Serpentīna ezerā Londonas Haidparka vidū peld milzīga konstrukcija – nepamanīt to nav iespējams. Šī ir leģendāro mākslinieku Kristo un Žannas Klodas jaunākā skulptūra The Mastaba, viņu pirmais publiskais brīvdabas darbs Lielbritānijā. Instalācija vienā no skaistākajām vietām Londonā ir izraisījusi pretrunīgu reakciju, ne visi par to ir sajūsmā. Kas tā ir par gigantisku vannas istabas rotaļlietu?! Vai tas ir citplanētiešu kosmosa kuģis? Rokfestivāla skatuve, kas palaista ūdenī? Ko par šo divdesmit metru augsto, trīsdesmit metru plato, četrdesmit metru garo un 650 tonnu smago svešķermeni, kuram ir trapecveida prizmas forma, domā ezera iemītnieki – pīles, gulbji, gārņi un zivis?
Neatlaidīgie sapņotāji
Londonas The Mastaba ir inženiertehnoloģiju meistardarbs ar interesantu priekšvēsturi un biogrāfiju. "Katra mūsu projekta stāsts ir unikāls," apgalvo pasaulē slavenākais land art mākslinieks Kristo. No 60. gadu sākuma viņš strādāja duetā ar savu dzīvesbiedri Žannu Klodu (mirusi 2009. gadā). Bulgārs Kristo un francūziete Žanna Kloda bieži tiek dēvēti par "ietīšanas māksliniekiem" – pāris ir īstenojis neiedomājami vērienīgus, tehniski sarežģītus projektus, uz kādu ierobežotu laiku smalki iejaucoties pilsētvidē un mainot ēku, pieminekļu, tiltu un dabas objektu izskatu. Kristo un Žannas Klodas veikums ir nozīmīga laikmetīgās mākslas vēstures lapaspuse (pat vairākas!).
Astoņdesmit trīs gadus vecais Kristo turpina veidot monumentālas instalācijas un jaundarbus joprojām paraksta ar diviem – savu un savas sievas – vārdiem. Tas ir saistīts ar to, ka mākslinieku pāra ideju īstenošana vienmēr ilgusi vairākus gadus un gadu desmitus: viņu iecienītākā "izstāžu telpa" allaž ir bijusi pilsētvide, dabas parki un rezervāti, ezeri un tuksneši.
Nebeidzamas pārbaudes, saskaņošanas, atļauju saņemšana, projektu publiskā apspriešana (bieži noraidīšana) – tā ir visu būtiskāko mākslinieku dueta darbu sastāvdaļa. Viņi vienmēr demonstrējuši apbrīnojamu spēju pārliecināt politiķus, ierēdņus, vides aizsardzības aktīvistus un visus pārējos. Pretestība un pārbaudījumi stiprinājuši Kristo un Žannas Klodas raksturu un garu. No vienas puses, viņi ir bijuši neatlaidīgi sapņotāji, kuru fantāzijai nav robežu. No otras puses, – veiksmīgi, gudri uzņēmēji ar dzelzs tvērienu. Tikai tā var izdzīvot nežēlīgajā mūsdienu mākslas pasaulē.
Viņi ir ietinuši Berlīnes Reihstāgu, Parīzes Jauno tiltu un kalnu grēdas Austrālijas piekrastē – šo instalāciju dokumentācija ir labi pazīstama daudziem mākslas mīļotājiem. Tā ir ļoti fotogēniska, visiem brīvi pieejama māksla. Kristo bieži atkārto: pilsētvidē izvietotie darbi ir skatāmi bez maksas un pieder visiem. Lai kurā pasaules malā tie atrastos, uz dažiem mēnešiem vai nedēļām tie kļūst par šīs vietas vizuālo simbolu. Pirms diviem gadiem vasarā Kristo radīja unikālu darbu Izeo ezerā Lombardijā Itālijas ziemeļos: viņa grandiozā instalācija Peldošais mols ļāva apmeklētājiem staigāt pa ūdens virsmu. Uz dažām nedēļām Izeo ezers kļuva par svētceļojuma galamērķi simtiem tūkstošu cilvēku, arī tiem, kuri ikdienā neinteresējas par konceptuālo mākslu.
Radīt mūžībai? Nē!
Projektu The Mastaba Kristo bija izdomājis kopā ar Žannu Klodu. Kopš 1977. gada viņi bija kaldinājuši plānus uzbūvēt līdzīgu instalāciju tuksnesī netālu no Abū Dabī – tā būtu vismaz sešas reizes lielāka nekā Londonas The Mastaba, un tās augstums sasniegtu 150 metru. Kristo nezaudē cerības realizēt šo ideju Apvienotajos Arābu Emirātos – pašlaik tas ir viņa vienīgais projekts, kurš ir izstrādes stadijā, taču atļaujas vēl nav saņemtas.
Londonas The Mastaba ir Kristo un Žannas Klodas trīsdesmit otrais īstenotais projekts. Savukārt trīsdesmit septiņus projektus, kuri izstrādāti līdz vissīkākajai detaļai, īstenot nav izdevies. "Tie paliek mūsu sirdī," saka Kristo. Viņu darbiem ir gaistošs raksturs, tie ir skatāmi noteiktu laiku un pēc tam pazūd. Tie turpina dzīvot skatītāju atmiņā. Protams, saglabājas fotogrāfijas, skices, modeļi, dokumentācija un materiāli. "Mākslinieki un vēl vairāk arhitekti cenšas radīt mūžībai, es – ne. Man patīk neatstāt aiz sevis neko, nekādas pēdas. Tam ir nepieciešama drosme. Mēs ar Žannu Klodu vienmēr bijām laimīgi, kad katrs mūsu projekts noslēdzās un vairs neko nevarēja redzēt," saka Kristo.
Naftas mucu barikāde
Skulptūra The Mastaba ir salikta no 7506 krāsainām naftas mucām, kuras izgatavotas speciāli šā darba veidošanai. Vārds "mastaba" tulkojumā no arābu valodas nozīmē "sols". Šādas formas soli bija izplatīti Senajā Divupē jau pirms 6000–7000 gadiem. Uz ūdens virsmas objektu notur 32 enkuri, katrs sver sešas tonnas. The Mastaba peldēs Serpentīna ezerā līdz 23. septembrim.
"Šī nav ierasta, normāla māksla... Man šķiet, ka šajā darbā ir gan skaistums, gan humors," uzsver Kristo. Viņaprāt, skulptūru var uztvert kā milzīgu abstraktu gleznu, kura maina krāsu atkarībā no gaismas un laikapstākļiem. "Šī instalācija ir jāuztver vizuāli un fiziski. Mēs strādājam ar dabu, vēju, ūdeni, sauli, mitrumu, temperatūru, siltumu, aukstumu. Tas viss ir reāls, tā nav televīzija, tie nav datora radīti tēli. Es mīlu reālo pasauli, es neciešu virtuālo realitāti. Mākslas vide tāpat ir pilna ar virtuālām lietām, kuras nav iespējams sajust."
Instalācija The Mastaba ir iekļauta Londonas galerijas Serpentine vasaras izstāžu programmā. Netālu no Serpentīna ezera esošajā galerijā ir skatāma Kristo un Žannas Klodas ekspozīcija (būs atvērta līdz 9. septembrim). Tā ir veltīta projekta The Mastaba vēsturei un citām viņu instalācijām, kuras veidotas no naftas mucām un tapušas no 1958. līdz 2018. gadam. Par "iepakotiem", "iesaiņotiem" darbiem izstāde gandrīz neko nestāsta, taču tajā ir aplūkojamas arī "iesaiņotas" mucas. Galerijā izstādītas skulptūras, zīmējumi, kolāžas, lielformāta modeļi un fotogrāfijas.
Ko simbolizē mucas? Atkarību no naftas? Varbūt tas ir atgādinājums par vides piesārņošanu un ekoloģiskajām katastrofām? Kristo izvairās no atbildēm: "Man kā māksliniekam nav iemeslu attaisnot savu darbību. Es nespēju izskaidrot savu mākslu. Viss, ko daru, ir iracionāls un bezjēdzīgs. Tā tam arī jābūt. Es radu lietas, kurām nav funkcijas. Varbūt tām ir viena vienīga funkcija – sagādāt baudu." Kristo bieži atkārto: savus projektus mākslinieku pāris vienmēr ir īstenojis pašu priekam.
Daiļrades pirmsākumos Kristo un Žannu Klodu piesaistījis mucas skulpturālais efekts un tās pieejamā cena. Viens no viņu slavenākajiem agrīnajiem "mucu darbiem" ir barikāde Viskonti ielā Parīzē – ar mucām viņi nobloķēja vienu no šaurākajām pilsētas ielām. Instalācijas nosaukums – Naftas mucu siena. Dzelzs priekškars. Tā tika izveidota 1962. gadā, turklāt nelegāli – bez saskaņošanas un atļaujas saņemšanas. Darbs tika interpretēts kā mākslinieku reakcija uz Berlīnes mūra celšanu un Parīzes revolucionāro pagātni. Taču Kristo nepatīk, ja mākslas darbiem tiek uzlikti šauri rāmji: "Tas, ko atceros, ir Žannas Klodas izskaidrošanās ar policiju: viņa mēģināja pārliecināt policiju atstāt šo instalāciju ielā uz dažām stundām. Viņa bija ļoti uzstājīga."
Par visu maksā paši
Viens no interesantākajiem Kristo un Žannas Klodas darbības aspektiem allaž ir bijis viņu izmantotais finansēšanas modelis. Viņi nekad nav piesaistījuši ziedojumus, subsīdijas un grantus, nav lūguši atbalstu sponsoriem. Viņu darbi nekad nav tapuši pēc pasūtījuma. Tas viss – absolūtas radošās brīvības vārdā. Iniciatīva un kontrole vienmēr pilnībā piederējusi pašiem autoriem. Savus darbus viņi vienmēr ir apmaksājuši paši. Tāds ir bijis Kristo un Žannas Klodas princips, no kura viņi nav atkāpušies.
Pašlaik visus Kristo projektus finansē viņa dibinātais uzņēmums CVJ. "Esmu no komunisma valsts – Bulgārijas. Kopš tā laika, kad 1957. gadā man izdevās aizbēgt no Čehoslovākijas caur mežiem uz Vīni, esmu brīvs. Tāds arī vēlos palikt, lai darītu to, ko gribu," sarunā ar britu laikrakstu The Guardian stāsta Kristo. Viņš pelna, pārdodot savu projektu skices, kolāžas, zīmējumus, kā arī demontēto instalāciju veidošanā izmantotos materiālus. Īpaši pieprasīts bijis audums, kurā tika ietīts Reihstāgs.
Vērienīgu projektu īstenošanai CVJ saņem aizdevumus bankās. "Bankas vienmēr ir ticējušas mūsu darbam. Mēs ar Žannu Klodu bijām labi iemācījušies lietišķo pārrunu vadīšanu – citādi mēs nespētu īstenot savas ieceres. Mums allaž ir izdevies pārliecināt bankas piešķirt mums kredītlīniju," priecājas Kristo. "Hārvarda Biznesa skolas nodarbībās mūsu darbība tiek analizēta līdzās diviem citiem piemēriem – tam, kā vadījuši biznesu un guvuši panākumus Bils Geitss un Stīvs Džobss. Esmu veiksmīgs kapitālists," intervijā The Guardian piebilst Kristo.
Londonas The Mastaba radīta par mākslinieka līdzekļiem (izmaksas – trīs miljoni sterliņu mārciņu), projektā nav izmantots ne galerijas Serpentine, ne publiskais finansējums. Informācijā par The Mastaba tapšanu norādīts, ka instalācijas veidošanā piedalījušies 25–30 cilvēku, kuri par šo darbu saņēmuši atalgojumu, un īpaši uzsvērts, ka Kristo neizmanto brīvprātīgo darbu. Mākslinieks vienmēr sniedz paskaidrojumus par darba tapšanas gaitu. The Mastaba anotācijā teikts, ka šis ir "ekoloģiski atbildīgs projekts", tā veidošanas procesā Haidparkā darbi netika veikti uz apzaļumotām teritorijām.
Kristo ir ieguldījis līdzekļus ezera ūdens attīrīšanas un atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, kā arī parūpējies par dzīves apstākļu uzlabošanu ezera un parka iemītniekiem, florai un faunai. Kristo regulāri sniedz lekcijas, kurās aizraujoši stāsta par savu pieredzi. Pirms diviem gadiem man bija iespēja dzirdēt viņa uzstāšanos Londonā. Kristo enerģija un dedzīgums iedvesmo. "Es runāšu ātri, lai beigās paliktu laiks jūsu jautājumiem. Brīdinu, ka neatbildu uz jautājumiem par reliģiju, politiku un citiem māksliniekiem," viņš paziņoja. "Strādājot es nekad nesēžu. Manā darbnīcā nav krēslu. Ēkā, kurā tā atrodas, nav lifta. Es pavadu četrpadsmit piecpadsmit stundu dienā stāvot un kustoties. Man nav asistenta, visus modeļus gatavoju pats. Man nav autovadītāja tiesību. Man nepatīk runāt pa telefonu. Es labi strādāju, kad man ir bada sajūta, tāpēc no rīta es gandrīz neko neēdu. Katru dienu obligāti ēdu ķiplokus un dzeru daudz kafijas. Man patīk labi paēst vakarā."
Informācija: christojeanneclaude.net, www.serpentinegalleries.org
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
