bija gandrīz katrā mājā. Dēlīšus ražoja kombinātā Māksla. Man bija konkrēts paraugs – Gints Gabrāns iedeva vienu, kas bija ražots kaut kur Krievzemē, – otrā pusē bija rakstīts kaut kāds "Zavod…". Krāsojums gan nebija tik stipri pulēts kā man.

Vai tu redzi šim virzienam attīstību?

Jā. Protams, tagad negribas par to domāt, esmu izspiedis no sevis visu. Taču es neteiktu, ka nekad vairs mūžā to nedarīšu. Tas ir labs risinājums – kodolīgs, lai pateiktu skaidras domas.

Nesen kādā izstādes atklāšanā teici, ka vēl nejūties kā vidējās paaudzes mākslinieks. Kā tu no kontrkultūras nokļuvi latviešu mākslas parādes pusē, ja reiz tagad pārstāvi valsti?

Es vispār nesaprotu. To, ka esmu dzīvais klasiķis, uzzināju tad, kad mani darbi tika pieminēti 90. gadu projekta Open sakarā. Venēcijas biennālei pieteicos, jo ko man pēc Purvīša balvas saņemšanas tālāk bija darīt? Pirmoreiz pieteicos mazliet uz aklo, otrreiz es tiešām visu izdarīju tā, ka labāk nevarēju, un tas derēja. Ja nebūtu akceptēts, diez vai mēģinātu trešoreiz.

Ko tu gaidi pēc Venēcijas biennāles? Vairāk iespēju, kontaktu, izvērsties starptautiski?

Mani tas viss neinteresē. Man ir tikai viens sapnis, Vilni. Ļoti merkantils: lai es varētu no mākslas pārtikt. Man nevajag ne slavu, ne karjeru. Ne arī daudz naudas – es esmu pieticīgs cilvēks. Es neloloju cerības, ka spēšu sev nodrošināt laimīgas, pārtikušas vecumdienas, tāpēc gribētos vēl paceļot, kamēr var, un tad uz to nabagmāju.

 

P. S. Apmeklētājiem 57. Venēcijas mākslas biennāle būs atvērta no 13. maija līdz 26. novembrim.

Top komentāri

Andris Grinbergs
izcila intervija - ar patiesu makslinieku- LIELISKI
laima
l
Nazis! Sakarīgi un drosmīgi. Patiesi arī... Lai nu `pasaule` Venēcijā arī šajā būdiņā ieskatās.
neo
n
Patīkams cilvēks.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja