Eirobirokrātu apritē eksistē jēdziens "trauslās filmas", kuru trauslums izpaužas ne jau fizikalitātē, bet gan sarežģītībā – vēstījuma un formas komplicētībā, kas visdrīzāk apgrūtinās to izredzes tirgus placī, kur, kā zināms, uzvar lielākais, skaļākais un bļaustīgākais – jā, jā, Holivuda. Karlovi Varu starptautiskais kinofestivāls – viens no lielākajiem Čehijas kultūras notikumiem, "mūsu lepnums", kā saka kāds čehu žurnālists, – ik gadu koncentrējas uz Eiropas un īpaši Austrumeiropas filmām, kuras nenoliedzami eirobirokrātiskajā klasifikācijā ir apzīmējamas kā trauslas. Un ik gadu no jauna Karlovi Varu festivāls pierāda, kas darāms ar šādām filmām: tās ir jārāda – jo vairāk, jo labāk –, tās ir jāpopularizē, ja lietojam šo nodrāzto vārdu, un cītīgi ir jāaudzina publika, kurai nepietiek ar ikdienišķo piektdienas blokbasteru, – tā ir publika, kas vēlas redzēt Eiropas filmas un prot tās skatīties.
Izglītošanas un audzināšanas pamats
Nav noslēpums, ka attiecībās starp Eiropas filmām un Eiropas kino skatītāju nebūt nevalda pārliecinoša harmonija. Eiropā tiek ražots iespaidīgs daudzums filmu (ap 1200 gadā), no kurām ārpus savām tapšanas valstīm ceļo retā. Filmas bez skatītāja – par šo problēmu ar satraukumu sākušas runāt arī Eiropas institūcijas, meklējot glābiņu un piesaucot kino izglītību un skatītāju audzināšanu. Kvalitatīvs starptautisks festivāls, kura pamatauditorija ir jaunieši, studenti un plašs starptautisko profesionāļu loks, nenoliedzami ir pamatu pamats, lai runātu gan par izglītošanu, gan skatītāju audzināšanu – to visu Karlovi Varu festivāls dara jau 49 gadus.
Sēžot Karlovi Varu festivāla lielajā zālē, kuras 1300 skatītāju vietas ir piepildītas līdz ūkai, vai kāpjot pāri rindās sēdošiem/guļošiem studentiem, kuri gaida brīvās vietas, depresīvās runas par Eiropas kino nākotni šķiet izdomātas. Karlovi Varu festivāls ir pedantiski veidojis gan savu tēla un teju kulta statusu jauniešu vidū, gan savu starptautisko reputāciju – Karlovi Vari ir nozīmīgākais Austrumeiropas festivāls, kuru respektē arī prominenti Amerikas neatkarīgā kino pārstāvji.
Jau otro gadu virkne ietekmīgu globālā tirgū strādājošu amerikāņu producentu (viņu vidū – Oskaru par Katrīnas Bigelovas filmu Sapieris/The Hurt Locker saņēmušais Gregs Šapiro) interesentiem stāstīja, kas darāms, lai iekarotu ja ne pasauli, tad vismaz Ameriku. Protams, nekādas dižās receptes viņi neatklāja – vien aicināja vispirms mēģināt izsisties savā zemē, savā valstī – uztaisīt filmu, kaut bezbudžeta darbu, un tikai tad mēģināt spert soļus, meklēt kontaktus, izmantojot nopietnu festivālu platformu. Turklāt – atšķirībā no Amerikas – Eiropā jaunam režisoram sākt darbu esot daudz vienkāršāk!
Mels Gibsons. Dēmoni pierimuši
Protams, arī Karlovi Vari neiztiek bez Holivudas – pat ja tas izvairās iekļaut festivāla programmā kases grāvējus, festivāls regulāri pasniedz balvas par mūža ieguldī jumu aktieriem, kuru vārdi īpašus komentārus neprasa. Pērn, saņemot Kristāla globusu par mūža ieguldījumu, savas dejotprasmes Karlovi Varos demonstrēja 70. gadu diskokaralis un Kventina Tarantīno Lubenes dārgumiņš Džons Travolta, šogad šo balvu saņēma drošsirdis Mels Gibsons. Gibsona klātbūtne festivālā bija koncentrēta – atklāšanas ceremonijā Gibsons teica īsu, kaismīgu runu, kuras esence – kino ir brīnums, tāpat kā tā dotā iespēja stāstīt stāstus.
Atšķirībā no Travoltas Mels Gibsons līdz minimumam bija ierobežojis jelkādu čalošanu ar publiku un presi. Pirms vairākiem gadiem globalizētās preses plaši izplatītās ziņas par Gibsona šķiršanās prāvām, brutalitāti, homofobiskiem un rasistiskiem izlēcieniem krietni pabojāja viņa publisko tēlu un karjeru. Gibsons ieturēja radošo pauzi – vienīgais izņēmums bija loma Džodijas Fosteres režisētajā filmā Bebrs/The Beaver (2012) – nervozā drāmā par vīrieti un viņa atkarībām. Šķiet, dēmoni pierimuši – gan Gibsona personiskie dēmoni, gan preses dzemdētie –, un aktieris ir gatavs jaunam darba cēlienam. Kaut, protams, labāk bez liekas publiskas izrunāšanās. Tomēr Mels Gibsons šo to pateica.
Vai viņš, būdams Austrālijā klasisku teātra izglītību guvis aktieris, domā par mēģinājumu spēlēt uz skatuves? "Jā, kāpēc ne. Ja jau citi Holivudas aktieri tā dara, parādoties Brodvejas iestudējumos, arī es šādu iespējamību neizslēdzu," saka Mels Gibsons, kaut pārāk lielu entuziasmu viņa teiktajā nemana. Savukārt entuziasms un aizgrābtība pāri pārēm plūst no viņa atbildes uz jautājumu: kas viņam, tik pieredzējušam aktierim un režisoram, liek iesaistīties arvien jaunos darbos un projektos? "Lai to darītu, jāsaglabā bērnišķība un entuziasms, aizrautība ar stāstniecības mākslu. Man patīk stāstīt stāstus, un man patīk ieraudzīt sava jaunākā, četrus gadus vecā bērna acis iemirdzamies, kad es stāstu stāstus. Ir brīnišķīgi, ja tu spēj stāstīt stāstu, un ir tikpat īpaša sajūta, ja vari ļauties tev stāstītam stāstam un aizrauties ar to. Tas ir tas, ko mēs vienmēr esam darījuši. Pat tad, kad mūsu senči vēl sēdēja pie ugunskura, zīmēja uz sienām un stāstīja viens otram stāstus," uzsver Mels Gibsons.
Fanija Ardāna. Dzīve nav komēdija
Holivudas zvaigznei Melam Gibsonam Karlovi Varu festivāls piedāvā arī Eiropas alternatīvu – brīnišķīgo franču aktrisi Faniju Ardānu, kuras popularitāte Francijā nav mazinājusies, kaut mūsu platuma grādos viņu visdrīzāk atcerēsies no klasiskajām Fransuā Trifo filmām (Pēdējais metro, Kaimiņiene – kopā ar Žerāru Depardjē). Fanijas Ardānas klātbūtnei Karlovi Varos bija pavisam konkrēts iemesls – viņas režisētās filmas Uzmācīgie ritmi/ Obsessive Rhythms pirmizrāde.
Fanija Ardāna ir lieliskā fiziskā formā – savos 65 gados viņa izskatās kā četrdesmitgadniece. Režijai aktrise, kuras lomu sarakstā ir vairāk nekā 80 ierakstu, ir pievērsusies nesen: Obsessive Rhythms ir viņas otrais režijas darbs, un, kaut kritika visdrīzāk nedaudz augstsirdīgi vīpsnās par filmas mazliet samocīto radikālismu un tajā izmantotajiem sirreālajiem akcentiem, Fanijas Ardānas filma ir visai oriģināla. Tas ir stāsts par ģimenes krīzi – sievieti, talantīgu mūziķi, kura jūtas bezjēdzīgi upurējusi savu karjeru vīra arhitekta karjeras dēļ. Ardāna filmā sapulcējusi Eiropas kino slavenības – eksaltēto itāļu aktrisi, leģendārā šausmu filmu karaļa Dario Ardžento meitu Asiju, ekscentrisko franču zvaigzni Žerāru Depardjē un itāļu klasiķi Franko Nero.
Sarunās ar publiku un presi Fanija Ardāna žilbina ne tikai ar smaidu, bet arī ar tekstiem. Viņa ir pārliecināta, ka kino misija ir būt "tumšam", emocionāli piesātinātam. "Dažreiz finansiāli grūtos brīžos man ir devuši padomu – nu, uzraksti, nofilmē komēdiju! Taču komēdija ir vienīgais žanrs, kurā es nevarētu strādāt. Manā skatījumā uz dzīvi komēdijai nav vietas. Man arī nepatīk skatīties komēdijas, tās, manuprāt, kino vienkārši nepiestāv. Mūsu laiku raksturo bailes, pārāk daudz baiļu. Iespējams, te līdzvainīga ir arī žurnālistika un prese, kas tiražē baiļu žanru, – mēs baidāmies no teroristiem, no slimībām, baidāmies zaudēt darbu, baidāmies nenopelnīt pietiekami daudz naudas... Šīs bailes rodas no nemitīgas vēlmes kontrolēt to, kas būtībā nepakļaujas kontrolei. Cilvēki meklē drošību, apdrošinājumu. Taču neviens nevar būt drošs, lai kāda ir viņa sarūpētā drošības polise – iedomātā drošības garantija. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka galvenais dzīvē ir nebaidīties un būt brīvam, taču ne vienmēr man tas ir izdevies," teic Fanija Ardāna pēc savas filmas pirmizrādes.
Iespējams, filma Uzmācīgie ritmi nonāks līdz Rīgai kādā no daudzajiem šā rudens festivāliem – piemēram, Baltijas pērlē.
Signe Baumane. Akmeņi laimes vārdā
Karlovi Varu festivāls piedāvā divas galvenās konkursa programmas – pamatkonkursu un Austrumeiropas filmu konkursu East from the West (Rietumu austrumi) – līdz šim vairākas Latvijas filmas pamatā ir bijušas iekļautas šajā konkursā (pavisam nesen – Aika Karapetjana Cilvēki tur).
Šogad Karlovi Varu festivāla pamatkonkursā 12 filmu vidū cīnās arī Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma Akmeņi manās kabatās – pirmā animācijas filma, kas iekļauta šā festivāla konkursa programmā visā tā teju pusgadsimtu garajā vēsturē. Jau šis fakts vien ir cienījams! Pirms filmas pasaules pirmizrādes Karlovi Varos Signe Baumane par savu fanātisko darbu četru gadu garumā stāstīja Rīgā, par to rakstīja KDi. Tagad jāgaida, vai un kā Akmeņi manās kabatās būs uzrunājuši žūriju – biju klāt gan režisores preses konferencē, gan pirmizrādē 1300 cilvēku piepildītā zālē. Jāsaka, ka filmai būs savi kaismīgi fani.
Pēc preses konferences bez daudzajiem autogrāfu kārotājiem Signi Baumani uzrunāja arī kāda jauna meitene – viņa pateicās par režisores atklātību un uzdrošināšanos runāt par būtiskām, sarežģītām tēmām, arī depresiju. Tomēr daudz aktuālāka par depresijas tematu šķiet filmā iezīmētā sociālo priekšrakstu un rāmējumu tēma. Tieši stāsts par to, ko no jauna cilvēka, jaunas sievietes pieprasa sabiedrība un tās priekšraksti, pēc kuriem ir jādzīvo – jāmīl, jāprecas, jāsasniedz mērķi –, ir tas, kas uzrunā visprecīzāk.
Signes Baumanes filma stāsta par sievietēm, savas dzimtas sievietēm un arī sevi pašu. Tā ir filma par sievietēm, kas ir salūzušas savā liktenī, nespējot iekļauties sabiedrības uzskatu rāmjos, un arī par tām, kuras nav salūzušas. Pirms filmas Signe Baumane no skatuves meta skatītāju zālē akmeņus, solot ilgu un laimīgu mīlestību tiem laimīgajiem, kuri tos noķers. Cerams, ka Signes Baumanes solījumi piepildīsies. Filmas latviešu versijas pirmizrāde Latvijā notiks 21. augustā.
Karlovi Varu festivāls turpināsies līdz nedēļas nogalei, piedāvājot vērtīgāko no aktuālā Austrumeiropas kino un to veiksmīgi miksējot ar pasaulē atzinību guvušām filmām un jaunatklājumiem no Amerikas neatkarīgā kino plašumiem.
Pavisam drīz mums būs iemesls atgriezties pie Eiropas filmu tēmas – galu galā decembris, kad Rīgā notiks vērienīgā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, ko organizē Eiropas Kino akadēmija un Rīga 2014, ir pavisam tuvu.