Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Grāmatu tikumi. Saruna par bērnu grāmatu ilustrācijām

Mākslas kritiķes Ieva Lejasmeijere un Aiga Dzalbe diskutē par bērnu grāmatu ilustrācijām pirms Jāņa Baltvilka balvas pasniegšanas ceremonijas

Ik gadu Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā, notiek bērnu grāmatu svētki, kuru spraigākais brīdis ir balvu piešķiršana. Šogad jau 17. reizi kāds literāts un kāds mākslinieks saņems Baltā vilka porcelāna kuģīti līdz ar augstāko atzinību par sasniegumiem bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome katru gadu veido atšķirīgu ekspertu un sabiedriskās domas pārstāvju komisiju, kuras uzdevums ir izlasīt un mākslinieciski novērtēt visas balvas nolikumam atbilstošās grāmatas, lai pēc viedokļu apmaiņas, aizklāti balsojot, noteiktu uzvarētājus. Žūrijā mākslas ekspertus šoreiz pārstāvējām mēs – mākslas kritiķes Aiga Dzalbe un Ieva Lejasmeijere. Kultūras Dienas aicinātas, mēs turpinājām domu apmaiņu LNB Bērnu literatūras centrā, iekārtojušās pie bērnu galdiņa, uz kura Baltvilka balvai 2021 nominēto grāmatu klāsts samērojas ar Daugavas un Vecrīgas panorāmisko ainavu aiz loga.

Aiga Dzalbe. Pirms sākam runāt par šogad Baltvilka balvas žūrijā pieredzēto, būtu interesanti atcerēties, kādas grāmatas mums pašām bērnībā ir bijušas tīkamākās ilustrāciju dēļ.

Ieva Lejasmeijere. Zini, man patika melnbaltas ilustrācijas, grafiskas, kur notikumi izzīmēti sīki, smalki. Man bija paniskas bailes no visiem tiem "zīļukiem", bet patika, piemēram, ilustrācijas Alisei Brīnumzemē, kur visi tie zaķi, truši, cepurnieki sēž ap galdu, kur ir uzzīmētas visas tasītes un podziņas.

A. Dz. Man arī ļoti patika detalizētie līnijas zīmējumi, Alise, Karlsons u. tml. Ļoti mīļas bija arī latviešu autoru zīmētās grāmatas – sērija Bitīte un pasaules tautu pasakas. Simtkārt pētītas un pārzīmētas bija Ilonas Ceipes ilustrācijas. No stilizācijām dažas Felicitas Pauļukas grāmatas ir palikušas prātā, īpaši jau Lellīte Lolīte. Vēlāk tikpat ļoti man ir patikušas tikai Laimas Eglītes ilustrācijas.

I. L. Jā, bet tas bija jau deviņdesmitajos. Kas atšķir mūsu bērnības grāmatas no tagadējām? Vismaz Latvijas grāmatu dizaina atšķirība ir poligrāfiska. Man patiešām patika brošūriņas. Arī mans bērns lasīja manas vecās vai manu draugu atdotās grāmatiņas, kuras plauktā izskatās pēc tādas nelielas žurnālu kaudzītes. Visām šīm Sniegbaltītes skolām, Ceipes ilustrētajām pasakām ir plāni vāki, varbūt kāds laminēts, bet tās ir brošūras, nekas no tās estētikas, kas prevalē tagad, – cietie vāki, milzīgi izmēri.

A. Dz. Turklāt dažādi izmēri...

I. L. Pret ko es, vienkāršais lietotājs, iebilstu. Es noteikti no dizaina un poligrāfijas viedokļa iestājos par pieticību un klusinātāku, piezemētāku estētiku. Saprotu, ka padomju laika pieticīgo piedāvājumu noteica iespēju trūkums, bet man vienalga tas liekas labāk un pareizāk.

A. Dz. Vienalga – trūcības vai cita iegansta dēļ – minimālisma estētika ir kvalitāte, taupība ir tikums.       

I. L. Tāpat kā pieticība, nedižošanās.

A. Dz. Un nekliegšana no plaukta grāmatnīcā: "Nopērc mani, nopērc mani!"

I. L. Attiecīgi no estētikas viedokļa – kāpēc lai es neaicinātu izdevējus par to padomāt? Tiesa, jau iepriekš skaidrs, ka viņi par to nedomās.

A. Dz. Es gan domāju, ka vajag viņus aicināt Latvijas auditorijas gaumi nevērtēt tik zemu vai arī pretējā gadījumā – pūlēties to uzlabot. Nevaru saprast, kādā marginālā pasaulē, burbulī es dzīvoju, bet man apkārt esošie cilvēki dažādā vecumā izsakās slikti par grāmatu vākiem, kas ir skaļi, kliedzoši, neadekvāti saturam un bieži līdzās smalkajam iekšpuses dizainam nostrādā kā barbarisks elements. It kā vēloties izpatikt kaut kādām iedomātām, nezināmām masām. Vai tie būtu tie īstie lasītāji, bet mēs ne?

I. L. Nē, mēs ne, mēs ne. Bet jocīgi ir tas, ka izdevēji taču braukā pa ārzemēm, redz grāmatnīcas, tirgus, bet pat man nesenākās atmiņas par grāmatveikalu Valensijā ir citādas – tur ir pilns ar plānām, lakoniskām brošūrām, daudz ir komiksu estētikas, bet tas ir pavisam kas cits. Ir ranžētas nodaļas, bet nekādas klaigāšanas, dauzīšanas sev pie krūtīm: "Nāc mani pērc!"

A. Dz. Varbūt ir svarīgi izveidot nišas dažādām auditorijām, lai nenivelētu īstu kvalitāti. Varētu sakārtot grāmatu galdu tā, lai atbalstītu estētiski ieinteresētu pircēju, lasītāju, netaisot kokteili.

I. L. Mums, piezīmēsim, nav neviena specializēta bērnu grāmatu veikala. Esmu gan dzirdējusi par komiksu veikalu kaut kur Avotu rajona virzienā, nu bet tie ir komiksi, nevis bērnu grāmatas vispār. Gandrīz nav jau arī neitrālu grāmatnīcu – ir izdevēju grāmatnīcas. Un ir skaidri redzams, kādas grāmatas tiek mērķtiecīgi virzītas pie lasītāja.

Bet, pievēršoties pagājušā gada grāmatām, atceries, kad žūrija sprieda par grāmatu dizainu, mākslu, mēs nebijām vienīgās, kas izcēla Kitijas Roles ilustrācijas Lienes Bērziņas Ķiverēnam. Šīs, manuprāt un žūrijasprāt, ir vienas no izteiksmīgākajām ilustrācijām, un tās ir lineāras un melnbaltas, grafiskas. Taču par pieticīgām nekādi nenosauksi. 

A. Dz. Jā, tās ir piesātinātas, filigrānas, izsmalcinātas, un roku darbs ir jaušams – viss tik smalki izzīmēts, gluži kā knipelēts, nav klišejisks. 

I. L. Tas ir tušas zīmējums? 

A. Dz. Jā, tā izskatās. Patiesībā dažkārt ir žēl, ka grāmatās līdzās ilustratora vārdam nav atšifrēta arī tehnika, kurā viņš strādājis. 

I. L. Tas būtu goddevīgi pret kultūras un mākslas procesu kopumā.

A. Dz. Arī rosinātu bērna interesi par tehniku daudzveidību, ko ar kādiem līdzekļiem var panākt, varbūt pirmo reizi par kaut ko dzirdētu. Piemēram, Lāsma Pujāte sava brāļa Marta Pujāta dzejoļus ir ilustrējusi linogriezumā. Kādreiz populārā, bet tagad piemirstā grafikas tehnika iedarbojas kultūrvēsturiski – aizved uz viņu kopējo bērnību, nodod pieredzi pašu un citiem bērniem. Šis gan ir īpašs gadījums – tāda autora un ilustratora saderība nav bieži iespējama, jo te saslēdzas dziļāki zemapziņas lauki. Dzejoļi un grafikas jau katrs par sevi ir patstāvīgi mākslas darbi, bet krājumā Ej nu ej tie viens otru lieliski papildina, ļaujot pateikt vēl vairāk.

Kad bērns pēta ilustrācijas, manuprāt, viņam ir svarīgi ievērot, ko ar kādiem paņēmieniem var uztaisīt – ar zīmuli, flomāsteru, akvareli, kolāžu. Lūk, Gitas Treices ilustrētajā papīra leļļu tradīciju atgādinošajā grāmatā Latvijas dzimšanas dienas sala var redzēt, kādu rezultātu var panākt, pastrādājot ar šķērēm. Un cik atšķirīgi to pašu kolāžas tehniku var interpretēt mākslinieks, kura interešu lokā nonākusi avangarda fotomontāžas metode, es te domāju Krišu Salmani, kurš visnotaļ aizraujoši ilustrējis Ingas Žoludes citplanētieša stāstu Pirmo reizi uz Zemes

I. L. Skatoties Kriša kolāžīgās ilustrācijas, atcerējos, kā Liels un mazs pašā darbības sākumā aicināja laikmetīgās mākslas pārstāvjus ilustrēt bērnu grāmatas. Biju sajūsmā par 2005. gada grāmatu Pasakas par bērnu dzīvi, kurā Andris Vītoliņš bija speciāli konstruējis robotus, Katrīnai Neiburgai bija fotofiksācijas no lietām ar ēnām. Īsāk sakot, fotogrāfijas, instalācijas – plašs mūsdienu mākslas mediju spektrs. Tas bija ārkārtīgi interesanti. No tāda viedokļa tagad paskatoties šo te... pārsvarā ir visādas bildītes, bildītes. Bet mūsu bērni atšķirībā no mums neuzaug drukātu bildīšu ielokā. Viņu dzīve jau sākotnēji sastāv no visdažādākajiem medijiem, viņu apvārsnis ir plašāks. Man liekas, izdevējiem un māksliniekiem varētu novēlēt to izmantot un izvērst plašāku dažādību no mediju viedokļa. 

A. Dz. To ideju savulaik konsekventi un pārliecinoši turpināja Rūta Briede Bikibuku sērijā. Vēlāk arī citām izdevniecībām parādījās kaut kas līdzīgs, teiksim, Zvaigzne ABC uz valsts simtgadi izdeva latviešu tautas pasaku krājumu 100 pasakas. 100 mākslinieki, kur arī tehnikas un stilu daudzveidība tika atklāta. Man ir bijusi saruna ar jaunajiem ilustratoriem par šo tēmu un nācies dzirdēt, ka viņiem ir pagrūts brīdis, kad, beidzot Mākslas akadēmiju, kur viņi tiek iepazīstināti un veicināti strādāt ar dažādām tehnoloģijām, viņi nokļūst pie konkrētās grāmatas pasūtījuma, un tad spārni diezgan ātri tiekot aplauzti galvenokārt finansējuma un laikietilpības dēļ. Es nezinu gan, vai ir tā, ja mākslinieks pazīst un mīl savu mediju, ka tas sanāk stipri dārgāk.

I. L. Diemžēl ir nācies būt klāt sarunās, kas liecina, ka izdevēji bieži neuzticas māksliniekiem. Manuprāt, māksliniekiem vajag uzticēties bez ierobežojumiem. Kad mākslinieks attiecīgajam darbam ir atrasts vai atradies, tu nedrīksti vairs viņu kā vizuālās mākslas profesionāli rediģēt un raustīt ar mārketinga un vēl visādiem apsvērumiem, ka ko tur nesapratīs vai ko tur nenodrukās. Tā vienkārši nedrīkst, bet tā notiek.

A. Dz. Par tehnisko daudzveidību runājot, šogad Baltvilka balvas pretendentu vidū to varēja apbrīnot viena autora viena gada laikā tapušajos darbos.

I. L. Jā, Reinim Pētersonam tas ir ļoti izteikti – viņš var strādāt ar zīmuli, kolāžu, skārienjutīgo planšeti, ar jebko un katram saturam piemērot īsto tehniku. 

A. Dz. Bērnam vai citam lasītājam tas var būt rosinošs grūdiens – es arī tā pamēģināšu. Piemēram, Daniila Harmsa grāmatā Ļoti briesmīgs notikums – vai tikai mākslinieks nav strādājis ar to daudzkrāsaino zīmuli, kas visiem stāv mājās bez jēdzīga pielietojuma?

I. L. Varavīksnes grafītu. Jā, un viņi uzzina, cik dažāda ir māksla, ka, praktiski darbojoties, var iegūt jaunas, negaidītas zināšanas. Kitijas Roles Ķiverēnā ieraugot krāšņo melnbaltumu un brīnišķīgi izvērstos detalizētos sižetus, man uzreiz radās sajūta, kas, iespējams, pavilka līdzi arī iespaidu par tekstu – arī tas likās tik pievilcīgs! Es šai grāmatā piedzīvoju neskaidru flešbeku ar asociācijām par Žilu Vernu, Kapteiņa Granta bērniem, ceļojumu stāstiem. To šīs ilustrācijas paveica brīnišķīgi! Ko tu ieraugi šajā grāmatā?

A. Dz. Zvērus, sapņus, rūpes, empātisku pieredzi, kā būtu jāskatās uz pasauli un arī cilvēkiem, kuru grāmatā it kā nav. Labā nozīmē Ķiverēns manī atraisīja asociācijas ar XIX gadsimta anatomisko, botānisko zīmējumu kolekcijām. Tās veidoja cilvēki, kuriem bija nesteidzīgs dzīves ritms un kuri ieskatījās lietās dziļi un mierīgi, rāmi. Ķiverēns man lika noticēt, ka arī mūsdienās kāds tā dara – paņem baltu lapu, noasina zīmuli un apsēžas, un rūpīgi iedziļinās objektā, ko vēlas attēlot, nevis "knips!" ar viedtālruni, bet pievienojot vērtību autores pārdomām savā izvēlētā tempā.

I. L. Autore strādā ar monumentalizāciju un distancēm. Lai izzīmētu stāstu, izmanto paņēmienu, kur galvenais varonītis ir vinjetīte, stāstnieciņš. Viņš visur pielavās, nosēžas un klausās, ko visa kompozīcija viņam stāsta. Jā, un tu, vienkāršais lasītājs, sajūti empātiju. Meistarīgi.

A. Dz. Labi, ka šāda tradīcija vēl eksistē un grāmata par to atgādina. Tas ir tas pats stāsts par skudriņu Tipu, kurā arī ir viens un tas pats elementiņš, vinjetīte, kā tu saki...

I. L. Un viņš visu laiku brīnās par lielo pasauli.

A. Dz. Un ielien alnim ausī, nevis skatās no droša attāluma. Te vēl manāma arī Sent-Ekziperī Mazā prinča noskaņa. Prātā nāk arī krievu konceptuālisma mākslinieki, kuriem maizes darbs bija bērnu grāmatu un žurnālu ilustrācija. Gan Iļjam Kabakovam, gan Viktoram Pivovarovam bija tāds alter ego, kas visās zīmētajās ainās līdzdarbojās. Kabakovam – muša, Pivovarovam – pelēns. Man šī tradīcija liekas brīnišķīga un turpināma.

I. L. Būtu interesanti uzzināt, vai tas ir intelektuāli apkalts mākslinieks, kurš skaidri zina, kādu tradīciju viņš turpina un izmanto, vai arī tīri intuitīvs gaumes izvēļu rezultāts.

A. Dz. To mēs nezinām, vajadzēs noskaidrot.

I. L. No šī viedokļa tikai dažas ilustrācijas pagājušajā gadā bija pašrefleksīvas, proti, ilustrācija atsaucas uz savu pagātni, tradīciju.

A. Dz. Es šogad vērtēju arī Zelta ābeles konkursā iesniegto grāmatu dizainu un konstatēju skaidri manāmu tendenci integrēt nostalģiskus elementus, atkal gaismā izcelt raksturīgus poligrāfiskos un mākslinieciskos paņēmienus no XX gadsimta vidus un agrākiem laikiem. Mums žūrijas diskusijās sanāca pieskarties tēmai par grāmatām ar audekla vāciņiem, kuras nezin kāpēc tiek uzskatītas par nepiemērotām bērniem, jo varot palikt taukaini pirkstu nospiedumi. Vai tas ir briesmīgi?

I. L. Atceros no bērnības, ka auduma vāciņi bija tieši fetišs – taktilā sajūta bija svarīga, par to ir arī daudz pētījumu. Te mēs, dārgie lasītāji, glāstām Īva Zennes dizainēto Ķiverēnu un vēl mēs glāstām Pujātu ģimenes grāmatu Ej nu ej.

A. Dz. Turklāt svarīgs aspekts, kas šajās abās grāmatās apzināti vai intuitīvi izmantots, ir krāsu psiholoģiskā iedarbība. Žūrijas diskusijās izskanēja, ka īpaši dzeltenās un zilās krāsas izmantojums bērnā kaut ko atver vaļā.

I. L. Ir tādas divas grāmatas, kur skaties ilustrācijas un esi tik pārņemts – plunkš! – un grāmatā iekšā, un tev gribas citēt to tekstu. Piemēram, skatoties Ej nu ej Lāsmas Pujātes ilustrācijas, gribas citēt dzeju, turklāt rodas sajūta, ka, citējot dzeju, es stāstu ilustrāciju. Tas pats ir arī ar Reiņa Pētersona ģeniālajām ilustrācijām Daniila Harmsa krājumam Ļoti briesmīgs notikums. Zīmējumā izstāstītais, kā tie varoņi iznesās, viens pret vienu atbilst dzejas estētikai. No satura un formas vienības viedokļa abi šie darbi ir brīnišķīgi, tādas virsotnes.

A. Dz. Daniils Harmss ir daudzkārt veiksmīgi ilustrēts, tāpēc vēl jo grūtāks un cienījamāks šķiet Reiņa Pētersona darbs. Gadu gaitā jau vairākiem bērnu literatūras tulkojumiem ir nācis par labu piesaistīt vietējos māksliniekus, tāda, piemēram, bija sadarbība ar Krišu Salmani, izdodot latviski stāstu Mans vectēvs bija ķiršu koks, vai Mārtiņu Zuti, izdodot Samsona ceļojumu. Starp citu, arī jaunākā Mārtiņa Zuša ilustrētā grāmata – Jura Zvirgzdiņa Kapteiņa zirdziņš – tuvojas tevis nosauktajām virsotnēm. Tur arī forma un saturs saslēdzas pilnībā, viss ir tik mīļš un tuvs, un savējais, ka līdz smeldzei atsauc atmiņā sajūtu par bērnības mīļo mantiņu – vai tas būtu koka zirdziņš vai kas cits. Ar krāsu vien panākta sajūta, kas pilnīgi atbilst tekstam, un otrādi – attēlu it kā turpina teksts, ūdenim zīdaini skalojoties cauri laikiem.

Pavisam citā stilistikā simbioze ir notikusi Anitas Rupeikas ilustrētajā Zvirgzdiņa stāstā par Tobiasu un rakstnieku, Annas Vaivares ilustrētajos Ērikas Bērziņas Mammas dzejoļos, kā arī Viviannas Staņislavskas un Daces Kravales "meiteņu grāmatā" Dorabellas istaba. Savukārt viena autora – reizē rakstnieka un mākslinieka – grāmatas šogad oriģinālliteratūras klāstā nepavisam nepārliecināja.

I. L. Mēs te katra cenšamies izcelt kaut ko, bet beigās gribu atkal atgriezties pie tikumiem – pieticības un precīzas, bet klusinātas izteiksmes un paļāvības, ka, ja ir ko teikt – vienalga, vai tas ir vizuāls vai tekstuāls saturs –, sakāmais atradīs dzirdīgas ausis. Īsāk sakot, ne lasītājs, ne skatītājs nav muļķis, bet pazīs, sapratīs, iemīlēs. Šai sakarā no satura un formas vienības viedokļa gribu izcelt Anti Sāra grāmatu Perts sprukās, kuru ilustrējis Reinis Pētersons. Šeit ir nedaudz stāstu, nav daudz krāšņu ilustrāciju. It kā viss ir parasts, puisītis visu ko dzīvē dara – sēž pie galda, ēd torti, neēd, satiek ko milzīgu, ko mazāku... Tas tā vienkārši uzzīmēts, puisītis meistarīgi stilizēts. Ir tāda sajūta, ka Reinis Pētersons pazīst to Pertu. Nu, tā tiešām dzīvo puikas, tāda ir viņu pasaules, dzīves uztvere – ņipra, enerģiska, zinātkāra, nu tā kā uz adatām. Un tieši tāda ir šī mazā, plānā, tikai divās krāsās nodrukātā grāmata.

A. Dz. Nu tad jau ejam vēl soli tālāk un nokļūstam pie vienas krāsas un plāno vāciņu grāmatas – Ineses Zanderes Puikas ar suni otrās burtnīcas, kas šogad bija nonākusi līdz mūsu žūrijai. Par Reiņa Pētersona ilustrācijām te var teikt to pašu, ko jau teici par igauņu stāstu. Mēs nevaram zināt, kā jutās tas lādzīgais astoņgadīgais puika vācu okupācijas laikā Ķīpsalā, bet varam iztēloties un pilnībā noticēt, ka viņš jutās tā, kā tur ir attēlots, it kā mākslinieks viņu labi pazītu. Vizuālais tēls būtiski palīdz iekļūt, gluži vai teleportēties stāstā. Zīmējumu maniere atsauc prātā Albertu Kronenbergu un Jāni Jaunsudrabiņu, un pirmajam burtnīcas lasītājam ir jāatgriež lapas ar papīra nazīti, tomēr šāda veclaicīguma estētika nevienā brīdī nešķiet pašmērķīga. Šeit viss ir mērķtiecīgi un precīzi saskaņots, lai grāmata varētu iespējami labi, netraucēti darīt savu darbu ar lasītāju.

Uz Jāņa Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē:

  • Kitija Role par ilustrācijām Lienes Bērziņas literārajai pasakai Ķiverēns (Be the Bear, 2020)
  • Lāsma Pujāte par ilustrācijām Marta Pujāta dzejoļu krājumam Ej nu ej (Liels un mazs, 2020)
  • Vivianna Marija Staņislavska par ilustrācijām Daces Kravales literārajai pasakai Dorabellas istaba (Liels un mazs, 2020)
  • Mārtiņš Zutis par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa literārajai pasakai Kapteiņa zirdziņš (Liels un mazs, 2020)
  • Anita Rupeika par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa literārajai pasakai Tobiass un rakstnieks (Pētergailis, 2020)
  • Reinis Pētersons par ilustrācijām Ineses Zanderes garstāstam Puika ar suni. Otrā burtnīca. Bunkurs (Liels un mazs, 2021), Anti Sāra garstāstam Perts sprukās (Liels un mazs, 2020) un Daniila Harmsa dzejoļu krājumam Ļoti briesmīgs notikums (Liels un mazs, 2020) 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja