Saskaņā ar Latvijas oficiālās kultūrpolitikas pēdējā laika uzstādījumiem par četru jauno pētnieku kolektīvo monogrāfiju vispirms pieklātos vaicāt: vai rezultāts ir izmērāms skaitļos, kādu un cik lielu atdevi sabiedrība no tās saņem?
Valsts pētījumu programmas finansējums nāk no nodokļu maksātāju kabatām, tātad pirmām kārtām tieši intelektuāļi ir pelnījuši visdrastiskāko uzraudzību un skarbākos secinājumus par tiem piešķirtās naudas izlietojumu. Atšķirībā no sporta halles, zelta tiltu, bibliotēku būvniecības un muzeju rekonstrukcijām pētnieki savas zinātniskās darbības vajadzībām tērē caurmēra cilvēkam (potenciālajam vēlētājam) kaut cik aptveramas, tomēr nereti piecciparu kombinācijā izteicamas naudas summas. Arī rezultātu tad pieprasa tādu – sacīsim bez tielēšanās – skaidru un plaši izmantojamu.
Visdrīzāk neatkarīgi no aktuālajām vadlīnijām šādu ļoti nozīmīgu darbu divu gadu laikā izdevies radīt Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniekiem Mārtiņam Kaprānam, Olgai Procevskai, Laurai Uzulei un Andrim Saulītim, kuru intelektuālās aizrautības un brieduma kaldināšanā liela loma bijusi vēsturniecei profesorei Vitai Zelčei. Viņas sekotāju un domubiedru publikācijas pēdējā laikā kļuvušas par Latvijas grāmatniecības mērogā atzīstamiem hitiem un apgāž pieņēmumu, ka zinātniski darbi Latvijā interesē tikai dažus desmitus pirktspējīgu margināļu. Gluži otrādi – šie statistiski "izmērāmie rezultāti" ir neapšaubāms liecinājums, ka, saprātīgi ieguldot valsts finansējumu humanitārajās un sociālajās zinātnēs, tiek radīti pienācīgi apstākļi jaunu pētnieku attīstībai un kvalitatīvu pētījumu tapšanai, kas savukārt sekmē Latvijas sabiedrības pašrefleksiju un nosaka tās attīstības potenciālu.
Atmiņu straumes
Padomju okupācijas varas XX gs. 40.–50. gados īstenotās represijas pret latviešiem un Latvijas teritorijā dzīvojošajām mazākumtautībām ir traģiska vēstures daļa. Publiskajā telpā to slēpa un noliedza līdz pat 80. gadu otrajai pusei, jo totalitārais režīms PSRS uzraudzīja vēstures zinātnes, avīžu, radio, TV un literatūras saturu, centās kontrolēt arī sabiedrības sociālo atmiņu. Represiju tēmai padomju darba kārtībā nebija vietas. Kad perestroika pacēla aizliegumu slūžas, masu medijus un izdevniecības Padomju Savienībā pārpludināja ilgi aizturētas atmiņu straumes – bijušo izsūtīto un nometņu ieslodzīto stāsti. Tika uzdoti jautājumi ne tikai par to, kas un kad īsti notika, bet arī – kā šādas vēsturē nebijuša mēroga masu represijas tika pieļautas un kā tās varēja izlikties aizmirstam.
Cieņas izrādīšana upuru piemiņai, arī vēl dzīvajiem represijās cietušajiem kā civilizētas sabiedrības dzīves sastāvdaļa veido būtisku emocionālo saikni starp dažādām paaudzēm un stiprina kopīgo identitāti. Zīmīgi, ka ceļš uz valsts atgūšanu latviešiem sākās ar savas tautas upuru atzīšanas aktu – ar brīdi, kad neformāļu grupas Helsinki-86 dalībnieki 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā miliču un padomju drošības iestāžu darbinieku ielenkumā atritināja plakātu "14. jūnija upuru piemiņai" un zaimoto priekšā un noliegto vārdā svētvietā nometās ceļos.
Kopš šiem notikumiem pagājuši 25 gadi. Gan Latvijā, gan citviet bijušajās PSRS satelītvalstīs Eiropā 80. gadu beigās un 90. gados aizsākās un vēlāk nostiprinājās komunisma upuru piemiņas institucionalizācija kā daļa no valsts kopējās atmiņu politikas. Tieši šos procesus Latvijā pētījuši un ar tiem saistītos datus analizējuši monogrāfijas autori. Iezīmēts un aptverts plašs pētījuma lauks, kurā ietilpināts daudzbalsīgs dalībnieku loks – Latvijas Politiski represēto apvienība, privātpersonas, vēsturnieki, skolas un vēstures skolotāji, muzeji, Saeima, valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības, masu mediji.
Nodaļa, kas jāizlasa
Viena no pētījuma aizraujošākajām un arī žurnālistikas praksei noderīgākajām nodaļām ir par masu mediju lomu deportāciju piemiņas tradīcijas veidošanā. Tā būtu jāizlasa ikvienam galvenajam redaktoram, ziņu producentam un žurnālistam, kas atspoguļo ar vēsturi saistītas tēmas, lai, iespējams, pamatīgāk apjaustu sava darba atbalsošanos sabiedrības attieksmē pret deportāciju pieminēšanu kā mūsdienās, tā nākotnē.
Pētnieki konstatējuši, ka atmiņu kultūra publiskajā telpā pēdējā desmitgadē Latvijā ir jūtami mainījusies, un pierāda to ar datiem. Piemēram, laikā no 1992. līdz 1998. gadam piemiņas dienu atainojums medijos, salīdzinot ar atmodas periodu, bijis visai rimts, un tas raksturots kā mediju rutīnas sastāvdaļa. 2000. gadu pirmajā desmitgadē tas skaitliski bijis lielāks nekā iepriekš, tomēr grāmatas autori secina, ka tēmas nozīmīgums gan sabiedriskajos, gan privātajos plašsaziņas līdzekļos ir mazinājies, un izvērtē šo pārmaiņu iemeslus. Aplūkotas arī atšķirības starp divām informācijas telpām – krievu valodā iznākošie laikraksti Latvijā deportāciju piemiņas dienu sakarā divdesmit gadu garumā izvēlējušies klusēšanas stratēģiju.
Izvērtēts ar lietišķu skatu
Cits izpētes fokuss vērsts politiski represēto organizāciju darbībā un to nākotnes perspektīvā, ko autori vairāku iemeslu dēļ saredz kā problemātisku. Joprojām neatrisināta izrādās visai Latvijas represēto sabiedrībai pieņemama valsts nozīmes memoriāla izveide Rīgā, kura divus gadu desmitus ilgajai tapšanas vēsturei pētnieki rūpīgi izsekojuši, atzīstot to par šķēršļiem un neveiksmēm bagātu.
Atceres vietu represijās cietušo piemiņas iemūžināšanai un godināšanai Latvijā ir daudz, grāmatas autori norāda, ka Latvijas teritorijā apzinātas 539 šādas piemiņas vietas, par kurām visbiežāk rūpējas pašvaldības vai atsevišķi indivīdi. Atkārtoti uzsvēršu šī pētījuma pielietojamību: tieši pašvaldību vadītājiem – atmiņu politikas īstenotājiem lokālā mērogā – šis darbs noderētu kā sava veida rokasgrāmata, kas ļautu apzināti formēt tradīciju pēctecību.
Ar lietišķu skatu grāmatā izvērtēta deportāciju vēstures mācīšana un piedāvāti ieteikumi skolēnu zināšanu pilnveidei, konstatējot, ka Latvijas skolās represiju vēsturei netiek veltīta pienācīga uzmanība. Nobeigumā piedāvātas vairākas rekomendācijas. Tostarp – par jaunas kopīgas piemiņas dienas tradīciju, kurai nebūtu jākonkurē ar esošajām un kura veicinātu komunisma upuru piemiņas ilgtspēju. Vēl viena sēru diena? – novaidēsies tie sabiedrības locekļi, kuriem jau pašreizējās četras piemiņas dienas šķiet traumējošas un traucējošas nācijas psiholoģiskajai spējai ģenerēt progresīvus un pozitīvus nākotnes attīstības scenārijus, jo ar atlikušo 361 dienu šim mērķim par maz.
Autori norāda, ka nākotnē būtu jāmazina atšķirības izpratnē par komunisma noziegumiem un to pieminēšanas jēgu starp latviešiem un mazākumtautībām. Lielai daļai to, kas ikdienā runā krievu valodā, deportāciju atcere ir kas tāls un nesaprotams, tāpēc pētnieki izsaka vairākas idejas, kā šo plaisu mazināt ar Latvijas pilsoniskās izglītības standarta palīdzību.
Mūsdienu cilvēku interesei par pagātni mēdz būt dažādi motīvi un iemesli, tomēr vēstures pētniecība patiesi nav tikai dažu šīs nozares pārstāvju nodarbošanās. Vēsture nav "pagājusi", tā ir vienlīdz klātesoša šodienā. No tās ir atkarīga tagadne un arī nākotne, un to skaidri apliecina četru autoru precīzais pētījums.
Grāmata sagatavota valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte projekta Latvijas sociālā atmiņa un identitāte ietvaros un izdota ar Frīdriha Ēberta fonda finansiālo atbalstu