Tiesa, līdz šim nekad nav lietots tik konkrēts formulējums "nacionālais pasūtījums", taču jēdziens "pasūtījuma filma" līdzšinējā Latvijas kinodzīvē ir bijis ierasts un ne vienmēr nozīmē sinonīmu jēdzieniem "slikta, tendencioza" vai "saturā kontrolēta filma" – izšķirīgs ir autora faktors.
Latvijas kinovēstures pirmsākumos valsts atbalsta filmu nozarei nebija, tā tas notika arī Eiropā – tiešu finansiālo atbalstu – kas vienlaikus paredz arī satura kontroli – savai kinomākslai sniedza autoritāras valstis – PSRS, Itālija, nacistiskā Vācija, arī Ulmaņa Latvija. Tikai pēc Otrā pasaules kara Eiropā veidojās finansiālā atbalsta sistēmas bez mākslinieciskā un satura diktāta, un, manuprāt, tas arī ir uzskatāms par vienu no demokrātijas iekarojumiem – fakts, ka valsts atbalsta kultūru vispār, nevis diktē, ko tai darīt un kā izpausties.
Ar patriotisma saukli
Pirmās spēlfilmas Latvijā XX gadsimta 20.gados uzņemtas par producentu gādātu naudu, turklāt liela daļa no tām saturā pievēršas tieši nacionāli patriotiskai tematikai, kādu droši vien labprāt uz ekrāna redzētu arī tie, kas aktualizējuši nacionālā pasūtījuma ideju, – acīmredzot arī tolaik tika uzskatīts, ka šādu kino gaida skatītājs. Kā to formulējusi kinozinātniece Inga Pērkone, šajās filmās latvietis ir zemnieks un brīvības cīnītājs, kurš gatavs atdot personisko laimi un pat dzīvību par savām tēva mājām un Latvijas valsti. Tātad īsteni nacionāla produkcija patriotisma veicināšanai; tas gandrīz vai tika izvirzīts par vienīgo filmas kritēriju – varbūt arī tāpēc, ka citos kritērijos nekādu augsto līmeni šie pirmie mēģinājumi nesasniedza.
Jāpiezīmē, ka pirmās Latvijas filmu studijas, piemēram, Latvju filma, kas tapa uz pirmās spēlfilmas Es karā aiziedams (1920) sajūsmas viļņa un uzņēma nākamo patriotisko Laiku viesulī (1921), ar laiku tomēr bankrotēja.
30. gados producenti meklēja naudīgas iestādes, kas varētu finansēt filmu uzņemšanu, un šajā laikā uzņemtie darbi liecina, ka finansējuma avots vai filmas ieceres patriotiskās degsmes temperatūra nenosaka rezultāta kvalitāti. Piemēram, ar Aizsargu organizācijas atbalstu uzņemta gan latvju mēmā kino virsotne Lāčplēsis (1930, režisors Aleksandrs Rusteiķis), kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, gan virkne mākslinieciski mazvērtīgu filmu.
Starpkaru Latvijas kino nacionālais hits Zvejnieka dēls (1940) gan tika uzņemts par valsts naudu – tā ir Sabiedrisko lietu ministrijas finansēta filma –, taču nevar apgalvot, ka tieši šis faktors noteica filmas panākumus. Režisors Vilis Lapenieks pirms filmas uzņemšanas pieprasīja pilnīgu rīcības brīvību – tiesības rakstīt scenāriju, izvēlēties filmas radošo grupu un aktierus, turklāt "nevienam nav tiesību maisīties uzņemšanas darbā, kamēr filma nav gatava. Punkts" (Dullā Daukas piezīmes). Protams, ministrijas ierēdņiem nenācās viegli parakstīties uz šādu risku, kas varēja atnest arī pilnīgu izgāšanos, taču šis gadījums apliecina personības lomu vēsturē – atbildību uzņēmās sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, pazīstams kino entuziasts.
Padomju pasūtījumi
Padomju laikā jēdziens "pasūtījuma filma" tika lietots divos gadījumos, kas nozīmēja atšķirīgus finansējuma avotus un priekšniekus. Pirmkārt, PSRS Centrālās televīzijas pasūtījums bija Rīgas kinostudijas iespēja uzņemt TV filmas – ar mazāku budžetu, toties lielāku paredzamo auditoriju –, un šajā kategorijā kvalitātes amplitūda ir visplašākā – CT pasūtījums ir gan Jāņa Streiča Teātris (1978) un Vara Braslas Emīla nedarbi (1985), gan lērums aizmirstu darbu.
Otrs jēdziena "pasūtījuma filma" lietojums atrodams kinodokumentālistikā – tas bija oficiāls apzīmējums dažādu LPSR un PSRS iestāžu un institūciju finansētām dokumentālajām filmām par konkrētu tematiku, un arī šeit bija visdažādākās kvalitātes rezultāti. Amplitūdas vienā galā ir virkne formālu izstrādājumu, piemēram, Zemes nosusināšana ar slēgto drenāžu (1958) vai Preču apgrozības ritmu regulē kompjūters (1990), taču pasūtījuma filmu skaitā ir arī daudz t. s. mācību filmu par Latvijas vēsturi un kultūras personībām. Tieši šādas tematikas pasūtījuma filmas, īpaši LPSR Izglītības ministrijas pasūtījumi, kas ļāva pētīt Latvijas senvēsturi un akcentēt tautas pašapziņas apliecinājumus, piemēram, Andra Slapiņa folkloras filmas 80. gadu vidū, pamazām sagatavoja atmodu, parādot, ka padomju realitāte nav vienīgais iespējamais latviešu tautas eksistences veids un savulaik tā bijusi lepna un pašvērtīga tauta.
Politiskais pasūtījums
Ja vispārinām jēdzienu "pasūtījuma filma" un par tādu nosaucam filmu, ko neviens aiz laba prāta negribētu uzņemt, drīzāk jārunā par politisko pasūtījumu, kas padomju laikā bija pietiekami populārs, lai gan netika oficiāli formulēts un normatīvos dokumentos apstiprināts, teiksim, filma, kas pielāgota kārtējai Ļeņina jubilejai vai kādam partijas kongresam. Taču tieši šajā jomā atrodami visspilgtākie pierādījumi tēzei, ka autora faktors ir izšķiroši nozīmīgs, piemēram, Latvijas kinovēsturē ir vairāk nekā desmit dokumentālo filmu, kuru nosaukumos dažādi locīti vārdi Padomju Latvija, tās visas veltītas tai vai citai LPSR gadadienai, taču kinoklasikas zelta fondā palikusi tikai viena – Gada reportāža (1965), kuras veidošanu drosmīgi priekšnieki uzticēja jauniem, bet izcili talantīgiem cilvēkiem (scenārija autori Hercs Franks un Imants Ziedonis, režisors Aivars Freimanis, operators Ivars Seleckis).
Latvijas kinovēsturē ir daudz piemēru, kas apliecina – pat «vispareizākie» teorētiskie vai patriotiskie uzstādījumi negarantē ģeniālu filmu, tāpat arī visšaurākie pasūtījuma rāmji tomēr atstāj pietiekami daudz izpausmes iespēju talantam (ja tāds ir). Tāpēc arī šobrīd nacionālā pasūtījuma ideju nevajadzētu uztvert kā panaceju, kas tūlīt atrisinās visas problēmas skatītāju attiecībās ar pašmāju kino, jo patiesībā jau tieši par to uztraucas nacionālā pasūtījuma idejas virzītāji – nevis par to, ka Latvijā trūktu patriotiski orientētu filmu (tādas ir!), bet par to, ka trūkst filmu, kas patiktu skatītājiem. Taču skatītāju mīlestību nevar izskaitļot un nopirkt ar "pareiziem" uzstādījumiem, kā to precīzi rakstījusi Silvija Radzobe (lai gan grāmatā Uz skatuves un aiz kulisēm runāts par situāciju Latvijas teātrī, filmu nozares problēmas sakņojas turpat): "...nomācošais vairums mūsu režisoru pēdējos gados pūlas uzminēt neuzminamo – kas vislabāk varētu patikt tautai. (..) Pamatā ir sirsnīga (lai arī – vientiesīga) vēlme pakalpot, cik vien var. (..) Līdz ar to mākslā zūd individuālais, subjektīvais, negaidītais. (..) Jo, izrādās, māksla nav kalpone. (..) Un māksla, tāpat kā bērns, nevar piedzimt sabiedrisku, nacionālu, objektīvu apsvērumu rezultātā. (..) Protams, to ļoti grūti pierādīt, bet pastāv milzīga atšķirība starp to, kas radīts pēc savas sirds, gara un fantāzijas nepieciešamības, un kas radīts, balstoties uz pasūtījumu, kaut arī vārdos varbūt neizteiktu. Atšķirība tāda kā starp dzīvu bērnu un bērna maketu. It kā tas pats. Un tomēr ne gluži."
Tomēr nacionālā pasūtījuma ideju nevajadzētu arī vienkārši noraidīt – tā jāuztver kā iespēja iepludināt papildu finansējumu Latvijas filmu nozares katastrofālajā mazbudžetā, lai pēc iespējas vairāk un pēc iespējas dažādi režisori varētu realizēt savas "sirds, gara un fantāzijas nepieciešamības", – tad arī rezultāts būs daudzveidīgs un katrs skatītājs varēs atrast sev nepieciešamo.