"1924. gadā Aleksandrs iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet nepabeidza to, jo nespēja nokārtot pirmo sesiju. Otrais mēģinājums apgūt profesiju bija Obligatorisko skolu skolotāju sagatavošanas kursos. Tos pabeidzis, ieguvis tiesības stādāt par skolotāju un trīs gadus aktīvi darbojās Drabešu bērnu internātskolā. Vecāki priecājās, ka dēlam ir labs darbs un labs atalgojums. Dzimtā bija liela vilšanās, kad 1928. gadā viņš pameta darbu un atgriezās Rīgā pie vecākiem bez iztikas līdzekļiem, bez konkrētiem nākotnes plāniem," tāds īsumā ir pirmais no stāstiem, ko Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļamuzeja mājaslapā https://cakamuzejs.riga.lv interesentiem visa šā gada garumā piedāvās muzeja direktore un dzejnieka daiļrades un dzīves pētniece Antra Medne.
Tā intensīvi par Čaka 120. jubilejas atzīmēšanu viņa sākusi domāt jau pagājušā gada nogalē, jo laiks ir sarežģīts un neprognozējams. "27. oktobrī, ja vien nebūs pandēmijas, būs daudz un skaisti pasākumi. Bet – kā mēs šos deviņus it kā simboliskos mēnešus līdz tam nonāksim? Tie būs mazi stāstiņi reizi vai divas mēnesī, kas, pamatojoties uz Čaka dzīves un Latvijas notikumiem, koncentrētā veidā iepazīstinās ar mazāk zināmiem faktiem no dzejnieka dzīves un daiļrades," atklāj A. Medne. Nākamais stāstiņš būs mazliet Valentīndienas noskaņās – par dzejoļa Miglā asaro logs... tapšanu. To vēstījusi Čaka pēdējā mīļotā Milda Grīnfelde.
A. Medne pati savu atskaiti muzejā sākusi pirms 19 gadiem, kopš 2006. gada tur paliekot "ar Čaku divatā". Viņas ideja bija ne tikai parādīt Čaku kā dzejnieku, literātu, žurnālistu, bet atklāt viņu kā cilvēku, kuram bez dzejošanas un literatūras dzīvē bija daudz kā cita interesanta. Zvaigzne ABC izdeva grāmatu, kas piedzīvoja vairākus metienus, kurā atklāts Čaka kulināra un pavāra talants. Tapuši populārzinātniski pētījumi par muzeja kolekcijas daļām, piemēram, Čaka pastkartēm. "Viena lieta – pastkarte, otra – kas to sūtījis, ko rakstījis. Čaka ģimene draudzējās ne tikai ar aktieriem un literātiem," saka A. Medne. Vēl ar mākslinieci Katrīnu Vasiļevsku tapusi Sajūtu restaurācija par Čaka un ģimenes piemiņas lietām. Kad tas atkal būs atļauts, muzejs gaidīs apmeklētājus klātienē. Tā ir dzejnieka pēdējā dzīvesvieta, kur viņš mita no 1937. līdz 1950. gadam. Unikālā kārtā saglabātas dzejnieka mēbeles, bibliotēka, mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, fotoattēli, rokraksti, apģērbi... Un muzejā dvesmo dzejnieka aura.