Nezinu, kā sākās viņu brīnišķīgā draudzība, taču Džonija Depa dzīvē ekstravagantajam žurnālistam un literātam Hanteram S. Tompsonam ir bijusi īpaša loma. Ruma dienasgrāmatā Džonijs Deps spēlē Hanteru S. Tompsonu, precīzāk - viņa varonis Pols Kemps ir vistīrākā Tompsona esence. Filmas pamatā ir Tompsona literārais darbs, kas caurcaurēm piesūcināts ar viņa biogrāfijas detaļām. Taču faktam, ka Džonijs Deps pēc visa tā, kas ar viņu ir noticis, - nu takš multimiljoni un globālā slava, pateicoties Karību jūras pirātiem, - ķeras pie ļoti specifiska projekta, kas nu nekādi nav orientēts uz tām skatītāju masām, kas kā bērni priecājas par pirātiem, ir sava vēsture.
Atkarību estetizācija
Vispirms tā ir filma Bailes un ilgas Lasvegasā (1998), kuras tapšanas laikā Džonijs Deps nebija ne tuvu tam statusam, kādā viņš ir patlaban. Būdams jauns un traks, viņš filmējās ekstravagantā, dulnā Amerikas art house filmā - Hantera S. Tompsona grāmatas Bailes un ilgas Lasvegasā ekranizācijā. Starp citu, jaunās Ruma dienasgrāmatas gaismā vēlreiz noskatīties Bailes un ilgas Lasvegasā ir vismaz ieteicami - galu galā, ja jau eksistē divas Hantera S. Tompsona literāro darbu ekranizācijas, ir vērts tās salīdzināt ar svaigu aci.
Sirreālie, deformētie, krāšņie narkotiskie murgi, kādos teju nemitīgi uzturas Džonija Depa varonis, protams, Tompsona iemiesojums, ir filmas Bailes un ilgas Lasvegasā krāšņākā rota un būtība. Džonija Depa varonis Rauls Djūks (būtībā - Tompsons) un viņa advokāts misters Gonzo (Benisio del Toro) sava ceļojuma laikā izdzīvo šķietami visas narkotiskās un alkoholiskās intoksikācijas stadijas, kurām filmā piešķirts draiski sirreāls veidols. Narkotisko atkarību estetizācija un amorāla stilizācija bija viens no populārākajiem pārmetumiem šim darbam.
Manuskripts pagrabā
Tas bija sen, taču apmēram tajā laikā dzima īstā draudzība starp Džoniju Depu un Hanteru S. Tompsonu. Ilgāku laiku ciemojoties un dzīvojoties pie rakstnieka (savi varoņi taču jāiepazīst!), aktieris nonācis arī līdz viņa mājas pagrabam. Kā apliecinājis Džonijs Deps, viņš ir tas, kurš Tompsona ne pārāk kārtīgajā saimniecībā atradis līdz tam nekad arī nepublicētā darba Ruma dienasgrāmata manuskriptu.
«Tur bija perfektas kastes,» Džonijs Deps stāsta žurnālam Vanity Fair. «Es tās atrāvu vaļā. Kas tas?» viņš jautāja. «O, sū...» noelsās Hanters S. Tompsons. «Tā ir Ruma dienasgrāmata. O, jē!» iesaucās rakstnieks. Manuskripts bijis paslēpts, autors par tā eksistenci - aizmirsis. Ruma dienasgrāmatu Tompsons uzrakstījis 1959. gadā 22 gadu vecumā, būdams zaļš gurķis - iesācējs žurnālistikā, turklāt dažādu iemeslu dēļ (subordinācijas neievērošana, inventāra salaušana u. c.) jau patriekts no vairākiem darbiem Ņujorkā.
Režija - visai viduvēja
Drīz vien pēc Džonija Depa vēsturiskās rakņāšanās rakstnieka kastēs Ruma dienasgrāmata tika izdota grāmatā, tā nāca klajā 1998. gadā - vienlaikus ar filmu Bailes un ilgas Lasvegasā. Kopš tā laika ir pagājis 13 gadu, Tompsons 2001. gadā izdarīja pašnāvību - nošāvās (versija - veselības problēmu un depresijas dēļ), tā arī nepiedzīvojis savas otrās grāmatas ekranizāciju. Savukārt Džonijs Deps, par spīti Pirātu epopejai, ne brīdi nebija aizmirsis Ruma dienasgrāmatu.
Šī filma ir aktiera personīgais projekts - viņš ir arī filmas producents, kurš ļoti rūpīgi sekojis, lai Ruma dienasgrāmata filmā būtu tāda, kādu to būtu gribējis redzēt arī Hanters S. Tompsons. Aktieris ļoti cītīgi ir izraudzījies filmas režisoru, turklāt jau pirms gadiem desmit - britu Brūsu Robinsonu, arī tā iemesla dēļ, ka viņa senā filma Vitneils un es/Withnail & I (1987, stāsts par diviem aktieriem bezdarbniekiem) savulaik ir patikusi gan Tompsonam, gan Depam.
Saimnieks - kungs, ko grib, to dara, un, ja Džonijam Depam liekas, ka šai filmai Brūss Robinsons ir «īstais», lai tā būtu, par spīti tam, ka viņa režija ir visai viduvēja, kaut vai salīdzinot ar amerikāņu režisora un autora Terija Giliama stila pērlēm, veidojot Bailes un ilgas Lasvegasā.
Bez vājību akcenta
Var jau būt, ka Džonijs Deps Ruma dienasgrāmatu vēlējās pieklusinātāku, vienkāršāku, bez uzbudinošo vielu iedarbības estetizācijas. Ja tā, rezultāts ir panākts - filmai nekādi nevar pārmest pārmērības, tā drīzāk uzskatāma par simpātisku «raksturu un vides studiju». Un raksturi - tas pats jaunais Pols Kemps, žurnālists iesācējs angļu valodā iznākošajā Sanhuanas izdevumā, -tāpat kā vide (Puertoriko), ir krāšņi. Pols Kemps un viņa kolēģi redakcijā, «augstākās» un naudīgākās Puertoriko sabiedrības tipi, krāšņa blondīne, kura izvēlas Kempu, - visi šie paša Hantera S. Tompsona jaunības piedzīvojumi Puertoriko izspēlēti viegli, komiski, azartiski - bez īpaša Tompsona vājību akcenta, kaut, protams, pilnīgi bez tām neiztikt.
Rakstnieka atkarība no narkotiskajām vielām faktiski mūža garumā ir labi zināms fakts - sava veida Tompsona mīta sastāvdaļa, tāpat kā viņa stila aksesuāri - baltā cepure, lāsīšbrilles, smēķis un neskaidrā zemdeguna runas maniere, kuru Džonijs Deps ir apguvis perfekti.
Gribat vaicāt, kāpēc man jāskatās filma par «amorāla žurnālista» jaunības dēkām Puertoriko? Hanters S. Tompsons ir Rietumu literatūras vēstures varonis. Viņa izkoptais gonzo žurnālistikas stils, kurā objektīvais savijas ar subjektīvo, ļaujot triumfēt autora egocentrismam (autors pats kļūst par sava teksta galveno varoni), ir ne tikai vēsture, bet arī globālās «blogorejas» jeb mūsdienu virtuālās ēras principa - es blogoju, es esmu - sencis.
Tēva figūras meklējumi
Ja tas, jūsuprāt, nav vērā ņemams arguments - ir taču vērts iepazīt Džoniju Depu no viņa privāto simpātiju puses. Aktierim elku nav daudz, taču Hanters S. Tompsons ir bijis viens no tiem, tāpat kā leģendārais aktieris Marlons Brando, kuru Džonijs Deps pat paguva nofilmēt savā vienīgajā režijas darbā Brave/Drosmīgais (1997).
90. gadu beigas bija jocīgs laiks Džonija Depa dzīvē - viņš jau bija pamanīts jauns aktieris, kuram nebija svešas atkarības (à la Tompsons) un kurš teju intuitīvi meklēja «tēva figūru» - ideālu un autoritāti mākslā. Amizanti, ka 90. gadu izskaņā, kad Džonijs Deps bija iepazinies ar Marlonu Brando, sameklējis Ruma dienasgrāmatu manuskriptu Hantera S. Tompsona pagrabā un nofilmējies Bailēs un naidā Lasvegasā, viņš atļāvās dzīvot Tompsona stilā.
Man apsolītā Džonija Depa intervija Kannās, kas bija paredzēta saistībā ar filmu Bailes un naids Lasvegasā, tika atcelta - aktiera intoksikācijas dēļ. Taču tas bija sen, un tā vairs nav taisnība, jo Tompsonam, viņa literatūrai un garam Deps ir palicis uzticīgs visus šos gadus. Ruma dienasgrāmata nekādi nevarēja būt (un pasaulē diemžēl arī nav) grandiozs komerciālas veiksmes stāsts. Džonijam Depam nenoliedzami ir un būs citi veiksmes stāsti, bet ne tik personīgi. Patlaban viņš filmējas pie vēl vienas «tēva figūras» un savas lielās autoritātes - Tima Bērtona - filmā Tumšās ēnas, kurā viņam ir vampīra loma.
Kam domāta? Tiem, kuri mīl Džoniju Depu un ciena tos, kurus ciena un mīl Džonijs.
Ruma dienasgrāmata
The Rum Diary
Traģikomēdija. ASV
Režisors Brūss Robinsons. Lomās Džonijs Deps, Ārons Ekhārts,
Džovanni Ribizi, Ambera Hērda