Mūkusalas mākslas salona izstāde Dzīvā ķēde (kuratore Sniedze Kāle) iecerēta kā būtisku 80. un 90. gadu mijas mākslas parādību atspoguļojums, kas uzsver pilsoniskās aktivitātes, vienotības, neatkarības alku un neoekspresionisma stilistisko ietekmju mijiedarbību. Atmodas laika sabiedrības vispārējais pacēlums tiek aplūkots caur tā laika mākslas darbu prizmu, tiesa, tas paliek tradicionālo mediju robežās, un tiek eksponēti tikai grafikas un glezniecības darbi no Zuzānu mākslas kolekcijas. Dzīvās ķēdes darbus vieno ģeopolitiskais konteksts, un, atsaucoties uz Baltijas ceļa trīsdesmitgadi (izstāde atklāta pagājušā gada nogalē), atlasīti darbi, kas radīti Padomju Savienības sabrukuma nesto pārmaiņu iespaidā. Tajos ir jaušamas pārmaiņu laika psiholoģiski nospriegotās noskaņas, ko pauž neoekspresionismam tuva mākslinieciskā valoda – subjektīvu pārdzīvojumu, baiļu, nedrošības, garīga diskomforta iekodēšana eksaltētos tēlos un sižetos.
Vēsturiski šo mākslas procesu centrā bija divas jauno mākslinieku apvienības, kas nosacīti darbojās kā grupas, – t. s. "supergrafiķi" (Andris Breže, Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis) un Maigās svārstības (Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Aija Zariņa, Ģirts Muižnieks). Šo mākslinieku daiļrade kļuvusi par izstādes Dzīvā ķēde centrālo asi. To papildina stilistiski līdzīgi strādājošu laikabiedru darbi, lai gan dažu autoru, piemēram, Rudītes Dreimanes, rokraksts gan šķiet pārāk attāls. Kuratore aplūko šos mākslas notikumus caur kolektīvās aktivitātes, līdzdarbošanās prizmu, sabiedriskajiem un politiskajiem ideāliem, uz ko tiekties arī mūsdienās.
Estētiskais apvērsums
Šīs paaudzes mākslinieki līdzšinējo mākslas dzīves virzienu un izpratni par mākslu mainīja veselu laikmetu, nevis desmitgažu mērogā, un, lai arī padomju perioda mākslas virzība bija pakāpeniska, Dzīvās ķēdes autoru estētiskais apvērsums lokālās kultūras kontekstā kaut kādā ziņā pielīdzināms modernisma revolūcijām XX gadsimta sākumā. Arī ārpus institucionālās atzinības formām atmodas un barikāžu laika māksla lielākajai daļai sabiedrības asociējas ar augstākajiem sasniegumiem Latvijas mākslā – mākslinieciskās izpausmes brīvība, stilistiskā neierobežotības "svinēšana" mijas ar bezkompromisa ētisko ideālu paušanu, laikmetu atsedzošu, ar daudzslāņainām metaforām un asprātīgiem zemtekstiem bagātu māksliniecisko valodu. Tāpēc jebkurš šo mākslas posmu aktualizējošs notikums ir iepriecinošs, tā ir klasika, kas pie mums eksponēta un pētīta pietiekami reti, lai nekļūtu par apnicīgu klišeju, ko zinām no galvas.
Ņemot vērā Zuzānu kolekcijas lielos apmērus, Mūkusalas mākslas salonā redzamo ekspozīciju varētu vēlēties vēl plašāku, jo pieteiktie autori ir strādājuši gana ražīgi un viņu darbi būtu jāuztver kā ikvienas ko lekcijas pērle. Daži atmodas laika darbi kopš 2016. gada ir aplūkojami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, kura krājumā atrodas lielākā daļa padomju perioda mākslas dārgumu, diemžēl grimst aizmirstībā un apskatei nav pieejams. Līdz ar to Mūkusalas mākslas salona izstāde pievēršas vēsturiski svarīgai un no publiskās pieejamības viedokļa reti aplūkojamai mākslai, lai arī tā nav visaptveroši pētnieciska retrospekcija.
Diemžēl ekspozīcijai trūkst saiknes ar pilsonisko aktīvismu, kas piesaukts izstādes aprakstā, – darbu centrā ir vientuļš indivīds, nevis kolektīvas aktivitātes, arī daudzfigūru kompozīcijās, piemēram, Ivara Poikāna darbos, ļaužu grupas kļūst par anonīmu bezvārda masu, drīzāk nedzīvu, nevis dzīvu ķēdi. Darbi nes Baltijas ceļa laika un vietas atmosfēru, taču tajos nav jaušama "dzīvās ķēdes" vienotība un vēlme mainīt pastāvošo iekārtu. Par vienotību mēs zinām no vēstures, izstādes darbos akcentēta periodam raksturīgā stilistika, taču darbu politiskie zemteksti paliek līdz galam neatklāti. Protams, var iztikt arī bez tā, skatīt šo materiālu kā estētiski interesantu apkopojumu, taču šādā interpretācijā saikne ar izstādes nosaukumā pie sauktajām vērtībām kļūst trauslāka.
Metafiziskā vienatne
Aplūkojot izstādi, pirmajā brīdī kaitina tās iekārtojums, piemēram, Andra Brežes un Ojāra Pētersona supergrafikas izkārtotas augstā, vertikālā rindā teju līdz salona augstajiem griestiem, tādējādi nezinātājam liekot domāt, ka tie ir viena un tā paša autora darbi, un arī neļaujot pietiekami labi saskatīt pašas kompozīcijas. Līdzīgs "sienas dekora" iespaids rodas arī par Aijas Zariņas un Ģirta Muižnieka darbiem, kuri aplūkojami tikai no kāpņu platformas. Savukārt Jāņa Mitrēvica lielizmēra spilgto krāsu kompozīcijas pārtrauc krītošo gaismu atspīdumi, iejaucoties krāsu laukumu pašvērtībā. Taču ar laiku atskāršu, ka aplūkošanas problēma ir nevis iekārtojuma neveiksme (tiesa, tas varēja būt iejūtīgāks pret mākslas darbu), bet paši darbi gluži vienkārši nepakļaujas telpai un, ļoti iespējams, nemaz nav pakļaujami – lielie (vai miniatūrie) izmēri, ne standarta formāti, piemēram, Edgara Vērpes un Sandras Krastiņas vertikālie darbi, acīmredzami neatbilst arī mūsdienu ekspozīciju zāļu scenogrāfiskajiem noteikumiem, veidiem, kā esam ieraduši eksponēt un aplūkot stājdarbus. Tas rada savdabīgu laika un telpas duālisma sadursmi prātā, jo izrādās, ka konkrētam laikposmam piesaistīta māksla ir telpiski neeksponējama, it kā nemaz nebūtu bijusi paredzēta plašākai aplūkošanai. Vismaz ne maigajos galerijas apstākļos.
Kā jau minēts, izstādē tiek uzsvērts kopības gars – dzīvās ķēdes kā cilvēku ķēdes motīvs atkārtojas arī dažu darbu sižetos, piemēram, Frančeskas Kirkes gleznā Rituāls un Ivara Poikāna beznosaukuma gleznā. Savukārt izstādes centrālo Maigo svārstību un supergrafiķu darbi pievēršas vientuļiem, izolētiem personāžiem, un šī metafiziskā, izmisīgā vienatne ir daudzu darbu dominējošā noskaņa. Tādējādi kolektīvo aktivitāšu patoss disonē ar mākslas darbu kompozīcijām, kurās dominē izstumtība, izolētība, griezīga ironija, kas robežojas ar cinismu, nihilismu. Tas ir sistēmas salauzts, "sakropļots" indivīds, ko atspoguļo arī teju katrā izstādes darbā saskatāmās ķermeņa deformācijas. Līdz ar to gribas iebilst izstādes vadmotīvam, jo darbi demonstrē atmodas notikumu otru, tumšo pusi – nevis pacilātu kopības sajūtu, bet drīzāk padomju laiku noslēdzošā perioda mentālo klimatu. Darbos nav runa par kādu abstraktu vardarbības arhetipu, tā ir konkrētas totalitārās varas un indivīda attiecību spēle uz dzīvību un nāvi.
Katastrofas priekšnojautas
Izstādi papildina videokolāža ar apmeklētāju ieteikumiem, aicinājumiem uzlabot Latvijas sabiedrību, kā arī interaktīvs ekrāns ar informāciju par Latvijas karoga izmantošanu pretošanās nolūkos. Kaut kādā mērā šī interaktivitāte noplicina izstādes darbu spriedzi un kā laikmetu raksturojošu palīgmateriālu es daudz vieglāk spēju iztēloties, piemēram, Jura Podnieka leģendārās filmas Vai viegli būt jaunam? demonstrēšanu. Samulsina arī dīvainā izstādes logo izvēle – trīskrāsu bize veido grafiski sterilu attēlu, kurā nav nekā no izstādes dziņām un vētrām, turklāt šajā gadījumā vizuālais materiāls ir bijis īpaši bagātīgs ar intriģējošiem, suģestējošiem attēliem, ko pārvērst veiklā izstādes vizuālajā identitātē. Pieņemu, ka tā ir konceptuāla, apzināta kuratores izvēle – harmonizēt trauksmaino izstādes materiālu, nevis kāpināt līdz eksaltācijai, un kāpēc gan ne, katram kuratoram ir tiesības uz savu redzējumu.
Par spīti minētajiem iebildumiem, ir prieks par izstādes sniegto iespēju vienkopus skatīt tik piesātinātu un oriģinālu mākslu, tā atgādina, ka šī ir tēma, kas pelnījusi vēl plašāku izvērsumu. Turklāt pa plašinātā autoru izvēle ļauj savstarpēji salīdzināt māksliniecisko sniegumu – uz Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Andra Brežes, Ojāra Pētersona, Edgara Vērpes un Andreja Kalnača darbu fona pārējo autoru rokraksts atstāj daudz dekoratīvāku iespaidu, nekā skatīts atsevišķi. Arī glezniecība uz grafikas darbu ekspresivitātes fona šķiet liriskāka.
Par nejaušu katalizatoru kļūst Vijas Maldupes 1992. gada darbs Katastrofa – kompozicionāli un tematiski darbs atbilst tām iezīmēm, kas raksturīgas 80. gadu mākslinieciskajai valodai, taču, ja ieskatāmies rūpīgāk, atklājas būtiskas atšķirības. Līdzība ir tikai ārēja, jo gleznas kompozīcija ir rotaļīga stilizācija bez tā dramatiski nospriego tā satura, ko var sajust, teju sataustīt blakus eksponētajos 80. gadu nogales darbos, kad katastrofas priekšnojautas, bailes un neziņa bija pavisam īstas: "Ja tu Vecrīgā gaidi tankus, tad tev jādomā, vai muksi – un, protams, mukšu gan – vai stāvēsi ar pliku krūti pretī. Un tomēr nez kāpēc tu tur esi. (..) Tu aizej uz darbnīcu (tanki tomēr neatnāca), bet ir kaut kāds neredzams spēks, kas tanī brīdī kā pretmets virmo apkārt, un top jātnieks uz zirga. Jātnieks zirgā izsenis ir spēka un varas simbols. Uzliku sarkanu fonā. Zirgs ar kuslām, garām kājām un jātnieks no muguras, taču ar skatu pagriezies atpakaļ, un acīm melns priekšā, lai tu nezini, kas viņš ir; tu droši nevari zināt, vai viņš nāks atpakaļ vai tomēr ies prom."* Tā māksliniece Sandra Krastiņa raksturojusi izstādē aplūkojamo darbu Viens no jātniekiem, un tieši tā es arī uztveru Dzīvās ķēdes loka darbus – šī neredzamā spēka padarīšana par redzamu, tādējādi vismaz simboliski atņemot tam mistisko spēku.
Dzīvā ķēde
Mūkusalas mākslas salonā līdz 29.II
*Sandra Krastiņa (autoru kolektīvs, sast. Laima Slava) – Neputns, 2016, 191. lpp.