Tāpat kā par visām nelaimēm, arī par šo sākumā nekas neliecināja. Pirmajos gada mēnešos izstāžu zālēs bija skatāmas lieliskas mākslas izstādes, aizķērušās vēl no pērnā gada, ar sparu tika gatavotas jaunas. Aijas Zariņas un Frančeskas Kirkes personālizstādi drīz vien nomainīja Ērika Apaļā līdz šim vērienīgākā skate, kuras tapšanā bija piesaistīta starptautiski pazīstamā kuratore Katerina Grega. Tomēr drīz vien mākslas vidē sākās tektoniskas pārmaiņas – pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotās lielizstādes Nenorunātās tikšanās no izstāžu zāles Arsenāls tika izvāktas ne tikai smiltis – ekspozīcijas scenogrāfijas elements –, bet arī viss pārējais, kas ēkā atradās. Pati ēka februāra beigās tika slēgta rekonstrukcijai, tas nozīmē, ka tuvākajos gados Rīgā būs par vienu izstāžu vietu mazāk, toties pēc tam – ievērojami vairāk.
Tālāk sākās paši zināt kas. 13. martā notika pirmās izstāžu atklāšanas bez publikas klātbūtnes: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā savu radošās darbības pārskatu prezentēja keramiķu duets Skuja Braden, savukārt Latvijas Mākslinieku savienības galerijā iecerēto izstādi performanci – tekstilmāksliniece Zaiga Putrāma. Šis vakars, kad simfoniskais orķestris tukšai zālei spēlēja Mālera simfoniju, pats kļuva par simbolisku aktu, mākslas tēlu, par kuru, iespējams, nākotnē stāstīs leģendas.
Izskanēja pareģojumi, ka pasaule mainīsies un nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Vienlaikus mākslas institūcijas un paši mākslinieki darīja visu, lai tomēr būtu "kā agrāk" – izstādes notiktu, procesi nepārtrūktu, saglabātos līdzšinējais spēku samērs un kārtība. Tika piedāvāti digitālie risinājumi – cits veiksmīgāks, cits mazāk. Saprotams, ka attālinātai izrādīšanai vislabāk pakļāvās videomāksla, turpretī tradicionālie mediji nepadevās. To arī pierādīja skatītāju lielais pieplūdums, tiklīdz tas atkal kļuva iespējams.
Vai nu mēs kaut ko palaidām garām, vai arī pārmaiņas vizuālajā mākslā pamanīsim ar laika nobīdi, tomēr izstāžu dzīve gandrīz atgriezās vecajās sliedēs – atliktās izstādes tika pagarinātas, visi starptautiskie projekti īstenojās, tiesa, ar korekcijām un bez fiziskas ārzemju mākslinieku klātbūtnes. Rīgas Fotogrāfijas biennāle un ikgadējais festivāls Survival Kit drīzāk radīja iespaidu, ka labi ieeļļotajā izstāžu kalendārā viss pa vecam un nekas pat netaisās būtiski mainīties. Lielāko stresa testu izturēja Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA franču kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas vadībā – ar skopi pārstāvētiem latviešu māksliniekiem un iztrūkstot daudzu ārzemju zvaigžņu līdzdalībai, tā tomēr kļuva par atsvaidzinošu pieredzi daudziem Andrejsalas apmeklētājiem. Līdzīga rakstura inovatīvus, tikai mazāka mēroga projektus īstenoja Andris Eglītis Savvaļā, jaunie mākslinieki Točkā un vēl daži entuziasti.
Septembrī durvis vēra privātais mākslas centrs Zuzeum – reizē prieks un vilšanās. Prieks, ka beidzot Rīgā vispār ir skatāma mūsdienu ārzemju mākslas ekspozīcija, vilšanās projekta samazinātā apjoma un virspusēji dekoratīvās interpretācijas dēļ. Tikmēr valsts ķērās pie atbalsta pasākumiem mākslai, no kuriem ievērojamākais bija ap 300 jaunu mākslas darbu iepirkums Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, – ieguvēji bija gan autori, gan tauta, atkal vizuālā māksla konfrontēta ar situāciju, ka jaunākajai latviešu mākslai joprojām nav sava muzeja un privātas iniciatīvas to neatrisinās. Savukārt radošo personu nodarbinātības programma parādīja nepatīkamu realitāti – valsts aparātam patiesībā nav ne jausmas, cik tajā ir aktīvi strādājošu mākslinieku, kas nenogurstoši rada izstādēs aplūkojamus darbus, un no kā viņi pārtiek, ja reiz pat virkne ievērojamāko savus ienākumus triju mēnešu griezumā lēš zem minimālās algas apmēra. Tikai tos arī valsts uzskata par pietiekami nabadzīgiem, lai atbalstītu. Tas nu tiešām ir kauns nācijai.