Andras Manfeldes jaunākais prozas darbs Kosmonauta iela ir gluži kā lūkošanās sendienu fotogrāfijās – nodaļa pēc nodaļas atklāj galvenās varones ceļu, kas vijas cīņās un ilgās pēc kaut kripatiņas apkārtējo mīlestības.
“Lūk, mans mantojums — meklēt to, ko nav iespējams atrast. Nemācēt dzīvot. Būt pateicīgai par to, ka vispār tevi kāds ievēro. Kāpēc vislielākās ilgas ir pēc tā, ko nav iespējams iegūt? Satikt mīlestību — vai tas tiešām ir kā zvaigzni izplēst no kosmosa?”
Andra Manfelde
“Kosmonautam zvaigžņu kuģī riņķot apkārt zemeslodei, manā izpratnē, ir daudz vieglāk nekā bērnam izaugt par cilvēku, ja viņam apkārt nav uzcelta mīlestības māja. Tomēr, lai cik skarbs būtu pieaugšanas ceļš, var gadīties, ka reiz plaukstā ieguls tēva audzēts kartupelis – gluds un smags kā sirds. Tēva sirds.”
Gundega Blumberga
Vakarā, kad meita pēc desmitiem pārradusies mājās, māte neiztur. Sākumā viņa rājas, tad purina to skuķeni aiz pleciem, līdz viņai izkrīt aiz svārku malas aizslēptā cigarešu paciņa. Māte ķērc: “Tu smēķē!?” Vēlāk dusmās: “Tu vēl izkarini sarkanus lukturus pie savas istabas loga!”
Ir par vēlu. Meita vairs nezina, kā apstāties. Viņa neizprot, ko māte ar tiem sarkanajiem lukturiem gribējusi teikt. Viņa tikai saprot, ka tas bija apvainojums. Kas sācis iet, apstāties vairs nevar. Vismaz tāds, kurš domā par tālām zemēm un sapnī lido starp galaktikām melnajā Visumā, mādams zvaigžņu siltajām gaismām. Tāds, kurš tic mīlestībai, nevar apstāties un to pārstāt meklēt. Un neviens viņai nepaskaidro, ka mīlestība nav nauda, uz ielas nemētājas. Viņa nogaida, kad visi iemieg, atver logu un izlec ārā, gandrīz trāpīdama rožu krūmā. Ir maijs, viņai drīz piecpadsmit un ir jāiet. Jo ja nu kādu satiks? Tieši šonakt?
Dzejniece un prozaiķe Andra Manfelde (1973) divos gadu desmitos nodevusi lasītāju - bērnu un pieaugušo - vērtējumam divdesmit grāmatas. Rakstniece ir vairākkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante un LaLiGaBa laureāte (2018), trīs AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu un virknes dažādu literatūras prēmiju ieguvēja.