Ieskatoties multeņu ražošanas virtuvē, jāsecina, ka nekāds negaidīts uzplaukums Latvijas animācijas filmu nozarē tomēr nav noticis - bez prātīga nacionālā pasūtījuma varam palikt kā gana kvalitatīvi izpildītāji lielvalstu studijām, ik pa laikam uzzibot kādam pašmāju autordarbam, visticamāk, īsfilmas formā.
Līdzīgi kā savulaik Oskaram nominēto animācijas filmu Randiņš Belevilā (tapa studijā Rija), arī Čiko&Rita diemžēl nevar uzskatīt par Latvijas produktu. Aptuveni piecus miljonus latu vērtā Čiko&Rita kopproducēta Spānijas un Lielbritānijas studijās, tās režisori un scenāristi ir spāņi. Latvijas animācijas filmu studijas JetMedia animatori Inga Tabaka, Dita Māsēna, Dace Lūce, Indra Kadaka, Pārsla Mauriņa 2009. gadā strādāja pie Čiko&Rita animācijas kā viena no septiņām filmu studijām visā pasaulē. Latvijas studija saņēma jau gatavu scenāriju un filmas kadrējumu, arī filmas tēlus, un tās uzdevums bija tēlu atdzīvināšana, stāsta JetMedia vadītāja Inga Prauliņa. Viens no starptautiski pazīstamākajiem JetMedia producētajiem «vietējās izcelsmes» darbiem ir mākslinieka Vladimira Ļeščova (kopš 2007. gada nodibinājis savu studiju Lunohod) veidotā īsfilma Zuduši sniegā (2007), kas piedalījusies 59 starptautiskos animācijas filmu festivālos un saņēmusi astoņas balvas.
Jāizpleš robežas
Lai Latvija pati kļūtu par liela mēroga pilnmetrāžas filmas «saimnieci», jāatrisina filmu izplatīšanas jautājums, jo mūsu tirgus ir ļoti šaurs un, līdzīgi kā citviet Eiropā, «mūsu filmām ir grūti ceļot pāri robežām», saka I. Prauliņa. Un, protams, naudas jautājums: «Lai mēs būtu šāda mēroga filmu kopproducenti, runa ir par vismaz 10% ieguldīšanu no filmas kopbudžeta, kas Čiko&Rita gadījumā ir ap pieciem miljoniem latu.» I. Prauliņa pārliecināta, ka animācijas studija Latvijā var sekmīgi pastāvēt, realizējot pasūtījuma darbus citām studijām, jo ar roku zīmētu animāciju pasaulē aizstājuši datori un labus meistarus atrast nav viegli.
Arī filmu studijas Rija vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis domā, ka labs animators darbu šobrīd atrast var: «Ir jūtams kvalitatīvu mākslinieku trūkums, es varētu pieņemt darbā cilvēkus desmit.» Viņš uzsver - Latvijā būtu vajadzīga animatoru skola, jo vēsturiski jaudīgu mākslinieku bāze nav izveidojusies. Ja Latvija grib pati veidot liela mēroga filmas, ir jābūt attiecīgam nacionālajam pasūtījumam, tajā skaitā animācijas seriālu pasūtījumam no TV. Pretējā gadījumā mūsu animatori paliks kā citu valstu studiju pasūtījumu izpildītāji un daži varēs atļauties strādāt paši pie savām īsfilmām. «Visai animācijas nozarei paredzētais gada finansējums ir 156 tūkstoši latu. Viena pilnmetrāžas filma Eiropā izmaksā no pieciem līdz 16 miljoniem eiro,» saka V. Kalnaellis.
Mākslinieks Reinis Pētersons, kura veidotā īsfilma Ursus (studija Atom Art), izturot 5700 filmu konkurenci, tika iekļauta Klermonferānas īsfimu festivāla konkursa programmā, domā, ka Latvijai jāiet abi ceļi - jāsadarbojas ar lielajām studijām kā izpildītājiem un jāturpina strādāt pašiem pie sava autorkino.
«Pašlaik vēl mums ir resursi, bet cik ilgi? Nozare nīkst atbilstošas izglītības trūkuma dēļ,» saka Jurģis Krāsons, kura veidotā filma Norīt krupi pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā un pērn plūca uzvaras laurus starptautiskajā īsfilmu festivālā Grieķijā.
Vajadzīgs jaudīgs kodols
«Mēs studiju [Dauka] esam aizvēruši. Naudas situācija ir ļoti grūta, Kino centrs mūs neatbalstīja,» saka pazīstamā režisore Roze Stiebra, kura animācijas laukā Latvijā strādājusi aptuveni 40 gadu. Pagaidām pēdējā Daukas filma ir Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu (2010), kopumā R. Stiebras vadībā tapušas aptuveni 60 animācijas filmas, to skaitā tādi nacionālie hiti kā Neparastie rīdzinieki (2001) un Ness un Nesija (1991), arī starptautiski augsti novērtētā filma Kaķīša dzirnavas (1994), kas līdz ar citām balvām saņēma arī otro godalgu bērnu filmu festivālā Čikāgā.
R. Stiebra uzsver filmas enerģētiskā kodola - režisora/ mākslinieka - izšķirošo nozīmi liela mēroga autorkino tapšanā. «Ja ir autora enerģētika, motivācija, tad ar šo idejas spēku var paveikt ļoti daudz. Citādi mēs to sienu neizsistu,» par animācijas pirmssākumiem saka R. Stiebra. Šobrīd Latvijā pietrūkst gan uz lielām idejām iedvesmot spējīgu režisoru, gan arī kvalitatīvu izpildītāju, jo animācijā kā nozarē nav izveidojusies spēcīga bāze. «Padomju laikā Maskava centās kontrolēt gan scenāriju tapšanu, gan materiāli tehnisko bāzi filmu tapšanai,» atminas R. Stiebra, uzsverot, ka Latvijas animācijas pirmssācējiem 70. gados izdevies izvairīties no Maskavas nominētiem autoriem un «noturēt savu kanti, lai mūsu bērniem būtu mūsu pašu autoru filmas». Ļoti augstu novērtējot Latvijas mākslinieku sasniegumus starptautiskos festivālos, R. Stiebra tomēr aicina kino naudas dalītājus neaizmirst par mūsu pašu bērniem, kuriem tika radīta Latvijas nacionālā animācija.
Mākslinieks Roberts Cinkuss (savulaik kā animators strādājis pie filmām Fantadroms, Velniņi u. c.) domā, ka animācija pēdējā laikā zaudējusi radošo procesu, dodot vietu datoram un biznesa pusi pārzinošam projekta vadītājam.
BALVAS NĀK, FESTIVĀLI NOTIEK, MŪS PAZĪST
Undīne Adamaite, Osvalds Zebris
Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls šogad - kinokritiķes Ditas Rietumas raksturojumā: «Viens no stabilākajiem un prestižākajiem Eiropas kinoforumiem» -notiek 62. reizi no 9. līdz 19. februārim. Latvijas vārds tajā izskanēja trīskārt.
Neatlaižamies un esam apritē
«Es nedomāju, ka tas būtu saistīts ar kādu karjeras lēcienu,» par faktu, ka studijā Animācijas brigāde tapusī filma Korrida tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla bērnu filmu programmā Generation K Plus īsfilmu kategorijā, saka filmas režisors Jānis Cimermanis. «Pagājušajā gadā mūsu filmas bija vairāk nekā 50 starptautiskos festivālos.» Lielākais sasniegums - Jāņa Cimermaņa filmas Tīģeris uzvara nozīmīgajā Stretfordas animācijas festivālā Anglijā. Šī filma jau pabijusi 40 festivālos. Ne velti Jānis Cimermanis pērn bija izvirzīts titulam Eiropas cilvēks Latvijā.
Pēdējos gados animācijas filmas no Latvijas ik gadu tiek atlasītas Berlīnes kinofestivālam: Zīļuks (2011, režisore Dace Rīdūze, Animācijas brigāde), Burvīga diena (2010, režisors Nils Skapāns, Animācijas brigāde), Kad āboli ripo (2009, režisors Reinis Kalnaellis, Rija), Jaunā suga (2008, režisors Ēvalds Lācis, Animācijas brigāde).
Korrida (Latvijas pirmizrāde - pērnā gada 4. maija Latvijas filmu maratonā) ir pilotsērija animācijas seriālam par Avārijas brigādes piedzīvojumiem dažādās Eiropas valstīs. Kopā ar scenārija autoru Māri Putniņu un komponistu Mārtiņu Braunu ienācis prātā, ka dažādas būšanas un nebūšanas atgadās ne tikai Latvijā. Tāpēc, palīdzējuši izmisušam toreadoram paglābties no saniknota vērša Spānijā, apsviedīgie glābēji vērsīs skatus arī uz pārējo Eiropu. «Lai tik paplašinās [Eiropas Savienība]!» smejas J. Cimermanis. Rīgas kinostudijā ir izmiris un tukšs, atslēgta apkure. Animācijas brigāde, sildoties pie viena radiatora, izstaro apskaužamu dzīves un darba prieku. Kā ašajiem Avārijas brigādes vīriņiem Eiropas seriālā veiksies ar politkorektumu? Tas režisoru nebaida. Visur pasaulē sastaptajiem kinoļaudīm ar humora izjūtu viss esot kārtībā. «Bet ar cilvēkiem [skatītājiem] kā jau ar cilvēkiem. Katrs var domāt citādi,» smejas režisors.
Neaizvainot vecāsmātes un bēbjus
«Mēs netaisām preci ar visādiem kosmiskajiem aizgājējiem un atnācējiem, jo mūs tāds kino nesaista. Cenšamies neaizvainot nedz jaunos, nedz vecos, nedz pavisam bēbjus. Filmas ir domātas pilnīgi visiem, bet vairāk mēs esam bērnu pusē,» Animācijas brigādes radošo credo raksturo Jānis Cimermanis. Lai gan - režisors vairākkārt aicināts arī uz Ansī animācijas festivālu Francijā - nozīmīgu pieaugušo animācijas forumu. Latvijā šis atzars ir tikai iedīglī.
Studijā kopumā strādā 17 cilvēku. Garām netiekot laists neviens piedāvājums, arī reklāmas. Vaicāts, kāda ir viņa attieksme pret sadarbības projektiem, režisors uzsver, ka ir stingri jānodala: «Ja tā ir sadarbība, tas nozīmē autortiesības abām pusēm u. tml., ja pasūtījums, mēs nodrošinām servisa darbus. Mēs esam strādājuši gan tā, gan tā.» Piemēram, sadarbībā ar dāņu Zentropa Entertainments 2005. gadā tapa pilnmetrāžas animācijas filma Trīs musketieri (2005): scenārists un mākslinieks Māris Putniņš, režisors Jānis Cimermanis, operators Ēvalds Lācis, komponists Mārtiņš Brauns. «Filmējām Rīgā, un mums pieder tiesības uz filmu kā autoriem.» AB mākslinieki strādājuši arī pie animācijas filmām Mazais bruņinieks (1998) un Props un Berta (2000).
Lote Berlīnē
Latvijas un Igaunijas kopražojums - pilnmetrāžas animācijas filma Lote un Mēness akmens noslēpums - Berlīnes kinofestivāla programmā Generation K Plus bija skatāma 13., 14., 15. februārī. Latvijā filma tapusi studijā Rija, filmas producents no Latvijas puses ir Vilnis Kalnaellis, fonu māksliniece - Laima Puntule, dialogu līdzautors - Andris Akmentiņš. Latviešu valodas versijā tēlu balsis ierunājuši latviešu aktieri, mūziku sacerējis un iedziedājis Renārs Kaupers. «Filma paralēli tapa Igaunijā un Latvijā, mūsu puses finansiālais ieguldījums šajā projektā ir 30%,» saka V. Kalnaellis. Viņaprāt, Lote ir piemērs, ka Latvija animācijā spēj būt ne vien citu valstu studiju pasūtījumu izpildītāja, bet arī pilnvērtīga projekta dalībniece visā filmas tapšanas laikā.
Filmas budžets ir ap diviem miljoniem eiro, pirmizrāde notika pagājušā gada augustā. Pirmo pilnmetrāžas filmu par suņu meiteni Loti Lote no Izgudrotāju ciema 2007. gadā klajā laida tas pats radošais kolektīvs - igauņu producentes Rīnas Sildosas un V. Kalnaeļļa vadībā. Patlaban Rija veido pilnmetrāžas animācijas filmu Zelta zirgs, kas būs gatava 2013. gadā, pastāstīja V. Kalnaellis.