" "Nu tad, tu-tu-tu-turpini, tu-tu-tu-turpini," savā dziesmā skandina mūziķis. Laila Pakalniņa turpina. Pirms mēneša, dienu pirms Latvijas dzimšanas dienas, viņa Romā pozēja ar Starptautiskajā Romas kinofestivālā iegūto balvu – pie Lailas žaketes atloka bija piesprausta lentīte sarkanbaltsarkanā karoga krāsā. Viņas Picu galvenie varoņi ir divi bēgļi – puiši no picērijas.
No kā bēg jūsu filmas galvenie varoņi?
Viņi bēg no sevis un tai pašā laikā meklē sevi. Varbūt šajā gadījumā tas ir vienkāršāk nolasāms, jo viņi ir jauni, bet tikpat labi tie varēja būt arī vecāka gadagājuma cilvēki, bet tad filma būtu citāda.
Impulsu pievērsties kinomākslai esat guvusi, skatoties kādu filmu, no kuras cilvēki gājuši ārā. Taču jums radusies vēlēšanās solidarizēties ar filmas autoru…
Tas bija Andrejs Tarkovskis, kurš tajā laikā taisīja labu kino, bet viņš vēl nebija tāds dievs, par kādu tiek uzskatīts tagad. Viņš vēl nebija emigrējis, un viņš vēl nebija miris. No skatītāju viedokļa viņš bija parasts kinorežisors, kurš taisa nestandarta kino. Mani tas aizķēra, un vēl šis kontrasts – te ir filma, un citi iet ārā.
Tajā visā nebija arī cilvēciskas vēlmes nostāties nesaprastā pusē?
Man tajā brīdī bija sajūta, ka tas ir kino, kas mani aizrauj, un es sapratu, ka es arī gribu taisīt kino un ka es to darīšu, pat ja cilvēki ies ārā. Tā bija tik spēcīga filma, ka man nelikās, ka tās režisoram būtu nepieciešama mana aizstāvība. Tarkovskis bija paraugs – es arī tā gribu, par spīti tam, ka varbūt plašas skatītāju masas mani nesapratīs.
Nekad nav bijusi vēlme uzrunāt plašas skatītāju masas?
Nē, man nekad nav bijusi vēlme izpatikt – es jau nestāvu Doma laukumā ar cik tur tiem tūkstošiem cilvēku, ir zāle ar skatītājiem, kuri vai nu elpo vienā ritmā ar filmu, vai arī kaut ko nesaprot. Neraugoties uz to, kādu kino es taisu, es esmu piedzīvojusi absolūtus izpratnes momentus, un ne vienmēr Latvijā. Tas nenotiek bieži, bet, piemēram, šovasar manas dokumentālās filmas rādīja Amerikā, kur bija mirklis, kad tu visu filmu skaties kopā ar auditoriju un jūti, kā cilvēki uztver katru montāžas vietu.
Vai jums nav tādas sajūtas, ka jūsu filmas tiek vairāk saprastas ārpus Latvijas robežām?
Latvija ir maza, un procentuāli to cilvēku skaits, kam ir vajadzīgs citāds kino, ir līdzīgs kā Amerikā, bet tur vienkārši ir vairāk cilvēku, bet mēs nevaram sēdēt un būt pašapmierināti, ka tas ir kaut kāds Dieva dots procents, kurš visām tautām ir vienāds. Es domāju, ka inteliģencei ir jāpalīdz tam pieaugt, jo man ir sajūta, ka Igaunijā tas ir lielāks. Es tur montēju un veicu krāsu korekciju savām filmām, un man ir bijusi izdevība pavērot, kādas filmas tur skatās, bet izpratnes, inteliģences procents nav saistīts tikai ar filmām. Tas ir jautājums par to, vai cilvēki lasa, vai iet uz izstādēm, teātri, – tas ir saistīts ar to, cik cilvēkam ir vajadzīga kultūra. Viss sākas ģimenē un skolā – vai jaunā cilvēkā ir radīta ieinteresētība.
Interneta komentāros pie ziņas, ka esat ieguvusi balvu Romā, ne visi priecājās, jo "viņas filmās ir izcelts negatīvais latviešu sabiedrībā, ārzemnieki no tā dabū greizu iespaidu".
Nevienam neiesaku lasīt komentārus – it īpaši anonīmus. Es to nedaru, jo tas ir specifisks slimības paveids – rakstīt anonīmus komentārus. Es pazīstu kinorežisorus, kuri ir teikuši, ka viņu filma vēl nav redzēta, bet tā jau ir nogānīta, bet lai viņi ārdās, lai viņi ņemas par kaut kādām lietām, varbūt tas ir tāds psihoterapijas paveids: ja viņi šādi izlādē savas negatīvās emocijas, viņi varbūt nesit savus bērnus. Es drīzāk teiktu, ka es nesaprotu tos, kas nopietni tos lasa un tajā dzīvo. Tas ir kā rakņāties pa miskasti.
Vai ir iespējama kvalitatīva diskusija?
Tā rodas un radīsies tur, kur būs reģistrētie lietotāji, kuri runā savā vārdā un uzvārdā, jo anonimitāte ir galvenā problēma. Tie komentējamie lauciņi ir ļoti šauri, piemēram, ja mēs redzam, ka cilvēki komentē kaut kādas stratēģiskas lietas, kas ir saistītas ar latviešu kino un kas no ārpuses tā īsti nevienu neinteresē, ir ļoti iespējams, ka tie ir kinovides cilvēki. Katrā jomā ir savi miskastes rūķi, kas par kaut ko ņemas, bet man liekas, ka ar laiku radīsies nepieciešamība pēc kvalitatīvas diskusijas, nevis pēc mēsliem.
Interesanti, ja jūs paliktu anonīma filmas titros, tas kaut ko mainītu?
Vai mainītos manas filmas saturs – noteikti ne, bet skatītāju attieksme varētu mainīties, jo man kādreiz likās, ka varbūt manai filmai Latvijā ir vajadzīgs pseidonīms, tad tai šeit klātos labāk. Man nevajag pseidonīmu ārpus Latvijas, kur filmas ar manu vārdu un uzvārdu aiziet ļoti labi. Šeit cilvēkiem ir radies priekšstats, ka es taisu nesaprotamas filmas, bet, manuprāt, Picas ir ļoti vienkārša filma, un es domāju, ka mākslas darbs nav saprašanai: tas nav matemātikas uzdevums vai zinātnisks raksts, filma tāpat kā mūzika ir uztverama ar emocijām, nevis prātu. To, ka galvenais ir vienkārši skatīties, es izbaudīju Korejā. Man liekas, tas ir saistīts ar austrumu kultūru, ka cilvēki nāk un skatās bez saviem priekšstatiem, kas viņiem būtu jāredz, viņi ir ļoti atvērti, viņi skatās to, ko tu viņiem dod.
Armands Znotiņš recenziju par operu Toska noslēdza ar vārdiem, ka nākotnē, iestudējot kādu no Pučīni operām, varbūt būtu vērts šajā darbā uzaicināt Lailu Pakalniņu. Vai šādu piedāvājumu izskatītu?
Tas mani pagodina. Daudzi kinorežisori ir iestudējuši operas, tas viņiem padodas labāk nekā teātra izrāžu iestudējumi – varbūt tāpēc, ka pamatā ir mūzika. Reiz iedomājos, ka varētu uzrakstīt lugu, apsēdos un sāku to darīt, bet sapratu, ka to nevaru, jo mana valoda ir kinovaloda. Esmu domājusi, ka gribētu iestudēt operu. Ja man kāds to piedāvātu, es neatteiktos. Es gribētu pamēģināt, bet tajā pašā laikā, iespējams, man nāktos atzīties, ka to nemāku.
Runājot par mūziku, kāpēc savā jaunākajā filmā izvēlējāties sadarboties ar Gačo?
Manām filmām tikai vienreiz ir rakstīta oriģinālmūzika, dokumentālajai filmai Leiputrija to sacerēja pasaulslavenais japāņu komponists Sigeru Umebajasi, kas ir sadarbojies ar režisoru Vonu Karvaju. Man ir bail izmantot mūziku, jo tā man vienmēr ir šķitusi kā kruķi, lai izlabotu kļūdas vai palīdzētu manipulēt ar skatītāju, bet šoreiz es sapratu, ka man tā ir vajadzīga. Paprasīju Paulam (viens no galvenās lomas atveidotājiem Pauls Iklāvs – I. A.), lai viņš man atsūta to, ko viņš klausās. Atmetu no tā visu, kas nav latviešu, – palika hiphops. Izejot no muzikalitātes, ritma, teksta, sapratu, ka ir jāzvana Gačo, ar kuru izveidojās ļoti patīkama sadarbība. Iepriekš nebiju kontaktējusies ar šiem mūziķiem, tas ir kaut kas pilnīgi cits. Sev formulēju, ka ikkatrai paaudzei ir sava dzeja: kādreiz pirka Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa grāmatas, tagad mūziķi runā par ļoti būtiskām lietām savai paaudzei.
Kas jūs pašu tajā visvairāk uzrunāja?
Dziesmas Kas tu esi? vārdi "ko, ko es gribēšu, to darīš’" patiesībā ir arī par mani. Mani pārsteidza, ka mums ir līdzīga pasaules izjūta, iepriekš man nebija ienācis prātā šajā jomā meklēt domubiedrus.
Pēdējais gads jums ir bijis ļoti ražīgs – dokumentālā filma Sniegs un aktierfilma Picas. Arī iepriekšējos divdesmit gados jūs esat filmējusi ar regularitāti vidēji viena filma gadā. Kā šajos laikos to ir iespējams dabūt gatavu? Kur rodat spēku?
Varbūt atbilde ir tajā, ka, ar Gačo vārdiem sakot, "man patīk darīt to, ko man patīk darīt".
Naudas trūkums ir tikai atruna?
Tas ir atkarīgs no tā, ko tu gribi izdarīt un cik vērienīgas ir tavas idejas. Sagatavošanās procesu dokumentālā kino filmēšanai es varu sākt bez naudas, bet ar to, kas ir izdarīts, varu pierādīt, ka tas ir tā vērts, lai man šo naudu piešķirtu. Man to ir grūti paskaidrot, bet man ir atkarība no kino veidošanas. Tas ir kā elpot, es nevaru neelpot, aizbildināties, ka man nav naudas skābeklim. Mana privilēģija ir tā, ka es par brīvu varu skatīties filmas savā galvā un tās pierakstīt, bet es neķertos pie aktierfilmas uzņemšanas bez vajadzīgā daudzuma naudas, lai to pabeigtu. Tas ir jāizdara vienā elpas vilcienā, jo pēc pāris gadiem es domāšu un jutīšu citādi.
Kāda ir jūsu attieksme pret Saeimas akceptēto naudas piešķiršanu "patriotiskām filmām"?
Tas ir pilnīgs vājprāts, ja deputāti pa taisno sāk dalīt naudu, jo nav skaidri spēles noteikumi. Man ir jāzvana katram konkrētajam deputātam, jānes katram konkrētajam deputātam savs scenārijs? Tas ievieš ārprātīgu haosu. Kas attiecas uz pasūtījuma darbiem, šajā ziņā igauņi kārtējo reizi ir izdarījuši daudz prātīgāk: viņi arī ir sapratuši, ka vajadzētu kino izmantot tam nolūkam, lai būtu vairāk filmu par igauņiem, bet viņi to ir formulējuši daudz gudrāk un izsludinājuši no lielās naudas sadales atsevišķu konkursu par sešām igauņu identitāti veicinošām filmām. Viņi ir izvairījušies no vārda "patriotisms", jo, ja es redzu filmu, kas Ķīnu parāda labā gaismā, es taču redzu, ka filma ir radīta šī iemesla dēļ. Pozitīva sajūta par valsti rodas pēc jebkuras spēcīgas filmas, un tam nav nekāda sakara ar to, vai tajā teikts, ka valsts ir laba vai ka tajā ir kādas problēmas.
Diskusijas par filmu Kolka Cool.
Tas pat nav komentējams, tas ir tik banāli, tik...
Aprobežoti?
Tā ir aprobežotība vai populisms – uzrunāt cilvēkus caur šādiem centieniem, mēģināt izspēlēt šādu kārti, bet es domāju, ka gudri cilvēki to nedarītu, tāpēc pirmām kārtām tas ir saistīts ar aprobežotību. Es nezinu, kādā grāvī mēs varētu iebraukt, ja mēs koriem liktu dziedāt tikai Latviju slavinošas dziesmas, taisīt tikai Latviju slavinošas filmas. Tad ir totalitāra valsts.
Kāpēc tieši saistībā ar kino tiek runāts par nacionālo pasūtījumu?
Man nav izskaidrojuma – vienkārši kino ir patrāpījies ceļā kaut kādiem aprobežotiem cilvēkiem. Ir viedoklis, ka padomju laikos kino bija labāks, spēcīgāks nekā tagad. Es negribētu par šo jautājumu diskutēt, bet tas, ko es gribu pateikt, ka līdz mūsdienām ir izdzīvojuši tikai labākie darbi, atbirstot ļoti lielam filmu skaitam. Tās uzspiestās patriotiskās filmas, kas tajos laikos skaitījās patriotiskas, ir tās, kas atbira, un ir jautājums, kas paliks pēc 25 gadiem. Politiķiem nevajadzētu tik ļoti maisīties mākslā – it īpaši, ja viņi kaut ko nesajēdz. Vienkārši ir jāuzticas māksliniekiem, jo mēs esam latvieši un mums šī valsts nav vienaldzīga. Ja mēs būtu tās ienaidnieki un mēģinātu to sagraut, mūs vajadzētu apturēt, bet mēs tādi neesam, un mākslas darbi nedrīkst bakstīt acīs pa tiešo.
Picas
Spēlfilma. 2012. Režisore L. Pakalniņa
Splendid Palace, Citadele