Izstādes kontekstā māksliniece aizdomājas par sapni miegā kā par pirmo pakāpienu neredzamajā dzīvē, kas, būdams šķietami ikdienišķs, dāvā priekšnojautu par ko vairāk kā to, ko mēdzam dēvēt par mūsu vienīgo dzīvi.
"Gleznoju es "no galvas". Un no redzētā paņemu būtiskāko. No Gaujas – brūngano ūdeni vai sarkanās debesis no ziemeļiem. Esmu uzaugusi Gaujmalā un Lojas klintīs, kur tik ļoti iederētos indiāņi. Tikai vēlāk uzzināju, ka te dzīvojuši lībieši un Kaupo. Pirmo skaisto Rozentāla gleznoto indiānieti ieraudzīju vecāku draugu mājā. (Iespējams, tā bija latviešu tautumeita ēnā. Un, iespējams, ar Gaujmalas iedegumu). Otru – indiāņu virsaiti, sava drauga koridorā. Gleznu drauga vecāki bija atveduši no Peru, drauga dzimtenes. Kopš tā laika vienmēr uzgleznoju pa kādam indiānim, jo man šie cilvēki šķiet bezgala pievilcīgi. Priekš manis viņi ir mūsu pašu iezemieši ar Gaujmalas iedegumu," stāsta Kristiāna.
Kristiāna Dimitere absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu. Šī ir Kristiānas 12. personālizstāde, kas iepriekš noritējušas galerijās Alma, Daugava, Centrs, Laipa, kā arī ārzemēs. Mākslinieces darbi atrodas gan privātās kolekcijās daudzviet pasaulē, gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Halmstades pilsētas muzeja (Zviedrija) darbu kolekcijās. Kopš 1991. gada Kristiāna Dimitere piedalījusies daudzās grupu izstādēs. Ilustrējusi grāmatas, bijusi māksliniece animācijas filmām, veidojusi arī kostīmus un scenogrāfiju.