Kopš grāmatas Jelgava 94 (2013) ir pagājuši septiņi gadi. Tas ir daudz vai maz?
Diez ko maz jau neizklausās, bet es nebiju stingri apņēmies vai solījies, ka vēl kaut kas būs, līdz ar to varu atrunāties ar to un pauzes ilgumam starp šīm grāmatām vairs nav nozīmes. Sadūros ar situāciju savā dzīvē, kad man ir nepieciešamība kaut ko uzrakstīt, bet nevaru uzrakstīt, un tajā brīdī uzrakstīju stāstu par to, kā man neizdevās (stāsts Metode – I. A.). Tā galvenais varonis saskaras ar problēmu, kuru viņš grib atrisināt un kura atrisinās pavisam negaidītā veidā.
Vai stāsti šajā krājumā sakārtoti hronoloģiski pēc to tapšanas laika?
Nē, šis krājums nav sakārtots hronoloģiski. Tur ir sajaukums ar stāstiem, kuri tapuši aptuveni trīs gadu laikā. Savukārt stāsta Burti ideja par iepirkšanos (kā atzīšanos mīlestībā – I. A.) ir ideja, kuru gribēju realizēt jau ļoti sen, bet nevarēju saņemties.
Stāsta galvenais varonis ir tik ļoti pārņemts ar sevi.
Es nezinu, vai tā ir tikai mūsdienās vai vienmēr tā ir bijis, ka cilvēks vairāk domā par to, ko viņš pateiks, nevis ir gatavs uztvert to, kas viņam tiks pateikts. Stāsta sākumā galvenais varonis atceras, ko mums savulaik sacīja pasniedzējs Gunārs Bībers: "Visi grib bīdīt gudrus tekstus, bet lasīt negrib."
Gunārs Bībers ir leģendāra personība.
Kad mēs bijām izturējuši eksāmenus un iestājušies Latvijas Kultūras akadēmijā, viņš savā uzrunā teica: kad jūs būsiet rakstnieki un rakstīsiet savus romānus, stāstus vai nenosakāma žanra darbs, tad mans padoms ir – nekad nesāciet tos ar citātu. Es to paturēju prātā un savu grāmatu Jelgava 94 sāku ar citātu. Tas bija reveranss Gunāram Bīberam.
Stāstu krājums Tīģeris arī sākas ar citātu.
Epigrāfā tas ir atļauts paņēmiens (smejas). Man patīk izmantot citātus. Labprāt saliktu vēl vairāk, kaut arī to jau tāpat ir mazliet par daudz. Šis stāstu krājums sākas ar Volta Disneja citātu: "If you can dream it, you can do it" (to, ko var izsapņot, var arī īstenot – I. A.). Tas ir skaists, drosmīgs un reizē absurds apgalvojums, ar ko šī grāmata nodarbojas savās lapaspusēs.
Šajā epigrāfā tu esi izveidojis īstu sapņu kartotēku, kurā tie tiek šķiroti pa pāriem.
Sākumā mēģināju atcerēties dažādus sapņus. Parasti tie bija pavisam triviāli – veiksmīgi nostrādāt šo mēnesi vai apsegties ar siltu segu, bet pēc tam sāku vākt neparastākus sapņus un domāt, kā tie varētu piepildīties.
Viens no tiem ir uzrakstīt "pasaulē labāko grāmatu". Vai rakstnieki par to sapņo?
Droši vien mums visiem patiktu iztēloties, ka uzrakstām labāko grāmatu pasaulē, bet tad ir jautājums, kas ir labākā. Vai slavenākā? Es gribētu uzstādīt pieticīgāku mērķi: aplūkot kādu problēmu. Attiekties pret grāmatas rakstīšanu kā pret pētījumu. Šajā gadījumā tās ir mūsu sapņu un sasniegumu attiecības un vēlme atsegt šo tēmu dažādās situācijās, aprakstot nelielas nobīdes mūsu realitātē (piemēram, kas notiek, ja mēs sākam darīt to, ko patiešām vēlamies kā stāstā Kāja, kad izzūd jebkurš iekšējais cenzors – I. A.). Cik tas izdevās? Cik tas neizdevās? Ja kāds mani gribēs par to apskaut, tad būs jauki.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 24. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!