Kurš gan bērnībā nav bakstījis kontaktu un dabūjis strāvas triecienu pa pirkstiem? Sitiens ir bijis, bet tu esi palicis dzīvs. Jūtīgāks. Godīgāks. Īstāks. Tāda sajūta pārņem, izlasot Madaras Gruntmanes otro dzejas krājumu Dzērājmeitiņa, kuru apgāds Neputns laidis klajā trīs gadus pēc augstu novērtētā debijas krājuma Narkozes, kas 2016. gadā tika nominēts Literatūras Gada balvai kategorijā Spilgtākā debija.
Pasaule pie grāmatplaukta
Dzērājmeitiņa – tā ir ļoti, ļoti dzīvas pieaugušas sievietes dzeja. Madara Gruntmane atceras, ka dzeju līdz ar to ilustrācijām biezā, zaļā rūtiņu kladē rakstījusi jau bērnudārzā. "Pārsvarā rakstīju par dabu un dzīvniekiem. Nezinu, kas man vienu dienu saslēdzās, bet uzrakstīju tādu dzejoli: "Es redzu tevi savās acīs kailu kā ziemā koku/Tu stāvēji kā mēms/Un nepamanīji galveno." Mamma lūgusi parādīt grāmatu, no kuras viņa to ir norakstījusi.
Visiem laikraksta "Diena" rakstiem, kuri tiek ievietoti portālā par maksu:
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 18. jūlija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!