Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē 2010. gada beigās notika Barbaras Gailes gleznu izstāde Pērles. Toreiz mākslas kritiķe Inga Šteimane, jūsmojot par pērļu gleznām – Mazo pērli, Saldūdens pērli, Trim pērlēm un Melno pērli –, laikrakstā Kultūras Forums piesauca "teju naturālu piedzīvojumu" (26.11.2010.).
Ekstrēmi balts
Par ieceres pirmsākumu Barbara Gaile e-pasta vēstulē raksta: "Ļoti spilgti atceros to brīdi, kad mākslinieku materiālu veikalā pirmo reizi atskrūvēju plastmasas trauciņu ar burvīgo gaiši zilo perlamutra pigmentu. Tas bija kā svaigs okeāna vējš. Tai mirklī sapratu, ka lieliskais pulveris man pavērs jaunas un nepiedzīvotas iespējas. Tāda ļoti reta sajūta. Jāatzīst, ka šis materiāls joprojām mani interesē, un šķiet, ka tā iespējas vēl neesmu pilnībā izzinājusi. Ir kardināli mainījusies mana attieksme pret gleznas virsmu. Tā tiek vai nu ilgstoši klāta un līdzināta, vai arī – uzaudzēts reljefs. Bieži mani gleznojumi robežojas ar tēlnieciskiem ciļņiem, objektiem. Zināmā mērā var teikt, ka ir saglabājies to monohromais raksturs, bet tikai zināmā mērā, jo perlamutra pigments var būt krāsu toni mainošs gluži kā hameleons. Gleznas var būt skarbas un nobrāztas, reljefi var būt kā brūces un pušumi vai – gluži pretēji – nevainojamas sfēras, gludas kā pērles, un gleznu virsmas maigas kā zīds."
Viens no četriem ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam esošajiem Barbaras Gailes gleznojumiem ir jau pieminētā Mazā pērle (2004). Autore bankas izdotajā grāmatā Bez sienām (2013) apraksta šo gleznu kā centienu "radīt ko absolūti, ekstrēmi baltu, mirdzošu un fascinējošu – kā atvērtu gliemežnīcas iekšpusi, kā brīnumu un lolojumu".
Domājot par pērlēm, gleznotājai arī "tīri literārais moments ir būtisks: gluži kā sūklis esmu uzsūkusi visādus jau par folkloru kļuvušus izteicienus. "Pērļu zvejnieki nav pērļu nēsātāji" – man jau no bērnības tas šķiet kā šīs pasaules netaisnīguma nemaināma aksioma. Vai arī – vai iespējams vēl skaistāk pateikt par meiteni, to nosaucot par pērli (ma perle) vai īstu pērli (une vraie perle). Tas ir kā meitenes pielīdzinājums kam absolūtam un nevainojami skaistam". (Gaile B. Pērles//Pērles. Barbara Gaile [Katalogs], R.: LNMM, 2010.)
Es šajā rakstā atkāpšos no vizuālās pērļošanas un konspektīvi paturpināšu "literāro momentu".
Zelta leģenda
Latīņu valodā pērle ir margarita. Svētās Margaritas, pērļu meitenes pirmtēla, literāro kultu iedibināja Varaces Jēkabs (Jacobus de Voragine), kurš apkopoja kristietības svēto dzīves aprakstus grāmatā Zelta leģendas/Legenda aurea (1270). Tajā ir stāsts par Antiohijas Margaritu, kura dzīvoja trešā gadsimta beigās, Diokletiāna valdīšanas laikā. Viņa kļuva par ticības upuri, kad atraidīja Antiohijas valdnieku un ziedoja sevi Kristum. Ticības dēļ Margarita tika ieslodzīta cietumā. Pēc smagiem pārbaudījumiem viņai nocirta galvu. Svētās Margaritas balsi dzirdēja Žanna d’Arka.
Saskaņā ar Zelta leģendu Svētā Margarita ir vērtīgs dārgakmens, mazs, balts un tīrs, kas iemieso pazemību, tikumību un čaklumu. Margaritas nevainība nepieņem fizisku kaislību un garīgu komfortu. Zelta leģendas strauji izplatījās, pateicoties tulkojumiem. Tās kļuva par paraugu vietējo svēto dzīves aprakstiem jeb agiogrāfijām. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas retumos Dr. Aija Taimiņa glabā Augsburgā 1471. vai 1472. gadā kaligrāfiski pārrakstīto Varaces Jēkaba grāmatu Zelta leģendas jeb Lombardijas vēsture/Legenda aurea sive Historia Lombardica. Šajā greznajā ādas sējumā iekļautas arī Svētās Margaritas iluminācijas.
Nākamā atsauce uz Margaritu atrodama turpat akadēmiskajos retumos – Johana Kundīzija grāmatā Garīga pērļu rota jeb Tās teicamas kristīgās sievišķās kārtas, Dieva un labo tikumu mīļotājas, visu dārgais miesas un dvēseles glītums, pastāvēdams iekš izlasītām Dieva lūgšanām, Dieva rakstu gabaliņiem, atskaņām un daudz jaukām līdz šim nedriķētām garīgām dziesmām, astoņās savādās virknēs jeb nodaļās saņemts un vāces valodā priekš šim kopā sarakstīts no Johann Cundisius: Dievam par godu un tai latviešu draudzei par labu šās zemes valodā iztulkāts un ar visādām lūgšanām vairots gadā 1711. Rīgā driķēts, rakstos iespiests pie Georg Mattias Nöller.
Kā rakstīts grāmatā Seniespiedumi latviešu valodā. 1525–1855, reliģisko tekstu krājumu sievietēm Geistlicher Perlen-Schmuck, kuru pirmizdeva Görlitz 1667. gadā, ir tulkojis S. G. Dīcs. Grāmata piedzīvojusi atkārtotus izdevumus.
Trīs Margaritas
Pasaules literatūrā pērļu Margaritu ieveda Johans Volfgangs Gēte. Traģēdijā Fausts (1808–1831) Margarieta jeb Grietiņa parādās kā četrpadsmitgadīga nevainīga meitene ar vērpjamo ratiņu. Viņa "paslīd", saņemot rotu lādīti. To pēc Fausta uzstājīgās prasības pagādājis Mefistofelis: "Es lietiņas tur tādas ieliku, /ka kuru katru ar tām iegūtu. /Jo bērns ir bērns, tam vajag rotu." (Raiņa tulkojums.)
Komponists Šarls Guno pēc Gētes traģēdijas pirmās daļas motīviem uzrakstīja operu Fausts. Margaritas tēls saglabāja tuvību literārajam avotam. Pirmizrāde notika Parīzē 1858. gadā, un Margaritas Rotaslietu ārija kļuva par operas zelta repertuāra pērli.
Latvieši Gētes Faustu lasīja, skatījās teātros un operā. Grietiņas tēls izrādījās ļoti pievilcīgs un iedarbīgs. Esejiste Zenta Mauriņa apcerē Sievišķības ideāls pagātnē un tagadnē (publicēts grāmatā Pārdomas un ieceres, 1938) secināja, ka Grietiņa XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā kļuva par sievišķības ideālu: "Grietiņā sieviete no debess sfērām nokāpj zemē, istabā. Grietiņai veikla roka visos mājas darbos. Virtuve, ģimene, mājturība ir viņas valstība. Logs ar mirtēm, fuksijām un pašizšūtiem aizkariem aizklāj skatu pasaules tālēs. (..) Grietiņa ir tā, kuras būt vai nebūt ir noenkurots vīrietī."
Gētes Faustā ieliktās trijstūra attiecības starp vīrieti, sievieti un nešķīsto spēku mainīja Mihails Bulgakovs romānā Meistars un Margarita (1929–1940). Tieši Margarita ir tā, kura vienojas ar Volandu, lai atgūtu atpakaļ savu Meistaru. Ballē pie sātana karaliene Margo "vāji apjēdza notiekošo. Prātā palika sveces un kaut kāds dārgakmeņu baseins", kurā viņu mazgā ar asinīm. Margaritai "šķita, ka viņa lido gar austeru grēdām milzīgos klinšu dīķos". (O. Vācieša tulkojums.)
Bezapziņas pirmūdeņi norāda uz pērļu seno mītpoētiku. Sengrieķu pasaulē pērle simbolizēja mīlas un skaistuma dievi Afrodīti (romiešu Venera). Par viņas neparasto dievišķo ieņemšanu un dzimšanu Hēsiods Teogonijā (196–200) rakstīja: "Atgriezis vīrišķo locekli tēvam ar dzelžaino sirpi, /Tālu no zemes to aizmeta Krons uz brāzmaino jūru; /ilgāku laiku to dzenāja bangas pa jūru, un baltas /Sacēlās putas no mūžīgas miesas. Tad radās šais putās /Jaunava daiļa (..)." (Ā. Feldhūna tulkojums.)
Abu Bulgakova mīlnieku, rakstnieka un viņa mūzas, ceļš uz debesīm ved caur elli. Margaritas izlēmīgajā rīcībā saklausāma Jaunās Derības līdzība no apustuļa Mateja evaņģēlija par juvelieri, kas atdod visu par savu ticību, lai iegūtu debesu valstību: "Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to." (Mat. 7:6)
Latviešu literatūru ar kādu pērli aplaimojis Marģeris Zariņš, komponists, literāts un liels smējējs vienā personā. Viņa romāns Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata (1973) nepārprotami norāda uz dižo veimārieti Gēti. Grietiņas vietā Daugavas ūdeņos nogrimst dzejniece Margarēta Šella. Par šo nelaimes gadījumu romānā izrakstās bulvārprese: "M. Š. piederējusi pie kreiso dzejnieku grupas, bijusi organizācijas Kaija biedrene, un sakarā ar kāda netikumīga dzejoļa publicēšanu (tajā dievmāte salīdzināta ar bulvāra malā stāvošu netikli (!) krāsotām lūpām) tai pagājušajā mēnesī uzteikta mašīnrakstītājas vieta N. ministrijā."
Svētā un grēciniece ir vienas parādības divas puses. Jāņa Atklāsmes grāmatā (17:4) Bābeles netikle "greznojas ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm", un ar pērli kā sāpju asaru parasti norāda uz Dievmāti.
Precizitāti mīlot, jāpiebilst, ka latviešu literatūrā dzejnieku ar pērli pirmais salīdzināja Gētes talanta daudzinātājs Jānis Poruks. Viņa garstāstā Pērļu zvejnieks (1895) galvenā varoņa pārpasaulīgajos meklējumos atklājas, ka pērle ir Poruks pats. Marģera Zariņa PPP gadījumā pērļu dzejnieces Margarētas Šellas prototips ir Austra Skujiņa.
Mīl pat Ostaps Benders
Pērļu kultūra neaprobežojas tikai ar garīgi miesisko aspektu. Attiecībā uz pērlēm ir vēl viena sirdi plosoša, liela, ienesīga mīla, visu lietu virzītāja un mūžīgā augšup cēlēja. Tā nepazīst ne dzimumu nošķīrumu, ne šķīstības pakāpes. Tai ir vienalga, vai pērle ir urbta vai neurbta. "Es mīlu un ciešu. Es mīlu naudu un ciešu no tās trūkuma," ar žilbinošu smaidu, izvirzītu sārtu apakšlūpu un uz priekšu padotiem gurniem nesen pirmizrādi piedzīvojušajā Jaunā Rīgas teātra iestudējumā Divpadsmit krēsli saka Andra Keiša Ostaps Benders, raidot draudzīga skatiena visaptverošu tālo prožektoru zālē.
Alvja Hermaņa inscenētā Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova bestsellera intriga atsperas pret Ipolita Matvejeviča sievasmātes madam Petuhovas dārgumu depozītu, kas paslēpts vienā no famīlijas krēsliem. Depozītā ir trīs pērļu vītenes: "Divās pa četrdesmit pērlēm, bet trešajā garajā – simt desmit." Tur ir arī auskari, rokassprādzes, pērļu kaklarota, kuru pa spēkam iegādāties tikai operas primadonnai, un briljanti – vesela smaragdzaļā gaismā mirdzoša Bābeles bagātība, "kas tagad maksā apmēram pusotra simta tūkstošu". Visas vērtības izsaka abstrakti cipari. Tie veido iestudējuma oderi.
Finālā atklājas, ka par rosīgās nelaiķes dārgumiem uzcelta debess dāvana – dzelzceļnieku klubs, kas iztapsēts ar audekla puķītēm. Romānā visuvarenie ir dzelzceļa konduktori. Bet nesātīgos pērļu mīlētājus sagaida nāve, bads un neprāts.
Izrādē vienā no lomām ieraudzīju sevi. Tas bija Viļa Daudziņa arhīva pārzinis, mazs, pazemīgs, aplītī saritinājies "īsts darba varonis" Bartolomejs Korobeiņikovs. Pārmiju laikos viņš kā austere vētrā glabājis dārgumu – ziņas par to, kur bija un palika vecā godība. Bez šaubu ēnas – loma nospēlēta kā lieliska maza pērle!