"Tā ir ikdiena, vasarai beidzoties, kad retajās mājās paliek tikai sīkstākie cilvēki, kuri nespēj dzīvot bez lauku plašuma. Un kādā no tām mitinos arī es. Šoruden ar baltu stārķi pagalmā, kurš salauzis spārnu un nav varējis aizlidot uz siltajām zemēm," izstādi Manai dzimtenei pieteic mākslinieks Ivars Drulle, kura darbi ietver gan sociālantropoloģisku dokumentāciju, gan viņa personisko pieredzi.
Galerijā Alma dūc motoriņš, kas darbina vienu no eksponātiem – vīru uz velosipēda, kura groziņā ielikta divlitrīga alus pudele. "Šis tēls ir kļuvis par neatņemamu lauku ainavas sastāvdaļu," stāsta Ivars Drulle, kura radītais varonis min pedāļus un garām paskrien dažādas ikdienas dzīves epizodes, kas uzzīmētas uz 12 metru garas lentes. "Plānots, ka izstādes laikā viņš nobrauks 3000 kilometru."
Šajā ekspozīcijā aplūkojamas arī Ivara Drulles uzņemtās fotogrāfijas ar pamestām ēkām, kas atrodas 15 kilometru rādiusā ap viņa lauku mājām Vidzemes pusē. To skaits sniedzas pāri 350 būvēm, no kurām viena trešdaļa jau ir nobildēta. "Piebraucamais ceļš nav lietots, taciņa nav iestaigāta un aka nav izmantota," viņš nosauc trīs galvenās pazīmes, kas liecina, ka šajās ēkās neviens vairs nedzīvo.
"Vienreiz es bradāju pa kādas aizlaistas mājas pagalmu, kad pamanu, ka trausla kaulaina roka pabīda vaļā aizkarus un aiztaisa tos ciet. Tā ir briesmīga sajūta, ka esi ielauzies cita cilvēka dzīvē," atzīst Ivars Drulle, kurš ir pieredzējis vairākus dīvainus gadījumus. "Vienreiz es atgriežos pie savas automašīnas, uz kuras noputējušā loga uzrakstīts: "Ko ložņā?!", bet tuvumā neviena nav," viņš atceras.
Šajos trijos gados daudzas no iemūžinātajām ēkām jau paspējušas izmainīties. Dažas iegādājušies rīdzinieki, uztaisījuši pirtiņas: "Tu ej un ieraugi jaunu sarkanu jumtu." Tomēr tie ir reti sastopami izņēmumi uz pārējo māju fona, kuras sagaida līdzīgs scenārijs – iegāžas jumts, kas parauj sienas un paliek tikai skurstenis, atklāj mākslinieks, kurš šīs transformācijas piefiksējis arī fotogrāfijās.
"Reizēm, ieejot drupās, paliek bēdīgi," saka Ivars Drulle, jo cilvēki cēluši šīs mājas, piepildījuši savus sapņus. Domājot par tiem, mākslinieks ir iztīrījis kādas drupas, iestādījis 200 dāliju un filmējis saullēktus visa gada garumā. "Šajā video var ieraudzīt miglainos sudrabainos rītus, pēc kuriem tik ļoti ilgojas cilvēki, kuri ir devušiem prom," citē mākslinieks, kura puķes "nokostas" vienā naktī.
Galerijā eksponēti arī četri lielizmēra darbi, ko var uztvert gan kā ainavu attēlojumus, gan kā fiziski tiešus dabas nospiedumus. Tie ir veidoti no dzelzs pulvera un sveķu sajaukuma, kas izliets īpaši izraktās bedrēs netālu no Ivara Drulles lauku mājām. Pirms šo "gleznu" radīšanas viņš nodevies eksperimentiem un pārbaudījis šī materiāla reakciju ar mitrumu, līdz tas skaisti jo skaisti sarūsējis.
Starp šīm lielizmēra konstrukcijām Ivars Drulle ievietojis vairākas spilgtas cilvēku figūriņas, kuras kontrastē ar citiem izstādes darbiem. "Tie ir varavīksnes krāsu drēbēs saģērbti bērni, kurus es ieraudzīju pieturā gaidām skolas autobusu," stāsta mākslinieks, kura interpretācijā viņi atgādina citplanētiešus, kas nolaidušies šajā pelēko brūno toņu piesātinātajā ainavā. "Viņi ir kā daudzkrāsaini asni, kuri dīgst ārā no zemes," paskaidro mākslinieks.
"Kad es aizbraucu uz savām lauku mājām, atveru automašīnas durvis un ieklausos apkārt esošajās skaņās," sarunas noslēgumā teic Ivars Drulle, kura ausij tās atklājas vissīkākajās detaļās un niansēs. "Pēkšņi tu dzirdi, kā rudens lapās lēkā zebiekste, kā sēklas ziemai meklē sīlis un kā divu kilometru attālumā rej suns," ieskicē mākslinieks, kurš savās lauku mājās ir ierīkojis darbnīcu un dodas uz Vidzemes pusi vienreiz nedēļā.
Kur, kad: galerijā Alma Rūpniecības ielā 1 līdz 20. janvārim.